tomēr šķita nesaprotama.
— Tu esi mans, — īve sacīja un pieglaudās puisim.
Otrā rītā durvis atvēra jauns dēlietis. Ēdienu sniedza Made.
— Indriķi, tu zini, ka Ive ir mana meita? — viņa jautāja. — Kā dzīvo tēvs?
—- Labi.
— Tu mazotnē biji tiepša, — viņa teica.
— Jūs visi te esat tiepšas, — Indriķis atbildēja.
— Jā, — Made viegli piekrita.
— Kāpēc mūs nesauc pie galda? — īve jautāja.
— Viņi vēl joprojām apspriežas, — Made atbildēja. — Ari mūs aizdzina projām.
Viņa iesmējās gaišus, skanīgus smieklus, un Indriķim atausa atmiņā kāds tāls mirklis no bērnības.
— Vai tēvs par mani neko nestāstīja? — Made nerimās.
— Nē-ē, — Indriķis domīgi novilka.
Made un puisis aizgāja, atstājuši durvis neaizvērtas.
— Diez vai viņas māte, mana vecāmāte, vēl dzīva? — īve skumīgi sacīja. — Gaida meitu un nevar sagaidīt.
— Labāk nomirt, nekā šitā dzīvot, — Indriķis drūmi piekrita.
Viņi notiesāja atnesto ēdienu: sēņu zupu ar rāceņiem, piekozdami rudzu maizi. Tukšās bļodiņas nolika aiz sliekšņa. Paši palika sēžam kambarī.
īve sāka stāstīt par vilkaču cilts likteni. Cik stingri aizliegts iziet purva malā, kur iespējams saskatīt no viņa krasta, ka aizliegts gravas krasta tuvumā lasīt sēnes, ka allaž pārbaudītas pēdas pie dūnekļa, ka divas Ances meitas palikušas vecmeitas, ka viena precējusies ar brālēnu, kā priecājušies par bērna nāvi… Visi tīrumi apkopti līdz pat upei un purva malai. Atstāti koki tikai aizsegam, drošībai. Auglībai dedzināts akmens un kaisīts uz laukiem. No purva dzītas dūņas. Miežiem viengad bijis desmitais grauds. Tomēr vienmēr cilvēkus mokot bailes par badu, jo ļaužu pārāk daudz…
īve zināja, ka vilkači nāvējuši katru iemaldījušos svešinieku. Kaulus pēc tam izlikuši uz meža ceļiem. Tas tāpēc, ka viens gūsteknis, kam visi uzticējušies, reiz aizbēdzis. Pēc tam viņi gadiem ilgi jutušies ne dzīvi, ne miruši…
īve apklusa. Kāds nāca, ar kūju zemi dimdinādams. Izrādījās, ka tā ir vārgā vecmāmiņa, kas vakar bija ieminējusies par Lūsalu.
— Nu, putniņi? — viņa teica, vērdamās kambara krēslā. — Vai vēl tupat?
— Tupam, — īve atbildēja. Un jautāja: — Ko viņi dara?
— He, — vecenīte nopurkšķējās. — Spriež.
— Ko saka?
— Neko nesaka. Sēd un klusē. Tā viņu spriešana.
— Tāda apspriede? — īve pavīpsnāja.
— Vai tad tu nezini, — vecā Madara pikti sacīja. — Sēd un pūš.
— Smaga doma, — Indriķis ieminējās.
— Smaga, — Madara piekrita. — Man, simt gadu vecai, nācās atgādināt, ka šitā ir mana māja. — Un viņa pati smagi nopūtās. Tad lēnām apsēdās uz sliekšņa, pagriezdama jaunajiem muguru.
— Pirms manas piedzimšanas kāda no vilkaču sievām lūkojusi aizbēgt no salas, bet mājās nav tikusi, pazudusi bez vēsts kādā akacī, — īve turpināja stāstīt. — Līdzi aiznesusi mārciņu smagu sudraba saktu, ko nedrīkstējusi ņemt… Kaut ko grozīt būs ļoti grūti. Ja tu, Indriķi, to neizdarīsi, tad neviens cits to nespēs. Tas, ka viņi klusē, liecina, ka viņi domā. Vai viņi domā, vecmāmiņ? Ko saka Toms?
