Tenim gribējās par visu to Madi izjautāt, bet viņš klusēja, jo juta, ka nezināt ir labāk. Jau tā pārāk daudz noslēpumu nāca pār viņa galvu.
— Atceries, Teni, — Made sacīja, — kā es Tevi kādreiz ļoti gribēju. Tagad ej projām! Neatskaties! Nestāsti nevienam neko!
Viņš paklausīja. Aiz muguras palika Lazdu pakalne, Egļu kalns, purvs un drūmā grava, kurai pāri acīmredzot Made bija kaut kā pārkūlusies, pārbridusi, nosmērēdamās ar dūņām.
Viņš iegāja upītes līcī, vēroja nopļauto celmaino pļavu. Nespēja īsti attapties. Notikušais tomēr bija īstenība, nevis purva dvakas radīti murgi.
Pirmajā rudens sniegā, braukdams mājup no kaimiņpagasta tirgus, viņš iegriezās pie Mades mātes un pastāstīja, ka saticis svešu tālumnieku, kas, uzzinādams, ka Tenis no Briņķu muižas puses, lūdzis pateikt Mades mātei, ka Made esot dzīva un vesela, audzinot trīs meitas. Māte, protams, vēlējās uzzināt ko sīkāku, bet Tenis teicās neko vairāk nezinām. Arī par to pašu mazumiņu māte bija gauži priecīga.
5.Pēc piecpadsmit gadiem
Glotfrīda Felsberga žēlabas par muižkungu izlaidību un ļaunumu, izrādījās pamatotas. Felsberga kā Briņķu muižas īpašnieka tiesības apstrīdēja Johans fon den Brinkens — kāds no šīs muižas sen bijušā īpašnieka zariem.
Felsbergs savas īpašuma tiesības nevarēja pierādīt. Viņam bija tikai līgums par muižas renti ar izpirkumu. Lai gan līgumā bija noteikts, ka pēc divdesmit gadu rentēšanas muiža pāriet Gotfrīda Felsberga īpašumā, dokumenta, kas apstiprinātu īpašuma tiesību nodošanu un nostiprināšanu, nebija.
Kara un juku laikos Felsbergi bija kādu laiku muižu atstājuši, tā teikt, Dieva ziņā. To uzraudzīja Repuļu Indriķa tēvs. Nu Brin- kens šīs liecības izmantoja, lai pierādītu, ka Felsbergs nav nekāds Briņķu muižas īpašnieks, ka īstais īpašnieks, kā pierāda pat viņa uzvārda un muižas nosaukuma sakritība, ir viņš — Johans fon den Brinkens.
Ja Brinkens savas īpašuma tiesības nespētu pierādīt, muiža pārietu Zviedrijas valsts īpašumā. Tukšā paliktu gan Felsbergs, gan Brinkens.
Muižnieku saiets nolēma, ka jāizlīgst tā, lai vilks būtu paēdis un kaza dzīva. Brinkens kļūs par īpašnieku, bet Felsbergs ar bruņinieka godavārdu atstājams par muižas pārvaldnieku, kas Brin- kenam maksā ik gadus simts dālderu nomas maksas. Ar tādu izlēmumu Brinkens un Felsbergs griezās Tērbatas hoftiesā. Brinkens dabūja īpašuma tiesību apstiprinājumu. Ja neviens nebūtu pierādījis savas īpašuma tiesības, labuma nebūtu nevienam.
Diemžēl izveidojās apstākļi, ka Brinkens varēja savu bruņinieka goda vārdu neturēt, jo Gotfrīds Felsbergs aizbrauca uz Vāc- zemi, bet viņa meitu Hannu apprecēja pavecāks kungs Hūns, kas bija pliks kā baznīcas žurka, tikai ar skanīgu muižkunga nosaukumu.
Saimniekot viņš neprata. Pret zemniekiem izturējās bargi un netaisnīgi.
Pieraduši pie Felsberga lēnprātīgās saimniekošanas, zemnieki sāka vairīties un spītēties.
Sapratis, ka viņam ar muižas darbiem neveiksies, Hūns savāca palielinātas gada nodevas no zemniekiem, izpārdeva muižas lopus un citu labumu un kopā ar Hannu aizbrauca pie tās vecākiem un brāļa uz Vāczemi.
Brinkenam vajadzēja meklēt jaunu muižas pārvaldnieku. Tas nenācās viegli, jo kārtējo reizi Vidzemē iebruka krievi, ieņemdami Daugavpili un Koknesi. Gan muižām, gan zemnieku sētām draudēja izlaupīšana. Tādā reizē pārvaldnieka amats bīstams.
Kad krievi atkāpās, par arendatoru pieteicās Dormuižas kunga paziņa no Vācijas — Fihtenknābels, par kuru bruņinieku aprindās gāja runas, ka Vācijā fogts viņu meklējot par liela mēroga krāpšanu.
Cik liela tā krāpšana īsti bija un vai vispār bija, neviens tā arī skaidri neprata pateikt, bet Brinkens jutās gluži apmierināts, ka dabūjis par muižas pārvaldnieku vācieti. Kaut gan zviedru valdība atbalstīja latviešus ar skolām un zemes tiesu, par muižu pārvaldītājiem viņa tos nevēlējās redzēt. Ļoti iespējams, ka tādu nostāju ietekmēja muižnieku sapulce un tās galva landmaršals — vācu muižnieks jeb bruņinieks, kas gauži rūpējās par vāciešu tiesībām, jo vācieši zviedru dēļ jau tā jutās apdraudēti savās tiesībās uz muižām un zemniekiem.
Tā, lūk, Briņķu muižā par arendatoru un rīkotāju kļuva Fih- tenknābels un palika, kamēr Dziļumu Teņa bērni izauga lieli un paši sāka saimniekot. Par šiem līdumniekiem kungi veda atsevišķu vakas grāmatu. Teņa un Sauces vecākā meita Silamīte izgāja par sievu pie Repuļu Indriķa jeb muižas Indriķa dēla Sīmaņa un sāka iebūvieša dzīvi bijušās Lielleimaņu zemes tālākā meža stūrī, kas vēl nebija pievienots muižai.
Vecākais dēls Indriķis viens pats sāka cirst līdumu aiz Pērļ- upītes lielā līkuma Ērkšķu gravas krastā. Neviena meita viņam nebija pa prātam.
Dāvis, kaut arī jaunāks, apņēma par sievu Pauru Anša jaunāko meitu Karini un sāka līst līdumu Melnās sērgas lauku biezoknī.
Gan Indriķim, gan Dāvim Tenis ar kalpiem un jaunākajiem brāļiem palīdzēja izcirst mājas, aizdeva zirgus un piedāvāja citu palīdzību.
Indriķis nekādus lopus neņēma — iegādājās tikai kazu. Viņš bija vismācītākais no Teņa bērniem. Mācījies gan kaimiņmuižas zemnieku skolā, gan vienu gadu Valmieras vācu skolā. Pasaule viņam likās tik plaša un savāda, ka domas par zemnieka darbu galvā vairs īsti neiederējās.
Mācīdams citus bērnus Lutera katķismā un rēķinos, viņš allaž sadūrās ar jautājumiem, kas kādreiz bija mulsinājuši prātu arī viņa tēvam. Kas tā tāda saule? Vai tā ir taustāma lieta? Vai tā ir gaismu nesēja dievība? Kā tā var dot siltumu no zila gaisa? Kāpēc ūdens zirneklis var skriet pa virsu ūdenim, it kā šķidrums būtu ciets kā dēlis?