— Palīdzi, vectēv! — Indriķis lūdza Vilkati Tomu. — Pasaki viņiem, lai uzticas man un īvei. Lai Pērkons mūs nosper, ja mēs vienam no jums nodarīsim kaut vai pašu mazāko ļaunumu! Muižā sen ir citi kungi. Krodznieks, kas nodeva Lielo Vilkati, miris…
Indriķis runāja un runāja. Pats brīnījās par sevi. Viņš agrāk bija domīgs klusētājs, kas nesaprata, kāpēc īsti nācis šaizemē, un kas viņam būtu jādara. Nu viss šķita skaidrs: Vilkača cilts jāizved pasaulē.
Viņš skaidroja, ka purva salas noslēpums tik un tā atklāsies. Tagad jaunie vēl klausa viņa tēva Teņa brīdinājumu neiet pāri Bebru slīkšņai Egļu kalna gravā, bet, cik tas ilgi būs, ja viss lielais Vilkaču sils būs nolīsts un ciems stāvēs pie ciema? Vai nebija gudrāk iet palīgā līdumnieku dēliem un meitām, iet pasaulē tālāk kaut vai uz Kurzemi, kur hercogs Jēkabs strādā lielus darbus, kur latvieši var iemācīties jebkuru amatu, kļūt par kuģiniekiem un lepniem kungiem. Kurzemē pēc lielās sērgas trūkstot cilvēku, tāpēc katrs pārbēdzējs tiekot turēts zelta vērtībā…
Indriķis runāja un runāja. Ap viņu bija sapulcējušies visi purva salas māju iemītnieki, ari sievietes un bērni. Jaunekļa balss skaņa bija pavisam citāda nekā purva ļaudīm — droša, skaļa, brīva. Viņš bija pirmais ārienes cilvēks, kas nebija nobaidīts, kam bija mērķis viņiem palīdzēt, kam vecais Vilkatis Toms bija sniedzis roku sveicienam.
Kad viņš beidza, vilkači bija kļuvuši domīgi. Vecenītei, kas bija ieminējusies par Lūsalu, acīs mirdzēja asaras, seju apstaroja balts prieks. Tā bija vecā Madara. Viņai krēslu atnesa Vilkača
Toma brālis Miķelis — vīrs ar pilnīgi baltu galvu. Apsēdināja meita Ance, kas laipni, vēlīgi lūkojās uz Indriķi un īvi.
— Vai jums jāsaka, no kurienes nākat? — Indriķis turpināja runāt. — Muižnieki slēpj zemniekus no zviedru rakstvežiem, lai nebūtu jāmaksā nodevas un nodokļi. Dziļumos arīdzan visi nav ievesti kungu grāmatās. Sieviešus vispār neatzīmē. Vienu gadu es braucu līdzi reģisteram par mācekli, tāpēc labi zinu kārtību…
— Tu proti rakstīt? — jautāja kāds baltmatains pusaudzis.
— Protu, — Indriķis atbildēja.
— Es arīdzan protu, — puika palielījās.
— Gaužām labi! — Indriķis viņu uzslavēja. — Ieteikšu tevi pagastā par palīgu. — Tad turpināja: — Kad nāksiet līdumus līst, sakāt, ka atbēgāt no Kurzemes vai no poļu daļas. īve man, gudram cilvēkam, iestāstīja, ka ieklīdusi no Polijas, runāja kā sebe- žiete. Noticēju. Tikai tagad saprotu, ka viņa mani apvedusi ap stūri.
Pamanījis, ka viens otrs no drūmajiem vilkača vīriem sejā atvilgst, pat tikko manāmi pasmaida, Indriķis turpināja vēl drošāk.
— Jums jāapsola, ka nākošos vasaras Saulgriežu svētkos visi kā viens, jauns un vecs, mazs un liels līgosiet kopā ar mums Jēņu kalna ozolu birzē pie mana mātes brāļa Mika Ozolkalnos. Vai apsolāt?
— Apsolām! — skanēja vientuļa puiškāna balss.
— Tikai viens? — Indriķis brīnējās. — Vai tad citi priecāties negrib?
Visi lūkojās uz vectēvu Tomu.
Indriķis saprata, ka ņēmis pārāk strauji. Vajadzēja ļaut viņiem attapties, pārdomāt.
— Ceru, ka jūs vismaz atļausiet ņemt īvi par sievu. Tā jums viens cilvēks būs mazāk. Made, tu atdosi savu meitu Teņa dēlam?
— Atdošu, — Made sacīja un bikli palūkojās uz blakus stāvošo vīrieti. — Tu, tēvs, piekriti?
Vīrietis klusēdams pamāja ar galvu.
Indriķis paņēma īvi aiz rokas. Viņi draudzīgi sakļāvās kopā un sasmaidījās.
— Mana Sebežas rezu meita no Varakļāniem, nezinu, kā lai tevi nozog, — Indriķis teica. — Apkārt tev pārlieku daudz drosmīgu sargu.
— Tu jau esi nozadzis, — īve atbildēja.
7.Vilkaču pasaule
Velti Indriķis cerēja uz savu daiļrunību. Pienākot vakaram, viņus abus ar īvi ieslodzīja kambarī bez logiem. Veda divi pavecāki vilkači garām bārdām un kupliem matiem.
— Kāpēc tā? — Indriķis stīvējās pretī.
Par atbildi tvēriens kļuva tikai stingrāks.
— Mēs nebēgsim, — īve sacīja.
— Klusē! — skanēja skarba atbilde.
Pēc brīža, sveces nesēja pavadīts, atnāca vecaistēvs —Vilkatis Toms. Apsēdās uz bluķīša un raudzījās uz Indriķi dzedrām acīm. īve joprojām bija satraukta un dusmīga, ne reizi neparaudzījās vectēvam acīs.
— Manu tēvu nokāva, — vectēvs sacīja un apklusa.
Viņi kādu brīdi sēdēja klusēdami. Svece dega ar dzeltenu liesmu, izplatīdama tīkamu medus smaržu.
— Ziedēja ābeles. Es dzirdēju kliedzienus, — vectēvs ierunājās un atkal apklusa.
Indriķis sēdēja uz klona un raudzījās zemē.
— Mēs viņus apbedām, — teica Vilkatis Toms. — Zem salmiem gubenī. Neviens viņus nav atradis līdz pat šai dienai.
Atkal klusums.
-—Tā viņi visi jāaprok. Visi ļaundari, sveši okšķeri.
Indriķis sarāvās. Vai tas zīmējās arī uz viņu? Viņš prātoja, ko vēl varētu teikt vectēvam, lai tas kļūtu piekāpīgāks un drošāks, atbrīvotos no sava smagā baiļu, vainas un naida sloga, bet nekas nenāca prātā. Vislabākā šķita klusēšana. Sadusmots un drūms viņš sēdēja uz salmu cisām, aizmirsis, ka blakus atrodas īve.
Vilkatis Toms klusēdams piecēlās un kopā ar savu pavadoni izgāja, cieši nobultēdams durvis.
— Ja aizbultēja, tad šovakar mūs nemaitās, — īve sacīja.
Indriķis klusēja. Šo cilvēku cietā, negrozāmā nostāja viņam