Sauce bija pieņēmusies miesās, tālab Tenis viņu smiedams dēvēja par bajārieni. Par to sieva neko daudz nedusmojās. Citiem viņa, Teni pazobodama, teica, ka resnums esot no tā, ka bērni vairs nenākot pasaulē, bet tur esot vainīgs Tenis, tāpēc būšot laikam cits vīrs jāmeklē.
Sauce bija kļuvusi skaļāka nekā jaunībā. Prata veicīgi izrīkot palielo saimi un paveikt mājas soli. Ja labi ieklausījās viņas balsī, bija dzirdamas vecās Zanes valodas skaņas un teicieni.
Dziļumi bija kļuvuši patiešām par dižbajāru sētu. Atsevišķas kūtis uzceltas zirgiem, govīm un cūkām. Vecajā kūtiņā mitinājās aitas kopā ar vistām un citiem putniem. Bija uzbūvēta otra klēts un pūne. Vienīgi dzīvojamā māja, rija, piedarbs un pirtiņa palika senējie.
Kad svētdienās saimes ļaudis un jaunie aizgāja uz baznīcu, Sauce ar Teni nosēdās pagalmā uz lielbaļķa sola un, klusi sarunādamies un dzīvi pārdomādami, noraudzījās uz veco pirtiņu, ko pirms daudziem gadiem ar drošu roku, bet drebošu sirdi bija cirtis Tenis, baidīdamies sieviņai atzīties, cik viņam tomēr bail no lielā meža un savu spēku niecīguma.
Nu, lūk, pagājuši vairāk nekā trīs gadu desmiti. Visa apkārtne pārvērtusies līdz pilnīgai nepazīšanai. Grūti iedomāties, ka skaisto, gludo tīrumu vietā stāvējis reiz liels mežs, augušas varenas egles. Celmi pazuduši, lauki kļuvuši līdzeni. Saaugušas liepas gatves ceļā uz pļavām, uz ganībām. Dārzā zarus lieca ābeles un bumbieres, kuploja ērkšķogu un jāņogu krūmi kā nevienām citām mājām tuvākā apkārtnē.
Tenis ar māti bija izrunājis arī notikumu ar Felsbergu. Tas patiešām bija savādi tā skaidri uzzināt, no kurienes viņš nācis un kāpēc tā noticis.
Līze prata atrast īstos vārdus dēla mierināšanai. Par tiem viņa klusēdama bija domājusi visus garos gadus. Zane ar savu uzstājību par latviešu senkungu zariem un godu bija padarījusi viņas domu grūtāku. Kā nekā Tenim līdzi nāca svešu iekarotāju cilts zarojums. Lai arī godaprāta trūkumu Felsbergam nevarēja pārmest, viņš tomēr nesa no senčiem līdzi kaut ko svešu, latviešiem nepieņemamu. Tā bija dziņa iekarot un pakļaut citus. Tāda nu liga viņa ciltij piemita. Bet varbūt tas notika tāpat kā mežā līdumu līžot — ja pietrūkst vietas tīrumiem, jāiet dziļāk silā.
Māte Teni mierināja ar vārdiem: "Visi cilvēki vien esam. Varbūt tu savu stipro prātu un labo veselību esi mantojis pa daļai no viņa. Vai tavs darbs un lielās mājas nav labākā liecība, ka tevī mīt stiprs gars. Vecmāmiņas runāšana maz ko būtu līdzējusi, ja tu nebūtu viņu uzklausījis un centies celt veco bajāru godību."
Tenim nebija ko bilst pretī mātei. Patiesi, visi bija cilvēki, lai no kādas zemes nākuši un kādā valodā runāja. Lepnums par savu cilti bija palīgs, lai cilvēks turētos pretī slinkumam un izlaidībai, lai gara vārgums nesabojātu mūžu.
Bez gara stipruma, kalpa kaktā bēdu sagrauztas, būtu nonīkušas gan māte, gan vecāmāte, nebūtu pasaulē izvesti vilkači, nebūtu viņa stiprās cilts. Diez kā Saucīte nodzīvotu savu mūžu.
Labi bija tā, kā bija. Un Tenis pateicās mātei un klusībā arī savam tēvam, kurš toreiz bija izteicies, ka viņa pēcnācēji nākamajos laikos ies kopā ar latviešiem draudzīgi plecu pie pleca.
