Kāpēc latviešu valodā izdots Mārtiņa Lutera mazais katķisms, no kā skolā mācījās bērni, bet nebija grāmatas, kurā būtu izskaidrots, kā no smiltīm izvārīt caurspīdīgu stiklu, kas visām mājām būtu gaužām noderīgs. Georga Menceļa sprediķu grāmata, kaut arī daudz pasaulīgāka un šīs zemes dzīvei tuvāka, arīdzan runāja tikai par Dievu un ļaužu tikumiem.
Indriķis bija saticies ar klaidoni no Vāczemes, kas piestāstīja viņam pilnu galvu ar visādām brīnumu ziņām par pasauli. Par zemēm, kur saule spīdot tieši virs galvas un dzīvojot ļaudis ar melnu ādu, par svešu lielu zemi aiz milzīgas jūras, kura daudzas reizes lielāka par Lielo jūru pie lībiešu krasta.
Klaidonis bija Indriķim iestāstījis, ka dzīves gudrība nav strādāt melnās miesās, lai pēc mantas sakrāšanas to pievāktu svešzemju iebrucēji, siriķi vai pašu zemes netaisnīgi kungi, bet gan savu vēlmju saskaņošana ar dabu un mirkļa baudīšana ar prātnieka domas domāšanu.
Indriķis redzēja, ka šis klaidonis, būdams tukšinieks, visur jutās labi. Dzīves prieku viņam deva nesteidzīga un dīka vaļoša- nās, pārdomas par pasaules sarežģītajām lietām.
— Tu tāds pats kā Miks, — Sauce mēdza teikt, kad Indriķis, domās nogrimis, raudzījās tālumā. — Sapņo par princesēm, bet uz zemnieku meitām neskaties. Ka nepaliec vecpuišos.
Arī Indriķa izvēlētā mājas vieta ne Saucei, ne Tenim nešķita pareiza — Pērļupītes augstā krastā. Te Pērļupīte, kas ietecēja Li- veņa purvā, mezdama līkumu, visvairāk pietuvojās bebru aizsprostotās lielās upes līkumam.
Ja Indriķis pareizi izprata ļaužu nostāstus, te kaut kur atradās Melnā auna perējums jeb Velna parādīšanās vieta.
Indriķa vientulīgo aiziešanu mežā vecāki ne visai atbalstīja. Palīdzēja uzcelt tikai istabu un kūtiņu. Tā arī pateica:
— Dabūsi sievu, tad vairāk palīdzēsim.
Nopietnais Dāvis pētīja vecākā brāļa mājvietu un sprieda:
— Kā ar vezumiem tiksi gravai pāri? Visi tīrumi būs uz otru pusi, māja vienā zemes stūri.
— Toties meitas priecāsies. Lejā tecēs mazgāties, kalnā tecēs pušķoties. Kā dziesmā dzied, — Indriķis paskaidroja.
— Re, — Sauce brīnījās. — Mūsdienās, kad visi tikai par vēderu un mantu domā, viņš runā par daiļumu.
Lajkam jau Indriķa dzīvei bija sava pievilcība, jo pie viņa labprāt viesojās mazās māsiņas, kuru bija pavisam trīs: Zane, Ilze un Zinta. Netālu no mājām grava bija šaura. Lai māsām būtu vieglāk tikt no krasta uz krastu, Indriķis pāri gravai bija nolaidis divas krasta egles, kas izrādījās tik lielas, ka sniedzās gandrīz no viena krasta līdz otram. Tā bija varena laipa. Indriķis liekos zarus nocirta. Tos, kas noderēja par roku atbalstu gājējam, papildināja vēl ar kārtiņām, lai ejot pie tām varētu turēties. Kaut gan viņš divās vietās baļķus no apakšas atbalstīja ar kokiem, laipas sava pārliekā garuma dēļ šūpojās. Turklāt māsām aiz nerātnības allaž izdevās tās tīši sašūpot. Brālis tādu prieku nespēja viņām liegt.
Ar laipām ņemoties, Indriķim modās doma šinī vietā vēlāk, kad otrā pusē būs tīrums, uzbūvēt īstu augstu un lielu tiltu, kam pāri varētu braukt arī ar sera un siena vezumiem.
Klēti Indriķis cirta viens pats, katru spāres galu izveidodams kā zalkša galvu.
— Tie būs mani naudas pūķi, — viņš teica. Nebija tā, ka Indriķis nedomātu par dzīves lietām. Viņš ar savu sūdzību Vidzemes ģenerālgubernatoram bija panācis, ka Briņķu muižas pārvaldnieks vairs nejaucās meža ļaužu dzīvē. Līdumnieki pēc taisnības skaitījās valsts lēņa zemnieki, kas nevienam nepiederēja līdz brīdim, kad tiktu nodibināta jauna vaka un ievestas īstas jaunas vaku grāmatas. Briņķu muižas arendators Fihtenknābels tādu lieku pienākumu nevēlējās uzņemties, jo pats neprata ne rakstīt, ne rēķināt. Savukārt zviedriem trūka ierēdņu, kas noņemtos ar tāda meža stūra zemniekiem. Tādam ierēdnim būtu jāmaksā laba alga, lai tas nesāktu blēdīties un zagt.
Trīs gadus Indriķis mežā dzīvoja viens pats. Izcirta nelielu riju ar piedarbu. Tur viņš spāru galus iztēsa par auna galvām ar visiem ragiem. Ja kāds jautāja, kāpēc viņš tādiem niekiem lieki laiku un darbu šķiež, Indriķis atbildēja vienādi:
— Lai zin, ka te ir Vilkaču sils, tuvumā Pūķa rakums un Melnā auna tupeklis.
Vairāk lopu viņš neturēja kā baltu kazu un desmit vistas. Lai palielajā kūtiņā kaza ziemā nenosaltu, viņš tai un vistām vienā kūts galā iekārtoja atsevišķu būceni.
Zirgu lauku apstrādei Indriķis aizlienēja no Dziļumiem, par ko, protams, pienācīgo dienu skaitu atstrādāja.
— Tu, dēls, laikam esi nelaimīgs? — reiz iejautājās Sauce, kurai Indriķa dzīvesveids nomāca sirdi. — Ņem sievu un sāc dzīvot. Vai patiešām neviena meita nav pa prātam? Varbūt, skolā iedams, esi kādā ieskatījies tik cieši, ka citu vairs nevari tuvumā paciest? Izmet tādas blēņas no galvas, citādi visu mūžu samaitāsi. Sievišķis paliek sievišķis, tāpat divas kājas un gari mati.
Uz to Indriķis rāmi pasmaidīja un teica:
— Man vecāmāte izstāstīja, kā tu un tēvs viens otra dēl gandrīz nonīkuši.
— Vai tev tāpēc jānīkst? — Sauce jautāja.
— Man nav nevienas, — Indriķis atteica. — Nav pienācis laiks.
— Ak, Dievs! Paliksi vēl vecpuišos! Kauns pa visu pagastu! Būs reiz viena pie tevis jāatved… un viss. Ārā no mājas tak ne- dzīsi.
— Nedzīšu. Uzcelšu sev pirtiņu tur tālāk upītes līkumā, ja jau mājā dzīvošanas nebūs.