Lai cilvēki bez pūlēm tūlīt varētu nokļūt gravas otrā krastā, nolēma šaurākajā vietā, kur kādreiz karājušās "vilkaču šūpoles", nogāzt dažas krasta egles pāri gravai tā, lai galotnes atdurtos otrā krastā.
Nākošā dienā tāda laipa kājāmgājējiem tika uztaisīta. Nācās nogāzt četras egles, jo, sitoties ar galotnēm pret pretējā krasta stāvumu, tās lūza.
Beigās izdevās varena taka, izdaiļota ar atbalsta kārtīm gar malām, ar zariem un ar velēnām noblietētu kājceliņa pamatu.
Kad Indriķis īves vecākus un citus purva salas iemītniekus aicināja ciemos pie sevis, jaunie paklusi atzinās, ka Indriķa mītni jau kādreiz no ārpuses aplūkojuši. Jaunajos pētnieku gars allaž pārvarējis bailes un liegumus.
Vēl pēc trim dienām Indriķis veda īvi pie Teņa un Sauces iepazīstināt vecākus ar savu izredzēto. Līdzi viņiem par vedējmāti izlūdzās Made.
Bija rudzu pļaujas laiks. Visi strādāja uz tīruma aiz Bērzu kalna. Lauks stiepās līdz pat Apšu gāršas soklam.
īve kalna galā apstājās un, acis izbrīnā iepletusi, lūkojās uz plašo klajumu un milzīgo tīrumu, kas klājās pāri trim pauguriem un vienā galā jau bija piepildīts ar taisnās rindās nostatītām runiņām, bet otrā galā vēl viļņoja gaiši brūnpelēka rudzu druva. Tīrumā locījās vairāk nekā desmit pļāvēju un kūlīšu sējēju. Bērni vecāka vīra uzraudzībā nesa un krāva kūlīšus statos jeb runiņās.
— Es protu kūlīšus siet, — īve sacīja.
— Neiesim tālāk, — Indriķis ieteica un apsēdās uz viena no celmiem, kādi vēl te šur tur tīrumā stāvēja. — Sēdiet jūs arīdzan. Viņi atnāks pie mums.
Smaržoja zāle, rudzu rugāji, rudzu graudi, zeme, pussatrunē- jušie līduma celmi. Pāri galvām pletās bālgani zilas debesis ar retiem baltiem mākonīšiem.
Indriķis un īve nedaudz blēdīgi un nedaudz bailīgi smaidīja. No kādreiz draiskulīgās Mades acīm ritēja asaras.
8.Gadu straujā skrēja
Kad zemē valda miers un ļaudis nenomāc ne sērgas, ne ļauni kungi, kad dzīve rit klusi, tad laiks aizsteidzas vēja spārniem, jo ikdienas steidzīgie darbi un katras saimes ikdienas rūpes dzen dienu pēc dienas, gadu pēc gada.
Vecāki gaida bērnus paaugamies, bet drīz vien izrādās, ka tie ir ne tikai paaugušies, bet izauguši lieli un sagādājuši mazbērnus, kuru paaugšanās par jaunu jāgaida.
Jaunajiem šķiet, ka laiks velkas lēni, bet vecie jūt, ka tas auļo kā nevaldāms zirgs. Jo tuvāk mūža gals, jo jonis kļūst straujāks. Beigās jāsaka tā, kā dienu pirms nāves teica vecā Zane, kas bija nodzīvojusi reti garu mūžu: "Dzīve pagāja kā viena diena."
Tika izpriecāti prieki par Indriķa atrašanos, līksmots par Mades un viņas vecākās meitas īves atgriešanos pasaulē, kā Sauce teica, no viņpasaules.
Protams, tāda pirmā parādīšanās uz tīruma daudzos ļaudīs dažam likās pārlieku pārgalvīga, bet ne jau visi redzētāji uzzināja visu patiesību. Vairumam Made un īve skaitījās atnācējas no Re- zu zemes, no poļu Inflantijas.
Tilts pāri purva stūrim patiešām tika uzbūvēts. Indriķim līdumu līst un ēkas cirst palīdzēja gan brāļi un tēvs kopā ar Dziļūdeņu gājējiem, gan īves brālēni un tēvoči.
Indriķim un īvei kāzas dzēra jaunuzceltajā rijā Indriķa sētā Riekstos, dancodami un dziedādami uz nebēdu. Vecais Vilkatis Toms, ko īstajā vārdā sauca par Tomu Staldi, lēnām malkoja alu un ar rāmu skatienu raudzījās jauno priekos.
Nākošajā vasarā Līgosvētkus svinēja Ozolkalnos lielā pulkā. Savas balsis apdziedāšanas dziesmām līdzi locīja arī purva salas sievietes: Made, Ance un pat vecā Madara.
Pie alus kausa sēdēdami, Toms un Miķelis atkal atgādājās, ko šādā jautrības reizē būtu pastrādājis Garāssprākles Jērums.
Netrūka jautrības un delverību arī citos svētkos un saietos. Viss lielais Vilkaču sils modās dzīvei, jo pūta stiprs un drošs zemes un cilvēku auglības vējš. Bija zviedru laiki.
Kādu pusgadu par Silciema ļaužu nodevu savācēju sabija lepns sirms zviedru kungs Kristjansens Luka, kas dīvainā kārtā gluži labi prata latviešu valodu. Drīz vien izgāja runas, ka šis zviedru kungs ir Luķu Mades jeb Zāļu Mades dēls Krišjānis, kas kara jukās bija pazudis.
Aizdomas pastiprinājās tālab, ka Kristjansens apkārtnes vecākiem ļaudīm taujāja par Zāļu Mades dzīvi un likteni.
Pēc Luka aiziešanas par vakas turētāju tika uzaicināts Indriķis. Viņš piekrita vest grāmatas, bet atteicās no nodevu vākšanas, lūdza, lai par nodevu piedzīšanu rūpējas Fihtenknābeļa brālis Jose. Pēc zviedru ieražas Indriķi pilnos vārdos sāka saukt par Indriķi Tenisonu — Teņa dēlu.
Tajā laikā piecpadsmit kilometrus dziļo dižmežu retināja jau daudzi līdumnieki. Teņa dēli un znoti, kā arī "no cita novada" atnākuši dīvaini vīri drūmām sejām, kuplām bārdām un klusām balsīm. Tie bija Vilkaču dēli un mazdēli.
Viens no tiem vārdā Ullis pieprasīja muižkungam Fihtenknā- belim, lai tas liek vakas turētājam pierakstīt viņa līdumnieka sētas nosaukumu "Vilkači".
— Varum tād' vārd'? — kungs brīnējās.
— Tāds vārds sargās no ļaunuma, — puisis paskaidroja. — Velns tak velnu neaiztiek, vilks vilku nerej. Tas mežs esot reiz bijis apsēsts ar vilkačiem.
— Ā, spās, — kungs iesmējās. — Lai top!
Tā vilkaču piemiņa tika iemūžināta Ulla mājas nosaukumā, kas saglabājās līdz pat 1938. gadam, kad, rūpējoties par mājas vārdu daiļskanību un krietnumu, tas tika nomainīts pret "Vilnīši".
Lai gan Tenim jau auga krietns pulks mazbērnu, pats viņš joprojām bija stiprs vīrs. Viņš ar divpūru maisu uz muguras viegli uzkāpa pa klēts pakāpieniem, ne mirkli nesamīņādamies. Ar vienu rokas grābienu aiz apaušiem savaldīja ērzeli un rīta cēlienā nopļāva četras gubas siena.