— Varbūt viņš bija savārdzis? — tēvs minēja.
— Neizskatījās, — Gusts apšaubīja. — Viņš bieži ir tāds domīgs.
Viņi kopīgi izmeklējās Indriķa pēdas tuvākā apkārtnē, bet ne Indriķi, ne kādas atstātas zīmes neievēroja.
Tenim uz mirkli iešāvās prātā doma, ka pazušana varētu būt saistīta ar teiksmainajiem meža iemītniekiem, kurus sauca par vilkačiem, bet viņš to ātri izmeta no galvas.
Šā vai tā prātīgāk bija gaidīt. Ja Indriķis dzīvs, viņš atradīsies. Ja miris, tad vilkaču meklēšana nepalīdzēs. Sievietes kauli un
drēbju atliekas Dziļūdeņa salā un galvaskausi un citi cilvēku kauli Egļu kalna nogāzē, kur purvs pārgāja gravas šaurumā, bija pietiekoši biedinoši, lai tālāk neietu.
Nācās vien domāt, ka Indriķis, jaunāko brāļu ietekmēts, pa klusam aizgājis uz Kurzemi. Tur, protams, pavērās lielākas iespējas kļūt par labi atalgotu meistaru vai par vācu kungu, bet kopumā dzīve Kurzemē, kā stāstīja dažs labs pārbēdzējs no turienes, bija ļaunāka nekā šeit, kungi bargāki, latvieti turēja par beztiesisku vergu.
Tenis un Sauce dzīrās dēlu nosodīt, ka viņš, neko nesakot, tik viegli atstājis dzimto pusi. Īstenībā bija citādi. Indriķis nevēlējās atstāt dzimto novadu. Viņš bija kritis vilkaču gūstā.
6.Meža meitas bīstamais valdzinājums
Sieviete stāvēja, atspiedusies pie slaida ozoliņa, un platām biklām acīm raudzījās uz bezrūpīgo jaunekli. Ieraudzījis meitu, Indriķis apstājās. Tā bija sveša, tuvējā apkārtnē neredzēta merga. Vietējās meitas Indriķis pazina. Ar tām bija iets un diets gan Saulgriežu svētkos, gan Mārtiņos, gan Lieldienās. Turklāt šī bija savādi bikla kā meža zvērs. Mazā meža kustoņu iemītā taciņa, pa kuru gāja Indriķis, veda tieši garām vietai, kur viņa stāvēja. Indriķis devās uz priekšu. Vai lai svešas meitas dēļ viņš mainītu savu ceļu un nodomu? Trīs gadus* vientulīgi dzīvodams, viņš nebija pieradis pie traucējumiem savos darbos un iecerēs. Vienmēr paveica to, ko iepriekš nolēmis.
Mežiniecei bija lielas zaļi brūnas acis kā ozolzīles un vaska dzelteni mati, kas sasieti ar prievīti "zirgastē", pieri apvija baltsar- kani rakstīta jostiņa.
Jo tuvāk Indriķis gāja, jo soļi kļuva lēnāki. Vīrieti pārņēma svešatnības uzdzīts mulsums. Viņš bija domājis, ka tuvošanās meitieti izbaidīs, bet viņa stāvēja nepakustēdamās. Kad Indriķis
apstājās dažus soļus no viņas, svešniece pabailīgi pasmaidīja un teica:
— Indriķis?
Puisis neattapa atbildēt. Svešā brīdī vēl stāvēja, nopētīdama Indriķi no galvas līdz kājām, tad mulsi, vilinoši iesmējās un metās uz alkšņāja pusi. Lindraki viņai bija paīsi — tikai līdz ceļgaliem. Skrienot zibēja kailie, brūni iedegušie lieli.
Indriķis nolika sūnās krūzi ar mellenēm, lai varētu skriet viņai pakaļ, jo sievietes bēgšana mežā vīrietī allaž izraisa mednieka dziņu, bet tad viņš pēkšņi, pats nesaprazdams kāpēc, apstājās pussolī un aizvēra acis. Sirds sita kā negudra. Svešniece šķita pārāk dīvaina, bīstama. Tik īsā tērpā nebija redzēta neviena. Arī tādas acis viņš redzēja pirmo reizi. Tāpat viņas balss skanēja dīvaini dobji kā aizsmakusi. Turklāt šī dīvainā meža meita zināja viņa vārdu, lai gan viņš sievieti nebija ne reizes agrāk redzējis.
Nokāris galvu, Indriķis gāja pa mežazvēru taciņu uz māju pusi, ar ausīm uzmanīgi uztverdams katru lūztoša zariņa troksni, kas nāca no tās puses, kur aizskrēja zaļdzeltenā meža sieviete.
Aizgājis mājās viņš nolika trauku ar ogām uz galda, tad steidzīgi nosoļoja lejā līdz strautiņam, ar plaukstām smēla ūdeni, ņēma no gultnes baltās smiltis un ar tām berza pirkstus, lūpas un zobus, kas no mellenēm bija kļuvuši zilgani.
Ticis ar mazgāšanos galā, Indriķis pārveda mājās kazu, ielaida to aplociņā, nopļāva un iemeta tai zāli, atnesa un ielēja silē divus spaiņus ūdens. Pēc tam aizsprauda mājas durvis un pieslēja pie tām krusteniski divus Sērmūkšu zarus. Pats īsti nesaprata, kāpēc tā dara. Vispār viņš jutās galīgi apmāts.
Kad māja bija sakārtota, viņš beidzot attapa, ko nolēmis darīt. Paņēma sērmūkškoka nūju un devās atpakaļ mežā. Gāja pavisam citādi, nekā šurp nākot: klusiem soļiem, uzmanīgi klausīdamies un apkārt lūkodamies. Aizgāja līdz vietai, kur pēdējo reizi bija redzējis meža sievieti. Lūkoja pēc pēdām. Diemžēl tās bija grūti saskatāmas, pareizāk sakot, tādu vispār nemanīja. Līdz ko beidzās sūnu paklājs un sākās lielmežs ar skuju klājumu un retu zāli, pēdu nospiedumus vairs nekas nesaglabāja. Varēja tikai nojaust virzienu, kur viņa tobrīd aizgāja, kad bija vēl dzirdama čaboņa un smalku zariņu strinkšķi. Kur viņa atradās tagad, Indriķim nebija ne jausmas.
Puiša dvēseli pārņēma slāpējošas skumjas. Tās radās dēļ sievietes, viņam nolemtas sievietes, kura pazuda meža biezoknī.
Viņa bija stāvējusi un gaidījusi, uzrunājusi vārdā, aicinājusi, bet viņš neattapies, tāpēc sākusi skriet. Kāpēc viņš nebija laikus sapratis, ka šis ir Laumas vilinājums un solījums? Laikam pārlieku aizņemts ar savām vientuļnieka domām un ar apceri par Kurzemes hercoga darbiem.
Kā lai izlabo kļūdu?
Nekas cits neatlika kā meklēt uz labu laimi.
Viņš gāja ātri, uzmanīgi sperdams soļus un ieklausīdamies katrā zīmīgā troksnītī.
Jā. Tālumā trokšņoja mežastrazds. Pēc balss varēja nojaust, ka tur putna tuvumā atradās vai nu kāds plēsīgs zvērs — cauna vai lūsis — vai cilvēks. Tādā balsī putns sava perēkļa tuvumā allaž brēca, ja tam tuvojās svešnieks.