— Ko tu saki par savu dēlu Ansi? — kungs nerimās.
— Dēls kā jau dēls, — Tenis piesardzīgi atbildēja.
— Vai viņš ir godīgs?
— Līdz šim bija godīgs.
— Vai viņam galva ir richtig?
— To labāk prasi viņam pašam.
— Also, labi, — kungs piekrita.
Uz mājām Tenis brauca lēnām, domu pārņemts. Pa ceļam iegriezās pie Anša, pastāstīja par sarunu ar Brinkenu. Dēls, šķiet, bija ar kunga nodomu gluži apmierināts un iepriecināts. Viņam smagais lidumnieka darbs likās par grūtu. Kas kaitētu pagozēties kungu sabiedrībā un parīkot citus?
Tenis sprieda citādi:
— Dēls, atmini arvien, — viņš teica, — ka ar cilvēkiem jāsadzīvo draudzīgi. Kā tev vagara amatā tas izdosies, to es nezinu. Tā būs suņa vai vilka sadzīvošana ar aitām, kuru ganāmpulkā ir arīdzan pa vienam otram dūšīgam aunam ar smagiem ragiem.
— Vēl jau neesmu amatā, — Ansis attrauca.
— Tev būs smalki jāzina tirgus cenas, — tēvs nerimās. — Jāpazīst gan zviedru, gan poļu nauda. Vai zini, no cik šķiliņiem sastāv grasis?
— Nezinu.
Tad Tenis sāka runāt par pagasta tiesnešiem, kurus gan ievēlē ļaudis, bet pēc kunga gribas. Pietiek kungam tiesas laikā ar baltu aci palūkoties uz taisnās tiesas spriedēju, lai tam sāktu rokas trīsēt un balss raustīties.
— Vajadzēja tad sūdzēt karalim,— Ansis aizrādīja.
— Jā, — Tenis pavīpsnāja. — Re, Smeltēnos gan sūdzētāju, gan sūdzības vedēju padzina no zemes, tagad abi vaļinieku pirtiņās ar visām saimēm.
— Es dzirdēju, ka reiz tāds netaisns muižnieks ar karaļa pavēli padzīts no muižas, — Ansis bilda pretī.
Vectēva un tēva runās vērīgi klausījās Anša vecākais dēls, skalus tureklī mainīdams. Kā lai neklausās, ja viņi zināja zemniekus, kas iejūguši kamanās žiglu zirgu un pārbraukuši pa ledu pāri jūrai uz Zviedriju pie karaļa, kuru zviedri sauca vienkārši par kungu. Nu gluži kā pasakā. Tikai princeses un leduskalna trūka.
Beigās Tenis sacīja:
— Labāk jau būtu, ja par tādu braucienu nav jādomā.
— Vai tu iesaki man neiet tajā amatā, ja gadījumā kungs patiesi aicina? — Ansis vaicāja.
— Tas tev, dēls, jālemj pašam. Tu esi skolā gājis. Tagad ir citi laiki. Es visu mūžu esmu tikai līdumus līdis, kokus cirtis. Tur savu godu saglabāt nebija grūti. Nezinu, kā vagara amatā noturēties, nepagrimstot negodā.
— Vai mums nav pienācis laiks ieiet kungu kārtā? — Ansis minēja. — Tu par to kādreiz runāji.
— Nezinu, dēls, nezinu, — atbildēja Tenis un nokāra galvu.
Zviedru laiku brīvības tvans
Brīvības un laimes solījums skaists ir tikai domās un sapņos. Kad tas nolaižas uz zemes, tam tiek uzmesti jauni pinekļi, gājēja ceļā saaug jauni ērkšķi, uz svešu pusi cilvēku vilina agrāk neredzētas spīganas un vadātāji, par katru kļūmīgu soli likdami samaksāt vai nu ar daļu mūža, vai ar visu mūžu.
Zviedru karaļa cīņa pret muižnieku varu deva latviešu zemniekiem cerības un zināmu brīvību. Nepalika noslēpti gadījumi, kad muižnieki zaudēja muižas, uz kurām līdz šim viņiem skaitījās pilnas īpašuma tiesības.
