— A, tad tie bija jūsu lāči, kas mūsu dores izpostīja un govi saplēsa, — Indriķis sacīja. — Labi, ka tēvu nenogalēja. Viena lāčāda vēl tagad karājas klētī pie sienas.
Tā viņi runāja ilgi.
Miķelis un Ance aicināja pārnakšņot saimes istabā, jo visi jaunie bija aizgājuši gulēt uz siena, bet īve un Indriķis atteicās. Devās atpakaļ uz kambari, kur salmu cisās abiem jau agrāk bija uzklāta mīksta guļvieta.
Nākošā dienā Indriķis jau piedalījās purva siena žāvēšanā. Zāle bija sapļauta dūksnājā starp kokiem un krūmiem. Līdzi zālei nopļautas arī sīkas krūmu atvases un zari. Viss šis juceklis skaitījās govju siens. To iznesa malā un sakrāva gubās tāpat, kā to darīja Dziļumos, tikai tik netīru un grīšļainu sienu gan tēvs neļāva gubā likt.
— Pavasaros mums ij tāda pietrūkst, — teica īves brālēns, redzēdams Indriķi domīgi čikstām gramšļīgo purva zāles maisek- li. — Katru pavasari lopiem ir bads.
— Mums Pērļupītes līčos siena ir par daudz,—Indriķis sacīja. — Pavasarī atvedīsim jums dažus vezumus.
— Pa kādu ceļu? — jautāja vilkatis, kura vārds bija Gaidis.
— Taisīsim tiltu, — Indriķis atbildēja, pats īsti īresaprazdams, kurā vietā un kā tiltu darināt. Gravas stāvumā, kur dūkstājs bija tikai divdesmit soļu plats, krasti pārāk krauji, lai tur brauktu ar vezumu. Uz lejas pusi nepārvarama un dziļa bebru slīkšņa, otrā pusē — liveņa purvs ar akačiem un dumbriem.
Acīmredzot to pašu domāja arī Gaidis.
— Nevar, — viņš sacīja un papurināja galvu.
— Kāpēc? — Indriķis neatlaidās. — Redzu, ka jums te labi re- meši. Vai nu ko neizdomāsiet?
— Toms neļaus, — teica otrs vilkatis.
— Pierunāsim! — Indriķis uzstāja.
— Es vakar dzirdēju, — pēkšņi ierunājās īve. — Viņš teica, ka gribētu zināt, ko dara Garāssprākles Jērums, viņa jaunības draugs, vai vēl cilājot karoti.
— Tas tak stipri tālu, — iebilda Gaidis.
— Pag, — pēkšņi saslējās otrs vilkatis — Ances un Miķeļa jaunākais dēls Daudzis. — Mamma un vecmamma teica, ka šur viņi atbraukuši ar vezumiem — zirgiem un ratiem. Kā viņi brauca? No Egļu kalna puses? Kur tika pāri?
— Varbūt tolaik nebija Bebru slīkšņas? — minēja Gaidis.
— Paps teica, ka bijusi slīkšņa. Viņi briduši līdz krūtīm pa slīkšņu purvu…
Indriķis klusēja. Doma bija iekustināta. Tā strādāja viņa labā, visu labā.
Vakarā vecās mājas pagalmā tika iznesti krēsli un bluķi, kā arī rudzu kuļamie soli no piedarba. Visi sasēdās aplī un sākās lielā spriešana.
Te Indriķis pirmo reizi redzēja kopā visus purva iemītniekus.
— Ja mēs iesim pasaulē, tad pāri soklam jātaisa tilts, — pirmais runu iesāka Daudzis. — īvei tak pūrs jāpārved.
Toms klusēdams neticīgi grozīja galvu.
Miķelis nobraucīja savu balto bārdu un sacīja:
— Tiltam jābūt tajā vietā, kur mēs pirms četrdesmit deviņiem gadiem pārbridām slīkšņu un pārvilkām vezumus.