— Nu, Teni, tu par ilgu klusē, — ierunājās Sauce.
Tenis palūkojās uz dārzu, kur kā lieli zaķi tupēja bišu koki, palūkojās uz lielo kūti, kur iekšā un ārā skrēja bezdelīgas, palūkojās uz dīķi, kur plunčājās pīles un zosis, uz bērza galotni, kur savā ligzdā pie mazuļiem knābi klabināja stārķis, un pasmaidīja.
— Te nav, ko runāt, — viņš atbildēja, pamādams uz bērza pusi.
Tomēr viņa sirdi spieda kāda bažīga doma. Pastarītis Jēkabs bija it kā no sveša kaula. Re, tepat kalnā Līgosvētku naktī puisis piedzērās līdz prāta aptumsumam. Vai tas bija sagadījums vai dziļāks ļaunums?
Ilgodamies atsvētīt negauša darbā pavadītos gadus un gadu desmitus un it kā baidīdamies no savas pārliekās pieticības un nopietnības, Tenis bija sācis svinēt katrus svētkus un godus ar lielu greznību.
"Lai bērni jūt vairāk prieka, nekā mēs to saņēmām," Tenis mēdza teikt sievai. Sauce neteica ne jā, ne — nē.
Te, Līzes rīkoti, Ziemassvētkos tika taisīti tādi "vilku dārzi", kas jaunajiem palika atmiņā uz daudziem gadiem. Dēlu laikā uz Saulgriežiem un Meteņiem te sabrauca ij no Briņķu muižas daļas rindām vien dūkanbēru vilktas rakstītas kamanas ar spridzīgām tautu meitām.
Kārlis un Gusts, basām kājām sniegā stāvēdami, delverēda- mies dziedāja:
Ciema meitas sabraukušas Rakstītām kamanām. Nāciet, puiši, saņemat Basajām kājiņām.
Baznīca zemnieciskās izpriecas Ziemassvētkos necieta, tālab pulcēšanās Teņa "meža muižā" kļuva par ikgadēju ieražu, jo ziņas no šejienes pasaulē izgāja maz. Kurš okšķeris būtu tik drosmīgs un uzņēmīgs, lai ziemas naktī ietu uz Vilkaču sila dūksnāja malu lūkot, kā tur kur uguni un velk bluķi?
Tenis un Sauce jaunos skubināja Ziemassvētkos braukt uz baznīcu. Viņi to labprāt darīja. Aizbrauca, noklausījās mācītāju, nolūkojās spožajās svecītēs, lai pēc tam straujā riksī laistu uz mājām, jau pa ceļam uz Dziļumiem silā sataisīdami tādu traci, ka izbaidīja caunas, vāveres un dzilnas. Citi līdumnieki vēlāk smēja, ka mežā dzirdējuši simts vilku gaudojam dažādās balsīs.
Dziļūdeņi bija kļuvuši par meža un piemeža ļaužu galveno saieta vietu un kultūras centru, lai gan atradās ne līdumnieku sētu vidū, bet nomalē. Te satikās gan tie, kam rūpēja grāmatu gudrības, gan tie, kam rūpēja satikties ar meitām vai dēliem. Līze, kas pēc Zanes nāves bija nonākusi ciltsmātes lomā, rūpējās, lai šajā pulkumā neviens netiktu atstumts vai panicināts, lai jaunie mācītos goda stāju, nedarītu viens otram gauži, pārlieku nešķirotu tēva dēlus un meitas no kalpu dēliem un sērdienītēm. Kad citādi tas nebija panākams, Līze atgādāja, ka pati bijusi kalpone un vaļiniece, Tenis — kalps, bet saimniekmeita Sauce nav viņu tāpēc nicinājusi, jo redzējusi, ka puisim iekšā ir darba un goda ādere. Tā, lūk, tapusi šī bajārsēta, tāpēc te augstprātībai nav vietas, te cilvēks jāvērtē pēc viņa goda stājas. Savu sakāmo viņa allaž nobeidza vienādi: "Muļķīši pārved princesītes. Gudri karaļdēli apņem pelnrušķītes."