— Mani māc bažas par muižnieku kārtas likteni. Kad zviedri lika ievest vaku grāmatas, atklājās, ka daudzi muižnieki neprot ne lasīt, ne rakstīt. Tic visādiem brīnumiem. Tajā pašā laikā zemniekus uzskata par muļķiem, gandrīz vai par dzīvniekiem.
Tu saproti, ka mani tāpēc māc tavs liktenis. Tajā pašā laikā vēl vairāk bažu rada muižnieku kārtas nākamie laiki. Nupat muižnieki grasās sasaukt Tērbatā vai Rīgā bruņinieku sapulci — landrātu, kur stingri norunāšot, lai bruņinieku un muižnieku kārtai nepienāktu klāt citas kārtas ļaudis no malas.
Hanna, kā redzēji, vēl nav izgājusi pie vīra, Albrehts arī vēl nav precējies. Tā mēs iznīksim. Bērnu sagaidīt un kopt nav viegls darbs. Ja cilvēks lepojas ar bezdarbību, tad no viņa piepūli velti gaidīt. Tāpēc tavs dzīves spēks mani iepriecina. Nezinu, kā tuvināt muižniekus zemniekiem un zemniekus muižniekiem.
Ne Vācijā, ne Zviedrijā tāds kārtu dalījums nepastāv. Agri vai vēlu arīdzan šeit pienāks citādi laiki. Kur tad paliksim mēs — priviliģētā kārta? Ceru, ka iesim kopā ar jums, palīdzēsim jums dabūt brīvību. Ir starp vāciem tādi, kas par to domā un jau kaut ko dara, bet vairākums ir laiski tumsoņi.
To es, Teni, neslēpdams tev pasaku, ne lai tevi kūdītu uz dumpi, bet lai tu saprastu, ka spēks ir tavā pusē. No tevis, kā tu teici, man ir seši mazbērni, bet muižnieku kārtā — neviens.
Ordeņa biedri baidās, ka bez norobežošanās no zemniekiem mēs zaudēsim valodu un līdz ar to saiti ar Vāczemi. Vācieši, kas ieiet zemnieku kārtā, pēc dažām paaudzēm vairs vācu valodu neprot. Kā zini, tepat mūsu acu priekšā ir piemērs. Redzi tur tās mājas. Es viņa zemi nepievienoju muižai, ļāvu saimniekot. Nekā. Viņi vairāk skatās uz zemniekiem, lai gan vecais vēl tagad latviski runā vājāk nekā es.
Tā es tev, Teni, izkratu savu sirdi, lai tu zinātu, ka tavs tēvs nav nemaz tik ļauns, kaut ari vācietis, tātad pāridarītājs.
— Kungs… tu man esi darījis tikai labu, — Tenis sacīja.
— Labi, ka tu tā domā. Tad man sirds mierīga. — Felsbergs priecājās. — Aiznes no manis sveicienus mātei. Ceru, ka pēc gadu simtiem Hannas un Albrehta pēcnācēji ar taviem pēctečiem draudzīgi ies kopā, darīdami latviešu zemi bagātu un stipru. Notikumi tagad ātri rit. Spānīzeri, englanderi un holanderi brauc apkārt zemeslodei. Drīz tiem pievienosies kuģi no Kurzemes.
Šķiroties Felsbergs sacīja:
— Dievs zin, vai vēl tiksimies. Ģertrūdei nav labi ar veselību. Sarīkosim Hannai kāzas un tad dosimies uz Prūšu zemi, uz Kara- laučiem. Varbūt vēl tālāk — uz Berlīni.
4.Mades parādīšanās
Pārnācis mājās, Tenis bija kluss. Nu viņš zināja noslēpumu, ko māte solījās atklāt tikai uz nāves gultas. Zināja, bet nekas no tā nemainījās. Palicis tikai dīvains smagums sirdī no Felsberga skumīgās runas par plašo pasauli un miglā tīto nākamo laiku.
