— Nezinu, ko ar tevi darīt, — Sauce bēdājās.
— Nekā nedari, — Indriķis atbildēja. — Esi kā vienmēr mierīga un rāma. Klusa kā mežs, no kura es smeļu mieru un daiļumu.
Lai gan Indriķis dzīvoja meža mēmumā, viņš mežā nemedīja. Lasīja ogas, sēnes, riekstus. Mazās māsas pie viņa bieži ciemojās: atnesa viņam kaut ko cienastam, pārnesa Dziļumos kaltētas bekas, ogas, kaltētus sūrābolus un dažu labu upītes gliemežos atrastu krāsainu pērli.
Toties jaunākie brāļi — dvīņi — Kārlis un Gusts mīlēja medīt ar pašu meistarotiem ieročiem. Līdz šim gan bija nošāvuši tikai vienu meža pīli, bet izklaiņojušies pa mežu krustām šķērsām.
Reiz, satikuši mežā Indriķi, sāka viņu iztaujāt par Egļu kalnu.
— Vecā Zane teica, ka tur vecos laikos stāvējusi latviešu kungu pils, — minēja Gusts.
— Varbūt sēdēja, — Kārlis zobgalīgi papildināja.
— Muļķis! — Gusts apsauca Kārli.
— Fihtenknābels! — atbildēja Kārlis.
— Miers! — uzsauca Indriķis.
Dvīņi labprāt gāja kopā, bet vienmēr ķīvējās, katrs gribēja izlikties gudrāks un veiklāks. Arī nošautā pīle bija radījusi tikai ķildas. Gusts bija nošāvis, par ko Kārlim skauda, tāpēc viņš palaida ziņu, ka pīle sēdējusi ligzdā uz olām.
— Kaut kur viņiem pils bija jāceļ, — Gusts neatkāpās no domas. — Kāpēc lai nebūtu būvējuši šeit?
— Vai es ko citu saku! — Kārlis īgņojās.
— Kurš no jums zin, kāpēc latvieši karu zaudēja? — Indriķis jautāja.
Dvīņi saausījās.
— Nebija labu stopu, — Gusts teica un pacilāja savu ieroci.
— Kā tu, Kārli, domā? — Indriķis pievērsās otram brālim.
— Viņi savā starpā ķīvējās, — Gusts minēja citu.
— Taisnība! —Indriķis uzslavēja. — Viens otru apkaroja, tāpat kā jūs patlaban darāt.
— Ja būs briesmas, mēs iesim kopā, — iebilda Kārlis.
— Tas ir par maz. Arīdzan par vēlu. Draugiem jābūt katrā darbā, tad spēki milzt.
Brāļi sabāza galvas kopā un sačukstējās.
— Vai kurši arīdzan ir latvieši? — Gusts jautāja.
— Latvieši, — Indriķis piekrita.
— Mēs iesim pie viņiem, — Kārlis paziņoja.
Nu bija laiks brīnēties Indriķim.
Sen jau klīda runas, ka Kurzemē sākušies lieli darbi, ka kurzemnieku kuģi braucot tālās jūrās. Pārveduši uz Kurzemi arī kādu mori — galīgi melnu cilvēku ar biezām lūpām. Ja tādam pie pieres pieliktu ragus —nu dzīvs velns! Tomēr esot mierīgs un labsirdīgs, kuģi saucot par "lumbu" un suņus par "kam-kam".
Kurzemes hercogs Jēkabs runājot skaidri latviski un liekot latviešiem mācīties visādus amatus, arī tādus, kādus Rīgas kungi latviešiem strādāt neļaujot. Dzelzs cepļos tiekot kaldināti zobeni, bises un pat dižgabali, kas šaujot ar podu smagām lodēm.
Indriķis pats bija saviem brāļiem un kaimiņbērniem ne tikai rakstīt un rēķināt mācījis, bet arīdzan stāstījis par Kurzemi un citām pasaules lietām.
