To nakti abi pavadīja Indriķa mājā. Tā bija viņu kāzu nakts. No rīta devās uz Vilkača mitekli. īve gan stāstīja, ka vēl neviens dzīvs meža salu nav atstājis, izņemot divus viņas tēva brāļus, kas aizbēguši tirgus gājiena reizē, iepriekš vecaimātei piekodinādami viņus nemeklēt un par salas noslēpumu atklāšanu neraizēties.
Vectēvs Toms, kam tagad diez cik gadu, reiz ievedis tādu nežēlīgu kārtību, ko neviens līdz šim atklāti nav iedrošinājies grozīt.
Labi saprazdams, kādas briesmas salā viņam draud, Indriķis tomēr gāja līdzi īvei pie viņas tēva un mātes, lai pateiktos par meitas audzināšanu un lūgtu tās roku.
īve izskatījās vairāk satraukta nekā viņš. Lai slēptu savas bailes un nepazaudētu Indriķi, viņa centās daudz runāt, iztaujāt. Uzzinājusi, ka Indriķim ir septiņi brāļi un četras māsas, viņa sasita plaukstas kā maza meitenīte un iesaucās:
— Un tēvs nebijās, ka būs par daudz?
— Kāpēc lai šis bītos? — Indriķis brīnējās.
— Mana mamma mazo ceturto māsiņu tīši nomaitāja. — īve skumji pavēstīja. — Uz salas tik daudziem nav vietas.
Indriķis klusēja. Viņš saprata šo no klaušām un nodevām brīvo, sena liela nozieguma līdzdalīgo salas iemītnieku drūmo ikdienu. Kā viņi tur spēja mitināties? Saulgriežu svētkos nelīksmojot, nebraucot ciemos, neredzot pasauli, nepārtraukti baidoties?
Indriķim likās, ka viņam beidzot radies dzīvē liels mērķis — izvest šos cilvēkus pasaulē. Tēvs kādreiz neskaidri bija minējis par meža dziļumā mītošo Vilkati, kas esot zemniekiem draudzīgs, bet sargoties iznākt no meža kungu barguma un atriebības dēļ. Tagad, kad notika strīds par Vilkaču sila līdumnieku piederību Briņķu muižai vai Zviedrijas valstij, bija visizdevīgākais laiks izvest pasaulē purva salas iemītniekus.
Stāsti par vilkača briesmu darbiem bija pārlieku seni. Pat tēvs tos nebija pieredzējis, tikai dzirdējis. Un vispār nebija skaidrs, kur Vilkača vaina? Sen pazudis vecais Felsbergs, kuru Vilkatis izdzinis no meža. Jaunie kungi neko par to nezināja. Strīdīgo līdumnieku zemju pagaidu pārvaldnieks bija jauns ienācējs no Vācijas, kas vēl pat kārtīgi latviešu valodu neprata. Viņš par senajiem notikumiem, šķiet, tikpat kā neko nezināja.
— Tu nobijies? — taujāja īve, kad Indriķis, domu pārņemts, lielā Egļu kalna malā apstājās.
— Nē-ē. — Puisis purināja galvu. — Vai patiesi sievas bendē bērnus? — viņš brīnējās.
— Uz lāvas izsautē, — īve paskaidroja. — Vairāk ļaužiem vietas nav.
— Kāpēc tu nepaliki pie manis?
— Žēl.
— Kā žēl?
— Mātes, māsu. Mūsu visu. Viņi no bailēm nedēļām vilktos kā pusdzīvi, ja es pazustu bez miņas.
Indriķis pamazām saprata, cik briesmīgas ir bailes no pasaules, no svešiem, no nokļūšanas atklātībā tādiem cilvēkiem, kas ilgstoši slēpušies. Katrs gājums pēc sāls, izkapts, cirvja vai vedot vēršus uz tirgu saistīts ar briesmām, ar vērīgiem skatieniem no aizdomīgu ļaužu puses, katra satikšanās ar svešiniekiem briesmu pilna, nodevības apdraudēta.
Viņi klusēdami nogāja gar staignās gravas krastu un iegriezās lazdu pakalnē. īve paņēma Indriķi aiz rokas un veda purvā līdz pat melnajiem akačiem. Kādam no tiem senos laikos bija pāri nogāzies liels koks un nogrimis ūdenī. īve palaida vaļā roku un teica:
— Brien vērīgi! Skaties, kā es to daru.
Koka stumbrs bija melns, glums, bet stingrs. Brizdami līdz ceļiem ūdenī, viņi pārlaipoja pāri ūdenim līdz sīkai saliņai, kur auga mazi bērziņi un purva kārkli ar baltām pūkām zaru galos. Tie stāvēja kā aizsargvalnis pret ziņkārīgiem skatiem.
Aiz krūmiem kļuva saskatāma cilvēku iemīta taka no ciņa uz cini starp vaļējiem akačiem. Nezinātājam ne prātā nevarēja ienākt, ka te ir purva pāreja, jo pretī atkal vizēja ūdens.
īve pavilka uz augšu lindrakus un brida baltās sūnās, kas lēnām grima un atkal uzpeldēja.
— Tos kārklus, mazos krūmiņus šurp maisā atnesa mans vectēvs un iestādīja, lai aizsegtu acīm tālāku gājumu, — īve stāstīja. -— Tie noder par ceļa rādītāju zinātājam.
Kad viņi nokļuva muklāja otrā pusē, īve lika Indriķim apsēsties un pagaidīt. Pati viņa aizgāja atpakaļ uz purva taku, no krūma izvilka bozi, ar to sabadīja cilvēka pēdas līdz nepazīšanai un virsū uzspieda divas vilka pēdas, tad pasauca Indriķi.
— Redzi, šajā malā cilvēku pēdas pārtop par vilkača pēdām,— viņa sacīja.
Indriķis atcerējās teiksmu par vilkača valstību. Viņu pārsteidza teiksmas un īstenības sakritība.
— Kā tu to izdarīji? — viņš jautāja.
— Noskaitīju buramvārdus, — īve sacīja un mīļi pasmaidīja.
Viņi devās meža biezoknī.
Pakalne, kurai pāri lielais vilks kādreiz bija stiepis Repuļu aunu, tagad bija aizaugusi ar biezu egļu jaunmežu. Ja tagad Tenis ziemā lūkotos no pura saliņas garās egles galotnes uz salas vidieni, viņš māju jumtus vairs nesaskatītu.
Aiz kalna sākās tīrumi. Tie bija krietni lieli — aizviļņoja pāri trim pakalniem.
Viņi gāja gar miežu lauka malu. īve pa priekšu, Indriķis aiz viņas soli solī. Puisis jau grasījās jautāt pēc mājām, kad pēkšņi viņiem ceļā klusēdams nostājās milzīgs sarkanīgi pelēks suns un ar blāvām bezkaislīgām acīm palūkojās Indriķī, Turpat divdesmit soļus tālāk aiz lielāku un mazāku eglīšu dzīvžoga atradās pelēka zemnieku māja. No tās iznāca vīrietis ap gadiem trīsdesmit, pavirši palūkojās uz īvi un Indriķi un novērsās. Raudzījās egļu biezoknī.
īve apstājās.
— Vectēvs iztrūcinājies, — vīrietis teica skarbā balsī.