Toms labu brīdi lūkojās Indriķim acīs, kā pārbaudīdams un brīnēdamies.
— Andris to varētu, — viņš beidzot sacīja.
— Tā tas varētu būt, — arī Madara piekrita.
īve piegāja pie vecāsmātes, notupās un pieglaudās kā kaķēns. Madara ar drebošiem, izdēdējušies pirkstiem glāstīja viņas matus un klusi runāja.
— Ai, tu mana Dūkņas meita, sila raganiņa. Ko tu meklēji cilvēkos? Atvedi savu ķēniņdēlu uz apburto alu pie vilkačiem. Kas zin, ko viņš te piedzīvos. Laimīte jau pāri dūkstei netiek, staigā pa viņu pusi kopā ar brūnām riekstkodītēm un daiļiem tautu dēliem. Vai Dieviņš, Pērkoniņš metīs mums reiz laipu pie cilvēkiem, nezinu. Vai vēl redzēšu akmeni upes malā, kur mana māmulīte kreklus velēja. Ai, mazā ozolīte, vāverīte, ko tu esi atvedusi briesmās, ko tu esi pastrādājusi! Visiem galvas sāp. Dēli un mazdēli nezina, ko darīt, vectēvi nezina, ko darīt. Tavai veculītei arīdzan galva tukša kā piedarbs pavasarī. Raudāt gribas, tikai asaru nav.
Laikam jau miršu, ja tik gauži gribas redzēt pelēko akmeni upmalā, kur pēdējo reizi stāvēja mana māmuliņa pirms visiem lieliem kara gājumiem, kuri mūs izdzina. Toreiz man nebija vairāk kā četri gadi…
Indriķis uzmeta skatienu Tomam. Tas stāvēja stīvs un sakūris. Pāri vaigam vecajam vīram noritēja asara.
— Viss mūžs! Viss cilvēka mūžs, —viņš klusi murmināja. Un pēkšņi viņa acis iedegās naidā. — Nolādētie svešinieki! — viņš bargi sacīja. Tad pievērsās Indriķim un bargi noprasīja: — Vai viņu dēļ tevi mums vajadzēs nokaut?
— Tom, Indriķis ir Dieva sūtīts, — Madara sacīja. — To man saka tāla balss pašā sirds dibenā. Mums te mežā nav kungu, esam brīvi kā putni, tomēr Indriķim vaigā vairāk gaišuma nekā mums. Mūsu dēliem bailes un vilkaču slava saēdusi vaigus un pieres, nāves kaulu sēta un dumbra stīpa ap druvām un pļavām aizžņaugusi prātus.
— īve stāstīja, ka jums vienu gadu rudzi devuši divpadsmito graudu, — Indriķis pēkšņi atgādāja. — Vecotēv, vai tas taisnība?
— Taisnība, — Toms atbildēja.
Sarunas pamazām ievirzījās par saimnieciskām lietām. Atnāca vēl daži ziņkārīgie, kas šobrīd bija brīvi no darba. Indriķis drīz uzzināja lielās rudzu ražas noslēpumus. Lauki mēsloti ar purva dūņām, lopu mēsliem un kaļķakmens pelniem. Par citu Indriķis bija dzirdējis, bet ka akmens pelni baro rudzus un zāli, tam grūti bija ticēt.
Vilkačiem neatlika nekas cits, kā vest Indriķi uz lauku un rādīt, kā kaļķakmens padara tīrumu auglīgu.
Indriķis raudzījās uz raženo rudzu lauku, kas nāca jau briedumā, un teica:
— Kāpēc vecmāmiņa domā, ka šeit uz salas nenokāpj Laima? Re, šā tīruma vidū viņa stāv un smaida.
īves brāļu un brālēnu sejās atspoguļojās mulsums.
— Laima iet Indriķim pa priekšu, — īve sacīja un pieglaudās puisim pie pleca. — Viņš ir vaidelotis no pērnas cilts.
Viņi aizgāja līdz pļavas malai. Arī tur zāle auga daudz raženāk tajās vietās, kur bija kaisīti akmens milti vai pelni.
īves brāļi parādīja Indriķim kaļķakmens ieguves vietu upītes krasta tuvumā. Tur rakumā bija izveidoti divi sekli dīķi, kuros dzirdīja govis.
— Iet uz labo pusi! — īve priecīgi čukstēja Indriķim ausī. — Viņi vairs nebaidās, ka mēs varētu aizbēgt.
īvei izrādījās taisnība. Novakarē Indriķis un īve ēda azaidu pie kopējā galda lielajā saimes istabā.
Iespaids nebija sevišķi patīkams. Visi klusēja, it kā pielūgdami kaut kādus klusuma garus. Acīmredzot tas bija viņu dzīves veids, lai kļūtu pasaulei nepamanāmi. Arī daži bērni, kas vēl bija mazi, izturējās savaldīgi un šķita gandrīz vai mēmi. Tomēr runāt prata.
Var jau būt, ka klusēšanu radīja neparastā, gadu desmitiem nepieredzēta tikšanās ar svešu cilvēku.
Sarunas sāka raisīties, kad īve un Indriķis iegāja pie Madaras, Ances un Miķeļa. Te viņš īsumā uzzināja vilkaču saimes dzīves galvenos notikumus, sākot no Toma un Miķeļa ierašanās purva salā.
Iepriekš purva salas mājas "Adarotas" no pasaules bijušas mazāk nodalītas. Tad vēl nebijis bebru slīkšņu. Madaras tēvs un māte apmetušies šajā mežainajā stūrī, bēgdami no krievu trakā cara Jāņa Briesmīgā laupītājiem, kas pārpludinājuši visu Vidzemi un Igauniju kā siseņu mākonis. Visnegantākie bijuši kriviču savervētie tatāru pulki, kas savā ceļā kāvuši pat ij suņus un kaķus, ne tikai cilvēkus.
Meža mājās senie amata pratēji laimīgi paslēpušies no iebrucēju posta, kas vēlies zemei pāri vairākkārt, bet melnajai sērgai nespējuši izbēgt. Tai pašai melnajai sērgai, kas izkāvusi Indriķa mātes kaimiņciemu. To ievazājis krievu karaspēks no tālienes. Tāpēc to saukuši par tatāru mēri. Paglābušās tikai Madara un Ance.
Desmit gadus pēc tam ieradušies Toms ar Gunu un Miķelis. Sākušies vilkaču laiki. Vilki dzīvojuši gan kambarī, gan sētā. Pieradināti. Mežasuņi tupējuši pakalnā pie birztalas kā ķipji un gaidījuši, kad Toms tiem nesīs kārtējo jēru uzkodām.
Lai vilkus pabarotu, audzēts liels aitu pulks. Vai līdz simta. Tik un tā nepieticis. Paši palikuši pusbadā. Toms ar Miķeli lūkojis vilkus padzīt, kad jau trešais izaudzētais vilks aizbēdzis, bet mežinieki tapuši tik bezkaunīgi, ka vasarā vairs aitas nevarējuši ganos laist.
Nezinājuši, ko iesākt. Sākuši šaut ar bultām. Nelīdzējis. Zvēri tapuši piesardzīgāki, bet vēl nekaunīgāki.
Tā mocījušies vairākus gadus. Ganos gājuši divi ar stopiem bruņoti vīri, lai nosargātu ganāmpulku.
Pēkšņi kādā rudenī meža suņi pazuduši, jo purva salā apmeties lāču pāris ar diviem pusaugu lācēniem.
Kopš tā laika vilki vairs neesot manīti. Lāči tagad arīdzan kaut kur aizklīduši.