Sevišķi plaši muižu pārvešana Zviedrijas karaļa īpašumā notika 17. gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados, kad krietna daļa muižu īpašnieku palika par nomniekiem savās muižās. Par to latviešu zemnieki cildināja zviedru karaļus, sevišķi Kārli X un Kārli XI. Par godu zviedru varenajiem karaļiem, kas vismaz daļēji atrieba vāciem senu netaisnību pret latviešiem — latviešu zemes atņemšanu, daudzi zemnieki saviem bērniem deva vārdu Kārlis. Tenim tā sanāca jau veseli četri mazdēli Kārļi.
Jāsaka gan, ka reti kāds muižnieks pēc īpašuma tiesību noņemšanas tika padzīts no muižas, tāpēc īstenībā nekas nemainījās. Nedaudz grozījās tikai muižnieku un zemnieku domāšana. Apziņai, ka muižnieks ir muižas neierobežots īpašnieks, bija pavisam cits svars, nekā būt rentniekam karaļa daļā.
Muižnieki materiāli neko nezaudēja, jo visi ienākumi tāpat gāja caur viņu rokām, toties morāliskais zaudējums bija smags. Muižniekos modās bailes. Un kā allaž tādās reizēs — ari griba turēties pretī draudošajām briesmām. Muižniekos radās arī apvienošanās tieksme, kas pat visos simts karu un juku gados nebija īsti sarosījusies.
Vienotības starp muižniekiem bija vēl mazāk Livonijas mazvalstiņu laikā, kad pēc ordeņa sabrukuma bieži novads karoja ar novadu par tīriem sīkumiem. Kaut gan jāsaka: kurš karš gan sācies aiz nopietnas vajadzības?
Līdz zemniekiem aizvien biežāk nonāca runas, ka Zviedrijas karalis ir zemnieku draugs un agri vai vēlu dos tādu brīvību, kāda valdīja zviedru zemē.
Par muižniekiem zemnieki sprieda:
— Ha! Muižnieks! Rentnieks. Padzīt rentnieku no zemes karalim viens dvašas pūtiens.
Ziņas par viena otra muižnieka taisnīgu sodīšanu gāja no mutes mutē kā brīvības un taisnības evaņģēlijs.
Pretsvarā tam muižnieki dibināja muižnieku sapulces un padomes — landrātus, kur sprieda, kā kopīgiem spēkiem noturēt un pavairot savu varu. Tas, ka muižas piederēja Zviedrijas karalim, bija vēl labāk. Katra zemnieka nolaidība un nepaklausība nu iznāca kā vēršanās nevis pret muižnieku, bet pret karali. Vai gan zviedru zemes valdnieks gribētu, lai viņa muižās valda nekārtība, ļaudis izlaižas slinkumā un izvirtībā?
Tomēr taisnīgie sodi muižniekus tracināja, kaut arī spriedumu zemnieku labā nebija daudz. Muižnieks no viegla soda baidījās vairāk nekā zemnieks no smaga, jo zemniekam, kā vēstī senais vergu teiciens, nebija ko zaudēt, tikai savas važas.
Vidzeme gadu no gada deva Zviedrijai arvien vairāk dažādu lauksaimniecības labumu. Ne velti izplatījās teiciens: "Vidzeme — Zviedrijas maizes klēts." Vidzeme deva gandrīz trešo daļu no tā laika Zviedrijas ienākumiem.
Dziļumu Tenis no savas zemes ik gadus vakas nodevā aizveda 24 pūrus rudzu, tikpat daudz miežu un auzu, divi podi apiņu, 12 mārciņas linu dzijas, 20 markas zemesnaudas, trīs aitas, divas cūkas, 12 vistas, 40 olas, podu vaska, birkavu linu, 4 vezumus siena, kā arī 15 dālderus tā saucamās leidas naudas, ko deva klaušu vietā, lai gan jaunajam pagastam klaušās nebija kur iet. Tāda leida tika uzlikta visiem.