Klīda baumas, ka zviedri grasoties visus zemniekus un viņu zemes pārvērst par domēnu un valsts īpašumu ar pilnu pašpārvaldi, kur vāciešiem nebūtu nekādas lomas, bet muižām atstāt vienīgi tos tīrumus, kurus tā līdz šim apstrādājusi ar saviem darbiniekiem un ar klaušiniekiem. Arī tas pamudinājis muižniekus sagrābt pēc iespējas vairāk zemju savā apsaimniekošanā, kamēr vēl tāda karaļa pavēle nav iznākusi.
Vēlāk gan izrādījās, ka tās bijušas tīši palaistas vai netīši paklīdušas baumas. Valdību varbūt satrauca tas, ka, pārvezd^mi zemniekus uz leidām, daļa muižnieku bija palaidušies slinkumā tā, ka dažkārt pat muižas ērbeģi sāka ieaugt krūmos.
Lai nu kā, baumas darīja savu un izdarīja. Zemniekos rūga nemiers.
Ansim negribējās atzīties pat sev pašam, ka viņa klusēšanā vainīgas bija arī alkas kāpt augstāk pa dzīves kāpnēm, tāpēc nederēja sanīsties ar kungu, likt tam šaubīties par viņa spējām. Vai gan cilvēkam varēja pārmest par viņa censonību?
Pats gan viņš īsti neapzinājās, kādu kāpienu uz augšu viņš ar tādu censonību varētu panākt, jo muižas arendatorus no latviešu vidus nepieņēma pat zviedru kungi. Vagara amats bija pats augstākais, uz ko varēja cerēt cilvēks, kas gribēja palikt par latvieti.
Diemžēl, cilvēks, kas sācis dzīties uz augšu, vēlāk savu dzīšanās vajadzību un gribu nespēj ne apturēt, ne ar prātu apsvērt. Dotā manta un vara padara cilvēku par aklu tās kalpu, pašam to neapzinoties, sabiedē pat goda vīru. Tā tas bija toreiz, tā tas ir mūsu laikos.
Tā nu pienāca diena, kad Ansim vajadzēja kāpt zirgā un nest ziņu Ķeveru saimniekam Pēterim, tam pašam Anša brālēnam, kas reizēm mīlēja pazoboties par Anša amatu, kurš dzīru laikā bija uzsācis dziesmiņu par vagarīti. Ziņa bija bēdīga — Ķeveru saimnieku kungs brīdināja, lai viņš lemj par tālāku saimniekošanu, jo pēc gada Ķeveru zeme tiks pievienota muižai. Citiem vārdiem: muiža uzteica nomas līgumu. Viss likumīgi un taisnīgi. Gada laikā rentniekam varēja vienošanos uzteikt.
Ansis, protams, zināja, ka tās ir mātes dzimtās mājas un viņa tēva Teņa kādreizējais miteklis, bet viņš sevi mierināja ar domu, ka tāds ir vagara amats—paziņot kunga lēmumu, sevi par vainīgu neuzskatīja. Vienīgi viņam šis uzdevums bija nepatīkamāks, darīja prātu īgnu. Viņš jāja, lūpas sakniebis, sarauktu pieri, cenzdamies sevi noskaņot skarbai sarunai un stingrībai, atminēdamies Pētera zobgalīgos izteicienus un lepno neatkarīgo stāju, kas vagaru kaitināja. Viņš ne tuvu nesaprata, kas viņu sagaida.
Ansis pajāja garām dīķim, pie kura kādreiz viņa tēvs — pliks kalpa bērns — apmija pirmos vārdus ar Ķeveru meitenēm Tinci un Sauci. Pēdējā bija kļuvusi par viņa māmuļu. Šobrīd Ansis par to, diemžēl, nedomāja, viņš sevī jau jutās kā citas, augstākas kārtas pārstāvis, kas pēc kunga pavēles jau trīs vai četrus zemniekus līdzīgā kārtā izlicis no viņu sētām. Tas nozīmēja, ka viņam par šo cilvēku likteņiem bija liela teikšana. Patīkama izjūta.
Muižkungs bija devis padomu īsi pateikt sakāmo un iebildumus neuzklausīt. Tas bija labs padoms.
Kad Ansis nogriezās ap rijas stūri, Pētera jaunākais meitēns izlīda no jāņogu krūma un iekliedza pa durvīm istabā:
— Vagars!
Ansis bija iecerējis cienīgi nolēkt no zirga, piesiet to pie ozola un cienīgi ieiet istabā, bet pēc tāda ļauna sauciena viss samežģījās. No istabas tūlīt iznāca saimnieks un viņa jaunākais dēls, acīmredzot, tikko pusdienojuši, it kā uz karu gatavi. Tālab Ansis iedomāja labāk palikt zirgā.
— Ziņa no muižkunga, — viņš teica savā kundziski cienīgajā kakldeguna balsī.
— Na, — Pēteris apjucis atsaucās.
— Tev jāiet uz svētozolu līdumiem aiz Leimaņu gāršas. Šī zeme top pievienota muižai. Kontrakts top uz priekšu atteikts. Tā ir kunga likumīga griba un nav ne atsakāma, ne pārsūdzama, — Ansis runāja lēni un stingri.
Pēteris raudzījās uz Ansi kā prātā tērēts. Vai patiesi ļaunās runas bijušas pareizas? Acis viņam kļuva blāvas kā stikli, apakšlūpa atkārās. Dēls žirgti palūkojās uz tēvu, savādi paklanīja galvu un pēkšņi piesarka kā biete.
— Nu ja, — puisis teica it kā vienaldzības trulumā. — Nūja. Vagariņš danco. Nu jau saviem pie rīkles.
No pusaudža nicinoši mierīgās balss un ļauni saviebtā vaiga Ansim pakrūtē kaut kas sagriezās. Sarunāties ar puišeli viņš stādīja zem sava goda, tālab asi pievērsās Pēterim:
— Kam neapsauc to kverpli?
Pēterim, diemžēl, nenāca ne prātā domāt par dēlu. Vesels bēdu un rūpju kalns bija nogruvis pār viņa pleciem.
— Na! — viņš stenēja. — Beigas gan. Tad nu beigas klāt.
Māte stāvēja pie durvīm, piespiedusi lakatiņa stūri pie mutes,
baiļu pārņemta. Mazās māšeles sejā atspoguļojās šausmas. Dēls neizturēja. Viņš sāka kliegt uz vagaru:
— Tu esi cūku vepris! Laizi kungiem pakaļas! Greizā kunga rīkle! Soda auns! Pazūdi!
Jaunekļa acis zvēroja.
Ansis pirmajā mirklī apjuka. Sāpes jaunekļa balsī bija pārāk spēcīgas un neviltotas, lai par tām apvainotos. Bet viņu sakaitināja tas, ka neviens no pieaugušajiem puiku neapsauca.
— Klusē, šmurguli! — viņš uzkliedza.
Puika neapklusa, bet turpināja izkliegt jaunus apvainojumus:
— Tu, kungu desa! Brauc iekš fāterland, tur būs vairāk vācu pakaļu, ko laizīt! Varēsi nošmurgāties līdz ausīm!