Sirdi māca domas ari par jauno Madi. Kur tā palikusi? Vai līdzīgs ļaunums nebūtu piemeklējis arī viņa māti, ja Felsbergs būtu bijis pārlieku tikls un izvairīgs. Katrā ziņā viņš, Tenis, nebūtu ieraudzījis šo balto saules dienu… Tās patiesi bija mulsinošas domas.
Kā arvien no grūtām, neizdomājamām domām arī šoreiz paglāba darbs. Sākās siena laiks.
Tvanēja pļavā siens, tvīka mežā koki. Dzīroja vasaras piln- zieds.
Kādā diendusā, kad Tenis kā parasti palika nomodā, viņš nolēma aiziet uz lazdu pakalni, kas sākās piecsimt soļu aiz Volfa zirga jeb Bebra dūksnāja un stiepās gar purva malu līdz pat lielā Egļu kalna pakājei.
Bebra lāma bija gandrīz aizaugusi, purva pusē, kur, kā Miks stāstīja, sēdējis otrs bebris, mazie bērziņi bija jau krietnas ilkss vai pat sera bomja resnumā.
Tā nu bija sanācis, ka darba steigā Tenim nebija atlicis laika pārstaigāt pat visu savu zemi, kur nu vēl doties izlūkot tuvāko apkārtni. Dūnekļa malā auga skaistas puķes un saldi smaržoja. Žēl, ka viņš nebija klausījies vecāsmātes runā, kad viņa stāstīja par augiem un meža ziediem, nosaukdama visiem vārdus.
Lazdu pakalne šogad atkal bija ražena. Prātā nāca diena, kad Sauce, paņēmusi māsas pūra palagus, palīdzēja viņam vākt riekstus Vecgaiķu lazdājā. Cik tas bija sen! Tince aizprecējusies tālumā. Mazie brāļi jau cērt līdumus. Zanes vairs nav šinī saulē.
Domās nogrimis Tenis nonāca pie Egļu kalna. Kādas te auga varenas egles! Pat rijas celšanai bija par resnām. Galotnes stiepās augstu debesīs. Vai kādreiz viņa dēli te cirtīs līdumu?
Savādi, ka Felsbergs bija apgājis apkārt šim kalnam, nākdams no muižas, bet viņš, te tuvumā dzīvodams, to nebija izdarījis. Neatlika laika.
Kalns patiesi bija liels. Viņā pusē līdz pat purvam stiepās paplata pārpludināta tērce ar vaļējiem ūdens lāsmeņiem, vietām ar mīkstu sūnu apaugušiem. Te savienojās bebru uzpludinātā upe ar Liveņa purvu, radīdama savdabīgu nepārbrienamu bezdibeni. Taisnība Felsbergam, ka te bija zemes mala. Otrā krastā cilvēki varēja nokļūt tikai no cita novada. Tātad tās mājas, kuru jumtus viņš bija skatījis no purva saliņas, bija citā pagastā vai pat citā apriņķī. Varbūt nepiederēja nevienam. Varbūt piederēja…
Vilkatim? Ja tā, tad gravā jābūt kādai pārejai.
Tenis gāja gar krastu, uzmanīgi lūkodams.
Vienviet pretējais krasts pienāca soļus divdesmit, trīsdesmit, bet tur muklājs bija jo sevišķi drūms, pat lāga sūnas neauga, tikai melna dūņu lucka ar vaļējām ūdens lāmiņām.
Pēkšņi Tenim likās, ka pretējā krastā sakustas krūmu zari. Viņš apstājās un brīdi vēroja. Klusums. Tikai pa gravu starp stāvām egļu sienām aizlidoja vārna, te uz vienu, te uz otru pusi galvu grozīdama.
Drīz bija klāt purva mala, kur dūņeklis izpletās kails un plats. Tenis lūkoja ar kāju mīksto sūnu paklāju un tūliņ iegrima līdz ceļgaliem.