Tikai pēc nodevu nomaksas zemniekam bija atļauts pārdot pāri palikušos lopus un citas dabas dāvanas. Parasti gan šis noteikums netika ievērots, jo tirgi notika dažādā laikā, un zemniekam vajadzēja kaut kur iegūt naudu, ar ko nomaksāt nodokļus un leidu.
Lai ieņemtu vienu dālderi, bija jāpārdod pērnā gada vērsis vai četri auni. Vienu dālderi deva arīdzan par pieciem pūriem rudzu vai sešiem pūriem miežu. Piecpadsmit dālderu sadzīšana nebija viegla lieta. Savu naudas samaksu gaidīja arīdzan kalpa puiši un meitas. Kārtīgs saimnieks domāja arī par kāda mazumiņa atlikšanu nebaltām dienām.
Dziļumiem palīdzēja tas, ka Tenis apguva vilkaču gudrības lauku mēslošanā. Viņš skubināja domāt par labāku zemes apsaimniekošanu un māju paplašināšanu arī dēlu — mantinieku, bet tas viņa vārdos klausījās nevērīgi.
Saimniekot kļuva grūtāk arī tādēļ, ka paša dēli un meitas, šis bezmaksas darbaspēks, aizgāja pasaulē. Turklāt katram līdzi bija jādod pūra nauda, mantas un lopi dzīves iesākšanai. Jēkabam, kas palika mājās par mantinieku, tāda mantas izdalīšana šķita pā- rinodarījums viņam.
— Nesaprotu, kur tu tāds mīkstčaulis gadījies, —reiz dusmās tēvs viņu rūgti strostēja. — Mēs ar māti te tādi paši jauni vieni ienācām mežā un sākām saimniekot. Tu pie visa gatava nevari tikt galā.
— Tie bija citi laiki, — dēls attrauca.
— Kādi citi laiki? — tēvs errojās.
— Bija posta gadi.
— Kas no tā? — tēvs brīnījās. — Cilvēki tādi paši. Darbs nekad pats nepadarīsies.
Dēls pasmīnēja un novērsās. Viņš īsti nesaprata tēvu. Un tēvs nesaprata dēlu.
Apkārtējās gāršās, brūkstalās un silājos ieradās arvien jauni līdumnieki, tīrumus dzina veco līdumnieku bērni un mazbērni. Lielais Vilkaču sils tika izretināts un pazuda. Palika tikai retas birztalas un meža saliņu skumšķi. Zeme atdzīvojās tur, kur arkls vairāk nekā simt gadus nebija dzinis vagu.
Zemnieks-līdumnieks ar vēlīgām acīm lūkojās uz briestošām druvām. Bērni pa ežmalēm un celmājiem, meklēdami zemeņogas, tekalēja ar basām kājām, vākdami gardumu bērza un alkšņa turziņās. Arvien jauni egļu un priežu stumbri, celtnieku cirsti, gūlās māju apcirkņos, vaiņagos un slējās spārēs, kamēr krūmi un zari pārvērtās pelnos, lai ar tiem barotu līdumu laukus. Pāri vecotēvu senajām tīrumu vietām un ežām staigāja jauni ļaudis ar priecīgām sejām, spēka un cerību pilni. Vai viņi būtu citādi nekā Teņa jaunības laikā?
Silciema vakas vietā bija izaudzis liels un plašs Silciema pagasts, kurā ietilpa arīdzan bijusī vilkaču slēptuve — purva sala.
Bebru slīkšņas vietā izveidojās skaistas un raženas līču pļavas. Bebri to garšīgās gaļas, smaržīgā dziedzera un spīdīgās ādas dēļ bija izšauti. Viņu celtie dambji satrunējuši un izjaukti. Garā tilta vietā uz purva salu nu tika uzbērts dambis no smiltīm, tikai pašā iežmaugas vidū atstāta vieta ūdens notecei, kur pietika ar parastu koka tiltu. Upītes iztekā pie purva uz tilta sēdēdami, pusaudži ik pavasarus ķēra līdakas un citas zivis.
Vienīgi lielais Egļu kalns stāvēja kā stāvējis. Tā nogāzes bija pārāk stāvas, lai varētu uzbraukt ar zirgu pēc baļķiem vai malkas. Sirmās egles ļaudīm iedvesa bijību. Ne vienam vien šķita, ka to varenie stumbri liecina par zemes un tautas stiprumu, tāpēc kalnu turēja neskartu kā svētumu, kas vēstīja par zaļoksnības spēku kādreiz izcirsto ozolu biržu vietā.
Indriķa pārziņā nodotā vaka drīz vien izveidojās par krietnu pagastu, kura vidū nācās celt ēku skolai un veidot kroga mītnes, kur ļaudīm apmesties, iedzert alu, nopirkt sāli, cirvjus un citas preces.
Tā kā bebru slīkšņa bija izsusējusi, Pauru Anša dēli un mazdēli uz upes augstāk pa teci uzbūvēja dzirnavu dambi, kur ūdens grieza gan dzirnavu akmeņus, gan vērptuves ratus un spoles.
Ansis, ar līku bērza kūju staigādams, labprāt izrādīja gudrās ietaises katram ziņkārīgajam, lepni tās nosaukdams svešā vārdā par manufaktūru, ikreiz godīgi atzīdams, ka visu šo bagātību ar savām veiklajām rokām sameistarojuši Vilkača Toma mazdēli par atmaksu, ka viņš ļāvis puišiem pļaut sienu bebru slīkšņas pļavās, kas skaitoties Pauru daļā.
Diemžēl ne visi ļaudis bija tik pieticīgi un rāmi kā Toma mazdēli. Drīz vien sākās strīdi par laukiem un mežiem, par pļavām un upītēm. Pat par kādu ezeriņu, kurā peldēties un zivis ķert dzīrās visi no tuvākās apkaimes.
Indriķis lūkoja strīdniekus salabināt, bet tas ne vienmēr izdevās. Strīds par ezeru beidzās ar to, ka tiesības uz to ieguva Briņķu muižas kungs Fihtenknābels. Cik tas bija likumīgi vai nelikumīgi, Indriķim neizdevās noskaidrot. Dokuments par piederību Fihtenknābelam bija izdots, ar to strīdi beidzās.
— Tā, lūk, strīdēdamies mēs kādreiz pazaudējām visu savu zemi, ko vaimanāt par vienu ezeru,— Indriķis mēdza teikt strīdniekiem, kas vēl cerēja ezeru atgūt. Viņam kā pagasta vecākajam tāds risinājums bija izdevīgs, jo ar strīdniekiem allaž iznāca visgrūtākās runas. Likās, ka cilvēkam galvā kaut kas aizķēries un viņš nesaprot vienkāršas lietas un patiesības, katrs tiepjas par savu, otru nemaz neuzklausīdams.
Kad viņš atcerējās kādreizējo ļaužu saderību un mieru tēva sētā, labsirdību pret citiem ļaudīm, prieku par katru nācēju, tad tagadējie cilvēku prāti šķita kā ar indīgu tvanu piesmirkuši un greizi.
Dzīve gāja uz labo pusi, tomēr ļaudis savās dziņās un tieksmēs steidzās tai pa priekšu, kļūdami arvien nepacietīgāki un dumpīgāki.