— Tikai nesaki nevienam, — Gusts piekodināja.
— Neizpļāpājat vien paši, — Indriķis pamācīja.
Tā viņi izšķīrās. Devās katrs uz savām mājām. Indriķis nolūkojās pakaļ delveriem, kas izauguši par spēka vīriem. Raugot tos, viņam bija gaiši ap sirdi. Ja mātei taisnība, tad taisni tādus vecā Zane bija vēlējusies redzēt nākamos leimaņus — nākamo lielo laiku gatavotājus. Kurzemes hercogu Jēkabu viņi uzlūkoja gandrīz kā Dievu. Indriķis zināja, ka tur nebūt ne visiem veicas labi.
Puiši aizgāja klusā solī kā vilki. Indriķim uz brīdi modās skaudība, ka viņš nav tik izlēmīgs un skaidrs. Viņš zināja pārlieku daudz, lai spētu tik strauji lemt par rīcību. Ne Indriķis, ne dvīņi nezināja, ka šī ir viņu pēdējā tikšanās visiem kopā.
Indriķis gāja zem sirmām eglēm, meža rāmuma aijāts, klusi svilpodams dziesmiņu par daiļu meitu, kas izaugusi, puišiem neredzot. Šur tur starp eglēm stāvēja milzenīgas apses, kuru lapas sīki drebēja lēnā vēja vēsmā. Cēli savus zarus pleta vientuļš liels ozols, kas kādreiz, acīmredzot, izdaiļojis un sargājis bajāra tīrumus. Pēc lieluma spriežot, tas stāvēja kopš brīvļaužu laikiem un, kas zin, stāvēs vēl līdz pat nākamajiem brīvības laikiem, jo ozols, kā vecāmāte zināja stāstīt, spējīgs pārdzīvot piecdesmit ļaužu paaudzes. Indriķim gribējās savu mūžu pavadīt tāda milzeņa tuvumā. Savādi, ka viņa mazbērni un mazmazbērni to skatīs tādu pašu lielu un zaļoksnu.
Nolaidis acis no ozola zaru žuburiem, Indriķis alkšņu audzes malā pamanīja jaunu sievieti zaļos lindrakos…
Dažas dienas vēlāk Zinta un Ilze, kā pieradušas, rīta pusē devās lasīt ogas un pie reizes apciemot Indriķi. Viņas drīz vien atgriezās satrauktas.
— Indriķis ir pazudis. Kaziņai tesmenis vai plisa pušu, — Zinta pavēstīja. — Re, durvīs iespraudis skaidu ar vārdiem: "Es aizeju." Uz kurieni, to nav rakstījis.
— Nu ko? Pieaudzis cilvēks, — Tenis rāmi sacīja, lai gan sirdī viesās nelabas domas. Klusi aiziet, atstājot kazu un vistas Dieva ziņā, nebija prāta darbs. Labi vismaz, ka Dāvja sieva Dace jau auklēja viņam pirmo mazdēlu. Mājās mita deviņpadsmitgadīgie dvīņi, vienpadsmitgadlgais Mārcis un piecgadīgais pastarītis Jēkabs, kuram vārdu Indriķis bija ieteicis par godu Kurzemes hercogam Jēkabam. Par pastarīti vienīgo nebija ko raizēties — tam liktenis izlemts — palikt par saimnieku Dziļumos.
Pēc trīs dienu gaidīšanas dvīņi kopā ar māsām atveda uz Dziļūdeņiem Indriķa kazu un vistas. Zinta skumji sacīja:
— Viņa nav. Laikam vairs nebūs.
Tad arī tēvs un māte kļuva nemierīgi. Tenis noprasīja dvīņiem:
— Jūs pēdējie tikāties. Ko viņš teica?
— Viņš neko neteica. Kad mēs pasacījām par Kurzemi, viņš tikai skatījās uz mums ar stīvām acīm, — Gusts paskaidroja.