— Ai, balto Dieviņ! — Madara nopūtās. — Kādiem mīļiem vārdiem mēs to meitu sagaidījām! Abi ar Andri izkūpēja kā migla. Aiznesa mūsu pavarda mantojumu, laimes saktu, apraka purvā kopā ar saviem kauliem…
— Sakta ar Saules jostas rakstu? — Indriķis pēkšņi iejautājās.
Vecīte viņu neuzklausīja. Runāja tālāk savā nodabā.
— Otru saktu es labprātīgi un uz visiem laikiem novēlēšu tai, kas izvedīs mūs pasaulē. Ja tev, īve, izdosies, tad es varēšu mierīgi nomirt… Mani vecie bija bagāti labieši, kas prata kaldināt gan bruņas, gan saktas. Sievas darināja adarotas un bija Saules rakstu zinātājas. Mūsu cilts nedrīkst palikt mežā. Mana Ancīte arīdzan jau nosirmojusi kā balta aitiņa aiz bēdām par bērnu likteni. Jauno acis nav redzējušas gaismu, kas mirdz no Jēņa ugunīm uz Saules kalna, nav dzirdējušas liela ļaužu pulka brīvu dziesmu skaņu…
—Vecmāmiņ, — Indriķis sacīja.—Liela sudraba sakta ar kaltu saules jostu un eglēm glabājas pie manas vecmāmiņas Dziļumos.
— Ko tu saki, dēls? — Madara pārjautāja.
—Saktu tēvs atrada purvā pie cilvēku kauliem un satrupušām drēbēm, — Indriķis sacīja.
— Aplīk tāda kā stīpa, — vecenīte minēja.
— Apkalta mala, — Indriķis piekrita.
Pēkšņi Madara žirgti māja ar roku uz pagalma pusi un sauca:
— Ei, Tom, dēls! Nāc!
Indriķis domāja, ka vecenīte sauc kādu no jaunajiem, bet izrādījās, ka viņai par dēlu saucams pats vecais Vilkatis Toms.
Toms nostājās pie durvīm un, acis piemiedzis, raudzījās kambara krēslā.
— Vai vēl atminies Sarmu un Andri? — Madara jautāja.
Toms neatbildēja.
— Sarmas nozagtā sakta esot pie tava drauga, — Madara sacīja Tomam. — Vek, Indriķis zin. Atraduši kopā ar kauliem.
Toms klusēja.
— Vai tu neatmini lielā sila pirmo līdumnieku? — vecīte prasīja. — Tas, kuram tu palīdzēji ar naudu.
— Tenis? — Toms beidzot ierunājās.
— Šis tak ir Teņa dēls, — Madara sacīja.
Toms atkal klusēja. Viņam acīmredzot prātā bija kāda aizķere, kas neļāva ātri spriest.
— Vai, Dieviņ! Kādu tu viņiem sagādāji kāzu nakti! Ai, ai, Tom! Nāves kambarī, — Madara pēla Vilkati.
Vilkatis Toms nolieca galvu un klusēja.
— Par Andri nekā nezini? — Madara taujāja.
— Par kādu Andri? — Indriķis nesaprata.
— Sarmas vīrs pēc laika arīdzan aizbēga. Lidzi aiznesa vācu grāmatas un latviešu burtus. Bērnus nebija no kā mācīt. Labi, ka Miķelis atminēja un sazīmēja rakstus no jauna.
— Par Andri neko nezinu, — Indriķis domīgi sprieda. Un piebilda: —Ja dzīvs, tad tak tuvumā nepalika. Varbūt aizbēga uz Poliju. Tur, kā dzird, vairāki vidzemnieki tapuši par poļu muižniekiem.