Indriķis saprata, ka te viesmīlība negaida, saprata īves bažas
par iespējamo nonāvēšanu. To apstiprināja arī svešā vīra vaigs un izturēšanās.
— Kāpēc tu viņu atvedi? — viņš biedīgi jautāja īvei.
Indriķis beidzot īsti aptvēra, kādās briesmās nokļuvis.
Cilvēka nonāvēšana viņu izpratnē, šķiet, bija kaut kas līdzīgs
cūkas vai cita lopa nokaušanai. Sak, kas jādara, tas jādara.
— Iesim pie vectēva, — īve pagriezās pret Indriķi un bikli pasmaidīja. Arī Indriķis lūkoja smaidīt, bet lūpas neklausīja.
Vilkatis Toms sēdēja kūtspriekšā uz apaļa bluķīša un tesa grābekļa zarus. Ieraudzījis mazmeitu un Indriķi, vērīgi palūkojās. Viņa sejā nepakustējās neviens vaibsts. Pelēkajās ūdeņainajās acīs vīdēja vienaldzīga nežēlība.
— Atradi gan mājas? — vectēvs nīgri jautāja īvei.
— Atvedu vīru, — īve līksmi paziņoja.
Toms brīdi lūkojās uz Indriķi, tad atkal uz īvi.
— Kur tu viņu liksi?
Atkal Indriķis juta, ka par viņu nerunā kā par cilvēku, bet kā par lietu, turklāt nederīgu un traucējošu lietu. Nu patiešām vairs nebija grūti saprast, ka pār viņa galvu karājas nāves melnā izkapts.
Viņš atskatījās un ieraudzīja, ka viņu un īvi lokā ielenkuši četri vīri drūmām sejām pelēkās drēbēs, rokas slēpdami aiz muguras.
— Es atnācu, lai jūs visus aicinātu klajumā! — Indriķis dedzīgi ierunājās. — Pietiek nīkt purvā! Tagad ir miera laiki.
— Nemelo! Nupat krievi iebrukuši Vidzemē, — atskanēja balss.
Indriķim mute palika vaļā.
— Kā tu zini?
— To man pastāstīja bēglis no Daugavas.
— Tas nekas. Jums jānāk ārā no meža. Varat visi uzdoties par Daugavmalas bēgļiem, — Indriķis steidzās runāt. — Aiz Riekstu kalna ir daudz brīvas zemes, kas nepieder nevienai muižai. Viss lielais Vilka…ču sils. Jūsu nosargāts. Saprotat? Mans brālis būs jaunā pagasta vecākais. Lai šī Vilkaču mītne paliek apslēpta citai ļaunai reizei, to pagastā neierēķināsim. Nāciet man līdzi! Es jūs pasargāšu.
Drūmo vīru skaits pieauga. Viņi nāca tuvāk. Parādījās arī dažas sievietes. Indriķa vārdi uz šiem ļaudīm, kā redzams, neatstāja nekādu iespaidu.
— Nedariet ļaunu! — Indriķis drūmi sacīja. — Man ir seši brāļi un simt draugu!
— īve, tu esi vainīga! — atskanēja Vilkača Toma balss.
— Viņš ir mans! — īve teica un uzlika roku Indriķim uz pleca. — Ja viņu, tad mani ar…
Indriķis pieglauda īvi sev klāt un nodomāja: "Kas zin, varbūt šis ir pēdējais dzīves brītiņš, bet īve ir patiesi mana īstā, kuru ilgi esmu gaidījis, tad lai rauj arī mūs abus pats nelabais, ja jau likteņlēmējs tā nolicis."
— Dēli! — pēkšņi Vilkatis Toms ierunājās savādā balsī, kādu neviens no viņa nebija dzirdējis. — Dēli un bāliņi! — Tad brīdi sausi pačāpstināja muti un vēlreiz atkārtoja: — Dēli! Vai viņš zin, ka mēs esam desmitkārši slepkavas?
