Anša sirdi spieda vienīgi tas, ka baznīcēni lūkojās uz viņu nelaipni, it kā viņš, Ansis, nevis Pēteris būtu galvenais ļaundaris. Cilvēki bija gaužām nesaprātīgi. Tāpēc ij latviešiem tāds sūrs liktenis, ka viņi pēc dabas nejauki un muļķi. Un Ansim galvā iešāvās doma, ka viņa tautas brāļi saņem vien to, ko nopelnījuši. Mācītājs pareizi saka: pasaulē katram tāda vieta, kādu tas sev sagādājis ar savu rīcību. Un Ansim gluži nemanot prātā iesēdās doma, ka viņam kā prātīgam pasaules kārtības sapratējam vīram pēc taisnības pienāktos atrasties vāciešu vidū, nevis klenderēties starp latviešiem, pretī saņemot neatzinību un naidu.
Baznīcā sēdēja arīdzan Pētera jaunākais dēls ar rētu uz vaiga. Viņš šobrīd sevi gauži nosodīja par trako mutes brūķējumu. Diemžēl attapiņš nāca par vēlu. Uz baznīcu viņš bija atsūtīts paklausīties, ko jaunu mācītājs teiks par tēvu, kas nu cieta viņa nesavaldības dēļ. Tomēr mācītājs neteica neko jaunu par Pētera tālāko likteni. To, ka tēvs sēd, iespundēts muižas pagrabā, un gaida uz bargu tiesu, bija zināms jau visiem.
Pēterim savā ziņā bija vieglāk: viņš sēdēja vai gulēja pagrabā uz diviem gariem bluķiem, kas reizē bija ari viņa guļvieta, un neko nedomāja. Kas izdarīts, izdarīts, to vairs neatsauksi. Nejuta arī nekāda žēluma vai naida. Prāts mierīgs, ka viņš atzīts par vienīgo grēkāzi, ka jācieš nav dēliem, kas palīdzēja vagara lu- braku paturēt uz bluķa.
Tagad varbūt drusku žēl, ka negadījās pie rokas jaunāks un grodāks pineklis. Bet labi varbūt taisni tā, Ansis mazāk dabūja ciest un tāpēc mazāk atdarīs. Kaut gan tagad teikšana par viņa brīvību vai kakla tiesu vairs nebija vagara, bet tiesas rokā.
Pēteris arī bēgt nedomāja, ja kaut ij nāve draudētu. Bēgšana projām no savējiem vēl ļaunāka par nāvi. Ja atstāj saimi un dzimteni, vietu, kur bērnībā skraidījis ar basām kājām vai ļepatojis ar vīzēm, spēlējies ar suni vai lepni gājis puiša solī, tad kālab vēl dzīvot?
Pēteris cerēja, ka tādas pašas skaidras domas sirdī ir arī viņa dēliem, sevišķi jaunākajam muļķītim. Kas cilvēkam ko bēdāties, ja zini, ka aiz tevis paliek tādi dēli? Tad var, ja liksta liek, ar mierīgu sirdi aiziet pie veļiem, pie tēvu tēviem. Tāpēc viņš sirdī bija rāms un kluss.
Baznīcā mācītājs pa to laiku turpināja ļautiņu apgaismošanu, stāstīdams, ka vāci jūt pret savām audzināmām tautām mīlestību un brāļa jūtas, bet pretī saņem nepateicību un naidu gan no lībjiem, gan no igauņiem, gan no latviešiem, jo šīs tautas vēl ir ļaunuma un gara tumsības pilnas, ļaunu kūdītāju uzbudinātas. Vācieši mīl visas tautas ar vienādu mīlestību, latvieši tautas šķiro, viņi Dieva gara un cilvēkmīlas nesējiem atbild ar šaursirdīgu naidu un nepateicību, kas glabājas no tiem laikiem, kad latvieši savā gara aklībā pielūdza elku dievus: kokus, lopus un mākoņus, nāvēja viens otru alkatīgos karos un sirojumos, pat sievas ņēma, tās laupīdami, kā īsti mežoņi.
Mācītāja doma bija skaidra: ja latviešu zemēs nebūtu ienākuši vācieši, latvieši būtu nīkuļojuši, kamēr nonīkuši. Tagad, lūk, latvieši vēl dzīvoja, pat brangi dzīvoja. Ja vien mazāk dzertu, mazāk ēstu un atteiktos no citām miesas kārībām, dzīve būtu vēl raženāka un drošāka.
Tik skaidru un prātīgu runu klausoties, vagaram Ansim arvien vairāk galvā nostiprinājās doma, ka viņam un viņa bērniem vajadzētu pāriet vāciešos. Kā visiem līdzīgu domu domātājiem, kādu bijis daudz no pasaules gala, viņam šķita, ka atradis jaunu, gudru ceļu dzīvē, ko vēl neviens nav ne sapratis, ne staigājis, jo nav spējis pacelties gara augstumos, palūkoties pāri tuvajiem apvāršņiem, savai šaursirdībai un pagātnes maldiem. Un kā daudziem līdzīgiem "spožā ceļa gājējiem" viņam patiešām godīgi neienāca prātā, ka no šīs "plašapvāršņu" pasaules sākta gala līdzīga ceļa gājējiem ir tikai viens vienīgs apzīmējums — nodevējs.
Jāsaka tomēr, ka starp domāšanu un darīšanu ir liela atšķirība. Var jau būt, ka viņa godīguma saglabājumam piepalīdzēja vāci, kas viņu nepieņēma savā sabiedrībā, atstāja tikai pakalpiņa lomai, tālab viņš par īstu nodevēju nekļuva. Tiesā viņš liecināja atturīgi un atzinās, ka nevēlas barga soda Pēterim, pieminēja pat kristiešu Dievu, kura augstākais bauslis esot piedošana. Taisnību sakot, viņam visu laiku prātā stāvēja mežā pakārtā vagara liktenis.
Zemes tiesa* piesprieda Pēterim desmit pārus rīkšu pie kāķa** un piecus gadus ilgu dreļļa [4] jūgu, no kura, pēc kunga izpirkuma, viņš drīz nonāca atpakaļ pašu muižā, kur tika pielikts pie alus brūvera darba muižas alus brūzī. Tur viņa drellība tapa daudz mīkstāka, turklāt muiža ieguva centīgu un padevīgu bezalgas darbinieku.
Ceļoties zemnieku labklājībai, pieaugot ļaužu skaitam un diemžēl arī izlaidībai, stipri palielinājās alus patēriņš. Izplatījās brandava raudzēšana. Muiža šīs ienesīgās nozares centās paturēt savās rokās. Tika izdoti likumi, kas zemniekiem aizliedza tirgoties ar alu. No zemniekiem dažkārt alu iepirka muiža veselām mucām, lai pārdotu tālāk par krietni dārgāku cenu. Ja vagars noķēra zemnieku pašu tirgojam alu, tad preci atņēma. Vagaram par slinku tirgošanās uzraudzību draudēja sods: pirmo reizi — viens mēnesis cietumā vai 40 markas naudā, otrreiz — divkārtēja pievilkšana pie kāķa, noperot ar rīkstēm.