Nuarī Līze klusi aizgājusi viņsaulē.
Kad sapulcējās vecāki gadu gājumu ļaudis, tie atcerējās sākumu, posta gadus un meža milzumu. Cilvēku tolaik palicis pavisam maz, domājuši, ka gals klāt. Brīnējušies par Teņa drosmi doties meža dziļumā, bet jau toreiz sapratuši, ka Tenis ir īstais vīrs, kas ko lielu paveiks.
Nevar teikt, ka Tenim tāda uzslava neietu pie sirds. Viņa balss tādās reizēs kļuva cienīgāka, lēnāka, vaigs nopietnāks un krūts tā vien riezās uz āru.
Sauce, tādu vīra vājību manīdama, tūlīt viņu apsauca:
— Uja! Izgāzis krūpeni. Sābri pajoko, a šis ņem par pilnu patiesību. Vai vecs jau palicis?
— Nē, nē, mēs nopietni, — vīri apstrīdēja Sauci, bet pats Tenis atjokoja:
— Neesmu vecs! Es vēl varu apņemt jaunu meitu.
Sauce nepalika parādā:
—Tu jau jā. Vien nevar zināt, vai tā meita tevi gribēs apņemt.
— To gan es nezinu, — Tenis rāmi piekrita, atcerēdamies, kā jautrā Made siena pļavā bija nikni kliegusi: "Lai Pērkons sasper tavus Dziļumus!" Jā, bagātība te maz ko varēja līdzēt. Labāk pajokot un laist visu pār galvu.
Dvīņi Kārlis un Gusts savā laikā bija grūti valdāmi. Visu jautrību sācēji un beidzēji. Arī strīdējās uz nebēdu, ka neviens gudrs nespēja tikt, cik tas nopietni, cik nenopietni. Kad reizēm citiem šķita, ka puiši nupat saies matos, un tie steidzās viņus šķirt un mierināt, dvīņi strīdu pārvērta par jautru joku, un mierinātāji palika ar gariem deguniem.
Sevišķi zīmīgs tracis tādā vīzē notika kādos Ziemassvētkos pie bluķa vilkšanas. Kārlis taisījies lāča bluķim ņemt bišu koku, bet Gusts bijis pretī, skaidrodams, ka bitītes no tāda trakuma būšot pagalam, sevišķi jau tādēļ, ka bluķis beigās jāsadedzina. Kārlis centies Gustu pārliecināt, ka bitēm vizināšanās var tikai patikt, ka dedzināšot jau bluķi nevis bites, tās varot aizlidot. Viņi tikmēr ķildojušies, kamēr Kārlis apskaities un viens pats rāvis bluķi no steķa zemē un sācis vilkt. Tajā brīdī no istabas iznācis Tenis. Citi dzīrotāji sabijušies, atlekuši nost.
Lai kādas ālestības Ziemassvētkos pieļaujamas, tīša bišu postīšana tomēr viņiem šķita par traku. No Teņa sabijušies ne jau viņa skopuma, ne mantas dēļ. Bagātais Dziļumu saimnieks no tā daudz neciestu. Nepieņemama bija doma par dabas dotā svētuma, čaklo medus vācēju tīšu nobendēšanu.
Taisni šinī izbīļu brīdī dvīņi pēkšņi sapratušies, nevis atstājušies no bluķa, bet abi sākuši vilkt bluķi līksmodami, ka bitītēm patiešām gan uguns, gan vizināšanās gaužām patikšot, to dvēselītes uzlidošot debesīs un tur krāšot vēl daudz labāku medu, kurš kā visa debesu manta — krietni dārgāks par parasto medu.
To dzirdot, citi palīgi atsacījušies vilkt, raudzījušies uz Kārli un Gustu kā uz trakiem. Pienācis Tenis un vaicājis:
— Ko nepalīdzat?
— Sirds neļauj bitītes postīt, — bēdīgi atsaukusies kāda meita, kas klusībā cerējusi uz vienu no dvīņiem. Bijis redzams, ka pēc tādas iecerētā izdarības šī sāk pārdomāt. Tad Tenis paskaidroja:
— To bluķi tak viņi rudenī taisni šitai vajadzībai uzstaklēja. Tur iekšā nav ne bišu, ne lapseņu.
Nu meitas uzklupušas dvīņiem, centušās sabāzt sniegu aiz apkakles. Tracis vien iznācis.
Pēc dvīņu aiziešanas, pēc Dāvja, Indriķa un Anša apprecēšanās un aiziešanas līdumniekos māja kļuva klusāka. Bet drīz jau trakošanas gados nāca Zane, Zinta un Ilze, līdz ar Mārci un Jēkabu.
Pastarītis Jēkabs bija paklausīgs, tajā pašā laikā sagādāja tēvam un mātei visvairāk rūpestu, jo bija gaužām aizmāršīgs un nekārtīgs, lai gan tēvs ik dienu viņu radināja pie kārtības darbu izdomāšanā un norīkošanā. Turklāt viņam patikās pasēdēt kopā ar draugiem pie alus krūzes krogā vai kāda kaimiņa sētā.
Kādu dienu Teni kungs aicināja uz Briņķu muižu. Tur bija ieradies pats muižas īpašnieks Johans fon den Brinkens un piedāvāja Tenim muižas vagara amatu, solīdams labu algu.
Tenis saprata, ka Brinkenam nav īstas drošības par Fih- tenknābeļa godīgumu, tāpēc meklē par vagaru goda vīru, kas varētu viņam palīdzēt, tas ir, kļūt zināmā mērā par muižas aren- datora uzraugu. Tas bija gaužām nepateicīgs amats. Naids nāktu gan no kungiem, gan no zemniekiem.
— Kungs, man ir vārgas kājas, — Tenis atrunājās.
— Tev dos zirgu, — kungs paskaidroja.
— Man ir galvā vārgums, — Tenis nerimās.
— Kāda vaina? — Kungs rauca pieri.
— Reizēm daru pavisam aplam, ja topu dusmīgs, — Tenis pūlējās kungu iebaidīt.
— Tāda kaite tev no mazām dienām? — Brinkens vaicāja.
— No bērna kājas, no bērna kājas, — Tenis priecīgi piekrita.
Kungs brīdi domāja, tad teica:
— Pats vainīgs. Redzu, ka tev patiesi slima galva, ja atsakies no tāda goda un tādas algas. Patiesi galva nav richtig.
— Nu ja, nu ja, — Tenis pazemīgi piekrita. Viņam patiešām bija sākusi sāpēt galva no draudīgās sarunas vien. Kas notiktu, ja būtu vagara amats jānes katru dienu?