— Kur tas bija? — Gaidis jautāja, ziņkārē degdams.
— Pie ābeles. Pretī lazdu pakalnes stūrim, — Miķelis sacīja. — Ābeli es tur iedēstīju, lai šo vietu neaizmirstu. Zem dūņām tur ir cieta zeme.
— Ko Felsbergs par to sacīs? — jautāja Toms dobjā balsi. — Mani viņš var nokaut. Tas nebūtu nekas. Vai jums, jaunajiem, dzīvot negribas?
— Vectētiņ, — īve maigi pieglaudās Tomam. — Felsbergu sen vairs te nav… Vācijā aizbraukuši.
— Mana vecmāmiņa teica, ka Felsbergs Vilkatim esot piedevis, — Indriķis sacīja. — Gribējis glābt arī Zāļu Madi, bet nav spējis. Vai patiesi bija tāda Zāļu Made, kas tev palīdzēja? — Indriķis pievērsās Tomam.
Toms labu brīdi klusēja.
— Bija! — atbilde skanēja dobji un drūmi.
— Kā redzat, nevienam nav no kā baidīties, — Indriķis sacīja. — Četrdesmit deviņi gadi, — viņš domīgi atkārtoja. — Puse gadu simteņa! Jūs esat varoņi. Spējāt to izturēt. Es nespētu.
— Vai trakais Sļukums vēl dzīvs? — Toms jautāja.
— Tādu es nezinu, — Indriķis sacīja.
— Sļukumam vajadzētu būt simt gadu vecam, — sprieda Toma jaunākais brālis Miķelis. Viņi abi ar Tomu bija nonāvējuši klaiņojošos karakalpus pirms aizbēgšanas no dzimtām mājām.
— He! — iesmējās Indriķis. — Sen miris. Kungi ilgāk par astoņdesmit nenodzīvo. No slinkuma viņiem kauli mīksti.
— Varbūt kungu grāmatās mūsu vilkatība ierakstīta uz laiku laikiem, — Toms joprojām šaubījās.
— Es redzēju viņu grāmatas, — Indriķis sacīja. — Tur nebija neviena vārda par vilkačiem. Kāds vācu zintnieks gan bija pieminējis vilkačus, tikai galīgi aplam. It kā cilvēks, alu dzerdams, varot pārvērsties par vilku. Olūksnes pusē kāds tā esot pārgājis vilka ādā… Tur zemnieki kungus vienkārši ar tādām runām muļķojuši.
Toma vaigā atmirdzēja gaišums, gandrīz vai smaida atblāzma.
— Ka tik tas jokdaris nav bijis Garāssprākles Jērums, — viņš sacīja. — Tas bija kā traks uz draudīgiem jokiem. Izgāšgad, skrie- damies ar citiem pa ezera ledu, upesgalā ielūza ar visu zirgu un kamanām. Domājām — pagalam. Nekā. Ij zirgs, ij pats ar visām kamanām izlīda malā kā erceni. Ij vārgums nepiemetās. Dzēra medaļu, ij zirgam mutē lēja. No tā par vilku nepalika ne pats, ne zirgs…
Visu klātesošo sejās atmirdza gaišums. Tādu runu no vecā Toma viņi dzirdēja pirmo reizi.
— Kāpēc tam joku vecim tāds jocīgs vārds? — jautāja Gaidis.
— Nu, tak sprākle viņam bija gara, — Toms atbildēja. — Kājas sākās tur, kur citam jostas vieta. Es spēru divus soļus, viņš — vienu. Vēdera viņam vispār neredzēja. Vienalga, ēda viņš kā nelabais. Dzēra vēl trakāk… Diez vai vēl ir dzīvs…
Beigu beigās viņi nolēma tilta taisīšanu atlikt uz rudens kailsalu vai ziemu, kad purvs no saviem dziļumiem izdzīs virspusē ūdeņus, kas gravas galā sasals ledū. Tad būs vieglāk iedzīt mietus tilta balstiem un pievest kokus tilta klājumam.