Toties aiz logiem skanēja jautra dziesma:
Aiz ko man līkas kājas, Aiz ko kupris mugurā? To man deva kunga rija, Kunga lielie tīrumiņi.
Tādus vārdus izdzirdis, Ansis lūkoja dziedātājus apklusināt. Kad tas neizdevās, atmeta ar roku un pats sāka dziedāt līdzi:
Vagarīte Dievu lūdza, Ellē kājas karājās. Kādu Dievu tad tu lūdzi, Kad tu pēri darbeniekus?
Lai jau rīt Fihtenknābels strostē viņu par nepareizu rīcību, par neprašanu zemniekus audzināt, šobrīd viņš citādi nevarēja. Galu galā viņš tak apdziedāja pats sevi, tas bija labi un jautri. Nevienu viņš nebija pēris, ne arīdzan licis pērt tik stipri, lai varētu runāt par atmaksu ellē. Dažs slaists bija tik aumaļ laisks, ka reizēm patiesi roka grābstījās pēc pātagas, bet Ansis centās no tādas pārsteidzības vairīties. Tepat jau vecumdienas būs jāpavada, kāpēc sanīsties.
Tāpēc viņš labāk iztukšoja vēl vienu krūzi alus un pats uzrāva dziesmiņu:
Elle, elle, kungu rija, Elle kunga piedarbiņš. Tur es savu jaunu mūžu Kā pirtī pērtināju.
Visi zināja, ka Ansis kunga riju nekad nebija kūlis, jo nāca no Vilkaču sila līdumniekiem. Dziesma bija dziesma, patiesība — patiesība. Galvenais — šo svētku nakti lustīgi nolīksmot.
10.Vagara Anša spožums un posts
Svētku reizē Ansis bija kopā ar zemniekiem, bet klaušu dienās viņam gribot negribot vajadzēja kļūt par bargu un nepielūdzamu rīkotāju. Darbi bija jāpadara, lai tur vai lūzt vai plīst. Viņš labi zināja, kā zemnieki strādāja savā tīrumā — muguru neatliekdami, saulē nepaskatīdamies, kā meža rūķi. Nonākuši klaušu darbā, tie paši vīri un sievas pārvērtās par kūtrām un tizlām būtnēm, kā ar slimību sistām. Tā vien lūkojās, lai nepadarītu vairāk kā sābris.
Ja kungiem strādāt jebkuru zemnieka darbu skaitījās negods, tad zemniekam strādāt čakli muižas tīrumā skaitījās tikpat liels
negods un kauns. Tāds čaklinieks citu zemnieku vidū vairs cieņu nespēja iemantot.
Ansis, kas bija audzis leidas mājā, tādu klaušinieku niķi sākotnē nezināja, tāpēc pirmajā vasarā patiesi nobijās no klaušinieku tūļības, gribēja pat atteikties no vagara amata, bet muižnieks nebija ar mieru, piedraudēja uzlikt dubultus nodokļus, pārmeta Ansim par tikuma un pienākuma nesaprašanu. Ansis esot cerīgi izraudzīts, lai audzinātu savus tautas brāļus čaklumam un darba tikumam. Kas viņš būtu, ja no tik cēla darba atteiktos?
Diemžēl zemnieki ar labu nebija pāraudzināmi. Tomēr viņš sākumā par miesas sodiem negribēja ij dzirdēt. Kad muižkungs pret viņa gribu lika kādu nopērt, Ansis ievēroja, ka cilvēks pēc tāda soda it kā aizlūzt, aizplīst, ilgāku laiku staigā ar tādu kā aizmiglotu skatienu, zem kura slēpjas bīstami zibšņi. Tos varēja just pat ar pakausi. Tādēļ Ansis izdomāja citādus soda veidus, par kuriem bija izlasījis agrākās vecpagasta aktīs. Tos pielietojuši agrākie pagasta vecākie. Daži no tādiem sodiem viņam ļoti iepatikās, tāpēc viņš tos pielietoja bieži. Piemēram, vainīgajam darba kavētājam vai sliņķim lika atvest no mājām jēru, vistu, pīli vai medus vāceli, kuru tad visi kopīgās pusdienās notiesāja. Vienam iznāca sods, pārējiem līksmība. Reti kurš par šādu sava biedra sodīšanu kļuva īgns, kā tas notika pēršanas reizēs.
Ne sliktāk klaušu darba uzlabošanā palīdzēja gabaldarba ieviešana. Ja iecerētais tīrums tika ātrāk un labāk novākts, Ansis ļāva klaušiniekiem iet mājās agrāk, lai arī saule bija vēl labā gabalā.
Tā viņš pamazām pieradināja ļaudis pie centības. Kad bija pieradinājis žirgti strādāt, sāka dot arvien lielākus gabalus, grūtāk paveicamus darbus.
Drīz vien muižnieks pamanīja, ka darbi jau sokas daudz labāk. Ansis ar to pašu klaušinieku skaitu padarīja daudz vairāk nekā agrākā vagara vai paša muižkunga rīkošanas laikā.
Fihtenknābels neskopojās Ansim ar uzslavām. Tas vagaram lika vēl vairāk censties. Viņš iemācījās veikli tīt ļaudis, tā teikt, ap pirkstu, ka neviens īsti nemācēja dusmoties. Viņš sarunāja no klaušinieku vidus apakšuzraugus, kas apsūdzēja mazāk veicīgos un blēdīgos darbiniekus, kuri gribēja izslīdēt vieglāk cauri uz citu rēķina.
Ansis tādam slaistam neko nepārmeta, tikai lika vakarā pastrādāt ilgāk, nolīdzināt savu tā saucamo sliņķa tiesu.
Pateicoties Anša vagara spējām, klaušu darba ražīgums tiktāl pieauga, ka muižkungs sāka domāt par muižas lauku paplašināšanu. Jaunajiem iebūviešiem drīz vien atteica klaušu vietā pieņemt leidu, arī dažus vecos saimniekus pārcēla no leidas atpakaļ uz klaušām. Lieki teikt, ka tas zemniekos izraisīja neapmierinātību. Bet tā kā cietušo nebija daudz, līdz dumpim, protams, nenonāca.
Tomēr ļaudīm radās nedrošība par nākotni. Tādās reizēs, kā zināms, cilvēki vai nu ieraujas sevī, cer uz savu laimi un otra nelaimi, vai arī sāk domāt nopietnas pretestības domas, meklēt vainīgos.
Ļaunuma gaidīšana dažkārt vēl vairāk satrauc ļaužu prātus nekā skaidri redzams ļaunums. Mūžmūžos ierastās, dabas rituma diktētās nelaimes un postu cilvēks panes desmitkārt pacietīgāk par atsevišķu cilvēku sagādātām nelaimēm, ko radījusi to patvaļīgā rīcība vai iegriba. Sevišķi kaitina tāda rīcība, kas griežas pret senseno ierasto notikumu plūsmu.
Vārdu sakot, Ansis saprata, ka ir pārcenties un sagādājis zemniekiem jaunu postu un bēdas, kas līdz ar to grūtas dienas sagādās arī viņam pašam vagara amatā, bet neatrada sevī tik daudz spēka, lai vērstos pie muižkunga un prasītu pārtraukt muižas darbu un lauku paplašināšanu. Zemnieki pareizi sprieda, ka Fihtenknābels drīz sāks klaušinieku padzīšanu no vectēvu zemēm, nedodot cerības pat uz līdumnieka daļu, jo muižas robežās neapgūtu me- žāju bija palicis pavisam maz. Var jau būt, ka muižnieks vagaru neuzklausītu.