Lai gan bija miera laiks, zemnieki bēga no viena novada uz otru. Tādu klaiņošanu veicināja ne tikai kungu bargums un netaisnība, bet arī atnācējiem piešķirtie brīvgadi. Katrs muižnieks labprāt pieņēma pie sevis jaunu zemnieka ģimeni, kā no gaisa nokritušu darba spēku un viņa bagātības vairotāju. Nelīdzēja bargi likumi, kas prasīja ne tikai nekavējoties atvest bēgli atpakaļ, bet paredzēja arī bargus sodus līdz pat nāves sodam. Likums nedarbojās. Arī muižkungu savstarpēja vienošanās nelīdzēja, jo bēgļi allaž uzdevās par nākušiem no cita novada.
Kurzemē valdīja hercogs, poļu Vidzemē, tas ir, tagadējā Latgalē saimniekoja poļi. Latvija bija sadalīta savstarpēji svešu, pat naidīgu varu starpā trijās zemēs. Turklāt vēl palika iespēja stāstīt par nākumu no Krievzemes, kur arīdzan tolaik latviešu netrūka, sevišķi Sebežā, Pleskavā un Smoļenskā.
Agrāk ļaudis pret ienācējiem izturējās ar aizdomām, ilgu laiku uzskatīja tos par neļaužiem. Šis tikums nu mainījās, jo izrādījās, ka lielumlielā vairumā tādi bēguļotāji bija goda ļaudis, viņi tikai meklēja labāku dzīves vietu.
Bija, protams, gadījumi, kad bēgļi pēc dažiem gadiem atgriezās, lai atriebtos bargam muižkungam. Alūksnes novadā kādam kungam bija tā gadījies. Muiža izlaupīta un nodedzināta. Kungs paglābies tikai tāpēc, ka labi noslēpies istabā kamīnaugšā aiz dze- gas. Izsprucis no slēptuves tikai tad, kad liesmas sākušas viņu smacēt.
Mācītājs no kanceles pārmeta bēdzējiem dzimtenes mīlestības trūkumu, apsaukāja par klaidoņiem un dīkdieņiem, bet nekas nelīdzēja. Turpat draudzes daļā muižkungs klusēdams savos reģistros ieveda jaunus līdumniekus, kas atbēguši no "Poļu Inflantijas".
Nevar teikt, ka mācītāju un muižnieku pārmetumos par tikumu pagrimumu nebūtu daļa taisnības. Muižkungam, lai apkrāptu zviedrus, viegli bija sarunāt ar zemnieku, lai tas revīzijas laikā slēpjas. Par to zemniekam tika samazinātas nodevas un klaušas, bet muižkungs nokļuva tādā kā ķīlnieka lomā, kura blēdību zemnieks varēja jebkuru brīdi izpaust.
Muižām un pagastiem paplašinoties, sāka aptrūkt vācu tautības rīkotāju, jo bērnu viņiem bija maz, turklāt gudrākie jaunās paaudzes pārstāvji mīlēja izklīst pasaulē, tāpēc par desmitniekiem, šķilteriem un vagariem nācās ņemt latviešus, kuri, nokļuvuši amatos, nereti iedomājās sevi vācu kungiem līdzīgus.
Diemžēl galva bija sagriezusies arī Teņa dēlam Ansim. Lai izskatītos cienīgāks, viņš lika sev šūdināt cepuri ar cietu buļļa ādas nagu, pastalu vai čabatu vietā pat ziemas spelgumā gāja ar kurpēm vai zābakiem, kuru zoles bija piesistas ar koka ķīlēm. Pat balss un solis viņam izmainījās, ieguva lietišķu cienību. Turklāt tas notika tik veikli un gudri, ka pat viņa māte Sauce, kurai bija laba acs un nags uz tādu ākstību izsmiešanu, neko nemācēja ne saskatīt, ne pateikt.
