Putns pamazām apklusa. Indriķis turpināja soļot mīkstā zvēra gaitā. Un pēkšņi apstājās.
Neliela laukumiņa vidū sēdēja zaļā meža meita. Viņus šķīra eglīšu jaunaudze. Indriķis brīdi viņu uzmanīgi vēroja. Sieviete bija izlaidusi matus dzeltenā vilnī un, zodu rokās atspiedusi, asaru pilnām acīm raudzījās meža milzumā.
Indriķis klusi pašķīra zarus. Viņas ceļgali bija kaili. Tas vīrieti samulsināja. Viņš nezināja, vai drīkst iziet klajumā un pārsteigt ar savu klātbūtni, ja sieviete tā sēž ar atsegtiem gurniem un tik ļoti nogrimusi savās skumjās domās, ka ne ko redz, ne dzird.
Viņš paspēra dažus soļus atpakaļ un tīšām uzkāpa uz nokrituša egles zariņa. Tas lūztot noknaukšķēja, bet svešiniece par to nelikās zinis.
Drebēdams no satraukuma, Indriķis spēra atkal dažus soļus uz priekšu un iznāca no eglīšu aizsega.
Sieviete palūkojās uz viņu ar vienaldzīgu, skumju skatienu. Tādu redzot, arī Indriķim kļuva smagi ap sirdi. Viņš klusēdams lēnām piegāja viņai klāt un apsēdās blakus. Brīdi sēdējis, dzīrās pieskarties viņai, lai pārliecinātos, vai tā ir dzīvs cilvēks, vai parādība, bet baidījās iztraucēt mirkļa burvību, glāsmaino mieru, kas valdīja ap viņiem un saistīja ar tīkamām neredzamām saitēm.
Viņi sēdēja klusēdami, un Indriķim šķita, ka ap viņiem tinas zeltaini zaļš pavediens, kļūdams arvien grodāks un ciešāks. Puisis bija ar mieru tā sēdēt līdz mūža galam.
Beidzot sieviete noslaucīja asaras, palūkojās uz viņu un teica:
— Es dziržu sūļus.
Nedzirdētā valoda Indriķi sabaidīja.
— Kas tu esi? — viņš jautāja.
— Vecmeita, — viņa ātri atbildēja un vainīgi pasmaidīja.
— Cik tev gadu? — Indriķis jautāja.
— Gadskārtu? — viņa pārprasīja. Un tūlīt atbildēja: — Divdesmit vīna.
— Kur tu mīti? Kur tavas mājas?
Sieviete aši palūkojās uz Indriķi, un viņai acīs iezibējās bailes.
— Kam tu bīsties? — Indriķis brīnījās.
Viņa brīdi aplūkoja vīrieti ar savām zaļganīgajām nāras acīm un tad teica gluži lietišķi.
— Gribu iet tev par sīvu… par sievu.
Indriķis raudzījās uz viņu gluži apjucis. Tāda vaļsirdīga piedāvāšanās galīgi nepiestāvēja meitas tikumam. Viņa raudzījās uz Indriķi bez mulsuma, it kā būtu villaines tirgū piedāvājusi. Šāda vientiesīga nekautrība varbūt bija iespējama Ziemassvētku vakarā. Pēkšņi Indriķim tā šķita bērnišķīgi tīra un jauka. Viņa bija kā pieaudzis bērns. Kādreiz nomoda sapņos viņš bija domājis par tādu sievieti — vienkāršu, atklātu, tomēr lepnu. Te nu tāda bija.
— Kur tev mājas? — Indriķis jautāja, lai gan jau reizi bija saņēmis atbildi ar klusēšanu.
— Tālu, tālu poļu zemē, — sieviete teica un iesmējās. — Es būšu vī-ēna. Kā borene.
— Bārene, — Indriķis izlaboja.
— Bārene, — sieviete atkārtoja.
— Kāds tev vārds?
— īve.
— Man Indriķis.
— Zinu. Tavas muāsas izklaigāja.
— Māsas?
— Zinta ar Ilzi. Viņas tevi sauca par Indriķi.
Indriķis brīdi domāja. Tad saņēmās un tāpat kā īve lietišķi un vienkārši apjautājās:
— Vai tu zini, ko vīrs un sieva dara?
īve palūkojās Indriķim acīs, saprata, ko puisis ar to domājis.
— Zinu, — viņa teica, nedaudz samulsusi. Un piebilda: — Tas nav ļauni. Tā nākas darīt visiem.
Indriķis pamāja ar galvu par piekrišanu.
— Labi, — viņš teica. — Iešu ar tevi.
Sievietes acīs uzmirdza bailes.
— Nevar… Šodien nevar… Varbūt… rīt.
— Nevar, — Indriķis atkārtoja un sarauca pieri.
— Nevar, — īve čukstēja un aizklāja ar rokām seju.
— Kam tu raudi? — Indriķis jautāja un glāstoši pieskārās viņas matiem ar plaukstu. Sieviete nepakustējās. Viņas paceltās rokas bija pavilkušas uz augšu zaļgano lindraku, un virs brūnajiem ceļgaliem atklājās apaļīgo gurnu gaišās svītriņas kā salds solījums.
Indriķis pavirzījās tuvāk, piespieda savu galvu viņas plecam, kuram pāri risēja dzeltenbrūns pēc kalmju saknēm smaržojošu matu klaids. Sirds sitās kā negudra, jauzdama svešu, bargu noslēpumu un briesmas, kas grasījās krustot viņa mūža ceļu.
— Kam tu raudi, mana meža meita? — viņš atkal jautāja.
Viņa bikli atlieca galvu un palūkojās uz Indriķi ar savām zīļu
acīm. Klusēja.
Skatieni brīdi gremdējās viens otrā, apvienodamies klusā saskaņā.
— Viņi var tevi nomaitāt, — meža meita teica sērīgā balsī.
— Kas?
— Brāļi, brālēni un citi.
— Kāpēc?
— Pēc vectēva padoma.
— Kāpēc?
— Lai neviens svešs nezinātu…
Indriķis neizpratnē paraustīja plecus.
— Esmu Vilkača mazmeita, — īve sacīja un nolieca galvu. — Pie mums mīt jūsu Made, mana māte.
Indriķis nesapratnē papurināja galvu. Viņš Madi atcerējās ļoti miglaini. Vienīgi vecāku sarunas bija prātā atstājušas kaut kādu nojausmu par mežā pazudušu meitu un reizē ar to noliegumu mežā tālu iet. Tas bija kaut kas baigs, no kā viņam bērnībā skudriņas tekāja pa muguru. To gudrāk bija neatcerēties.
— Jūs tak neesat laupītāji? — viņš jautāja.
— Nē, — īve purināja galvu. Viņas medainie mati viļņojās. — Vectēvs kāvās un bēga no laupītājiem… stražņikiem.
Indriķis atkal pieskārās viņas matiem un tos noglāstīja, tad apņēma meitas galvu ar rokām un piespieda sev pie krūtīm. Šī meža meita viņam piederēja, to skaidri varēja just. Un viņš pēkšņi aptvēra, cik ļoti bagāts ir tāds, kam pieder otrs cilvēks. Tā bija liela, liela bagātība. Bagātība nākotnei, par kuru allaž mēdza runāt vecāsmātes māte. Viņam likās, ka nekad nevienam nav bijis un nebūs tā, kā ir viņam un, acīmredzot, arī īvei.