— Viņš zin! — īve sauca. — Viņš zināja, tomēr nenobijās, neatteicās nākt pie jums.
— Vai viņš ir traks? — Toms jautāja.
— Nav traks, — īve apliecināja. — Viņš tic, ka mēs esam labi, ka mēs karojām pret ļaundariem.
— Kurši nokāva vairāk iebrucēju nekā tālavieši, tāpēc tagad vāci viņus vairāk cieni, — teica Indriķis. — No kādas cilts tu esi cēlies, vectēv?
— No… Staldēm. No slavenās Taurētāja, no vecā Lataka cilts.
Indriķis iepleta muti.
— Tad tak mēs esam rada! — viņš iesaucās. — Mana vecvec- māte Zane stāstīja par Taurētāja zaru, ar ko saradojušies Ausalu labieši, mani vecajie. Viņa stāstīja arī par kādu varenu stopnieku Lūsalu, kas mācījis viņiem kara prasmi…
— Lūsals? — atskanēja vāja sievietes balss no aizmugures. Visi atskatījās. Tā bija vecā Madara, Ances māte, brašo vīru vecāmāte.
— Lūsals? — viņa pārjautāja.
— Lūsals, — Indriķis apstiprināja.
— Tom! — Madara teica. — Sitais cilvēks ir Pērkona sūtīts, ja atceras Lūsalu septiņu mūžu garumā. Vai viņš bija klibs ar vienu kāju?
To Indriķis, protams, nezināja, bet lietas labā apgalvoja, ka patiesi Lūsalam viena kāja bijusi stīva.
— Tāpat vien mēs visi bāleliņi, — Madara sacīja un noslaucīja acis. — Lūsali bija Adarotu radi.
Pēc tādām runām Indriķis jutās daudz drošāk. Palūkojās uz īvi, kurai acis bija brīnumu pilnas. Tajā brīdī viņam piestāja žirgta pajauna sieviete un jautāja:
— Tu patiesi esi Dziļumu Indriķis?
— Jā, — Indriķis atbildēja.
Sieviete apķērās viņam ap kaklu.
— Ak tu mans mazais mīlulis! Vai atceries, kā tevi šūpoja Vilkaču princese Made?
Indriķis klusēja. Atmiņas bija pārāk neskaidras, tālas. Pēc vecāsmātes stāstiem viņš labāk zināja, kā tēvocis Miks cīnījies ar purva velnu un uzvarējis, lai gan nelabais viņu ierāvis dūņeklī zem ūdens.
īve arī apkampa Indriķi ap vidu un atkārtoja:
— Viņš ir mans! Nevienam es viņu nedošu. Viņš ir lasījis grāmatu par senām latgaļu brīvības cīņām pirms vācu ienākšanas. Par godu grāmatas rakstītājam viņam dots vārds Indriķis. Indriķis ir svēts, viņu nedrīkst nomaitāt!
— Kam nāci Vilkaču salā? — vectēvs Toms neatlaidās. Viņš bija piecēlies no sava bluķīša un pienācis klāt.
— Lai izvestu jūs klajumā.
— Tur ir meteklis, klaušas, vagara pātaga un siriķi laupītāji, gan savējie, gan sveši…
— Tas ir nieks… pret jūsu likteni, kad jāatsakās no saviem bērniem. Vai tāds Saules meitu vēlējums?
Vilkatis Toms klusēdams lēnām sniedza roku Indriķim, lai gan viņa acis joprojām spīdēja drūmi un draudīgi.
Indriķis saņēma roku un stingri paspieda. Atskatījās uz apkārtējiem vīriem. To acīs joprojām zaigoja ļaunums un bailes. "Viņi patiešām daudzajos vientulības un baiļu gados kļuvuši īsti vilkači," jauneklis domāja. "Nekas viņiem vairs nav dārgs, pat savi bērni un bērnu nākotne tiem šķiet lieka un traucējoša, iznīdējama. Viņus pārvērtušas ilgstošās bailes no kungu atriebības un naida par vecām un sen aizmirstām slepkavībām."