Varbūt Sauce bija kļuvusi par vecu vai neredzēja padoma, kā dēla prātu grozīt. Viņa reizēm neslēptā labpatikā lūkojās uz savu auklējumu, kas dižojās kā kungs gan stājā, gan apģērbā, gan valodā. Kazi, varbūt strādājot tādā puspārvaldnieka amatā tā taisni piederējās.
Sauce vienīgi nevarēja samierināties ar dēla sažņaugto balsi, kas agrāk bija plūdusi brīvi un plaši.
— Vai tev kaklā kāda vaina? — viņa viltīgi jautāja. — Tā kā balsi spiež ciet, kā degunā dīc.
Ansis nosarka. Paradumu spiest vārdus cauri zobiem un degunu viņš bija apguvis no kāda lepna kunga, kas viesojās pie Fihtenknābeļa un izskatījās varen svarīgs vīrs.
Sauce varbūt neko nebūtu teikusi, bet mutīgais Vilkaču Ullis bija palaidis joku pa visu pagastu, ka vagaram Ansim piemetusies sveša, no Vāczemes atvesta kakla un deguna kaite, kas esot gaužām grūti un dārgi dziedināma.
— Nav nekādas vainas, — Ansis attrauca. — Tas nāk no tam, ka es iemācījos vācu mēlē runāt. Vai tad es tādā amatā drīkstēju pa vāciskam neprast?
Jāatzīst, ka stārasta amatu Ansis pildīja gudri. Pa trim gadiem reizi rudenī sarīkoja pagasta mielastu. Tad pēc nodevu nomaksas sapulcējās zemnieki pie kopēja galda muižas nojumē un līksmoja. Tur pie viņiem iznāca pats muižas pārvaldnieks Fihtenknābels. Tuvumā paslaistījās arī divi jaunie kundzēni tādos kā zviedru karakalpu svārkos.
Zemniekpuiši, alu iedzēruši, tiem jautri māja ar rokām un sauca:
— Kom šur! Kom šer!
No tā jaunekļi tikai pacēla augstāk degunus un nelikās dzirdam, kālab viens otrs zemnieks uz viņiem nobolīja baltu aci. Sak, re, kur aug nākamie vergu dīdītāji. Meitas gan uz jaunekļiem meta labvēlīgākus skatienus, tomēr tikai retai viņi patika. Izlikās tādi pabāli, pavāji, kā pavasarī ilgi kūtī noturēti telēni. Tā nu iznāca, ka Anša labi domātā kungu un zemnieku tuvināšanās nenotika. Pats viņš kā bija, tā palika vientulīgs vidutājs, ko gan sirds, gan prāts plēsa uz vienu un otru pusi. Kādu reizi, iedzēris vairāk alutiņa, smagi nopūtās:
— Grūta dzīve vagaram.
To dzirdēdami, zemnieki tikai pavīpsnāja bārdās. Kāda gan šim grūta dzīve, ja sēta brīva no klaušām un nodevām, turklāt par nodevu piedzīšanu no citiem un klaušinieku uzraudzīšanu kungs maksāja viņam savu tiesu, bet zemnieki, dažādus atvieglojumus tīkodami, arīdzan vēl piemeta no savas puses. Tomēr neviens skaļi acīs viņam to neteica, piekrišanā klanīja galvas un bilda:
— Tā tas ir. Nav maizes bez garozas.
— Kungam pēļi arīdzan spiežot dvašu.
— Kā smejies: pelei kaķis, kaķim suns.
Kad atskanēja kokles un stabules, visi aizmirsa gan savu, gan kungu grūto dzīvi un metās bezbēdīgā dejā. Lai nu ko poļi bija darījuši, bet jautru polku gan bija atveduši Latvijā.
Muižkunga jaunekļi, gulēdami ērbeģī uz spalvu pēļiem, sapīkuši sprieda, ka nebūtu bijis par nāvi papriecāties ar kādu ņipru zemniekmeitu, vien nezināja, kā to izdarīt. Tēvs bija stingrs pret mīlas sakariem ar zemnieku kārtas ļaudīm. Tāpēc pirms aizmigšanas kundzēniem atlika vien grūti nopūsties.