Pēc Pētera notiesāšanas muižkungam ausīs nonāca ziņa, ka Ansis pietiekoši neuzrauga slepenos alus tirgotājus. Lai gan Ansis dievojās, ka ir uzmanīgs un vērīgs kā zebiekste, tomēr Fihten- knābeļa ticība viņa godprātībai ar to bija iedragāta.
Draugi Ansim stāstīja, ka Pētera dēli gribot Ansi par katru cenu dabūt pie kāķa, tāpēc kopā ar citiem taisīšot tīšu alus pārdošanu, kur pieaicināšot kungu.
Tas vagaru satrauca vairāk par visu. Jau pēc pēriena Ķeveru pagalmā uz malkas bluķa Ansis bija zaudējis daļu savas cienīgās stājas un mieru. Pēriens vagaru bija aizlauzis, pat kakla balss nedaudz izmainījusies uz skaidrības pusi, tāpēc jaunie viltīgie draudi šķita gauži bīstami un ticami. Šajos laikos cilvēki bija izlaidušies, no viņiem varēja sagaidīt visu. Ja jau nosit vagaru, un ne muižkungs, ne fogts nevar atrast vainīgo, ij pa īstam nemeklē, kas tad viņiem ko neuztaisīt vienu alus pārdošanas viltojumu?
No aizviņa pagasta nāca ziņa, ka tur vagars dzērumā iebridis mārkā un noslīcis. Neviens nepētīja pēc vainīgajiem. Mācītājs tikai atkārtoja: nedzerajt, bīstajt, redzajt. Ar dzērāju tā notiekot. Un viss.
Ja jau jaunajiem ienākusi prātā tik viltīga doma par kāķi, tad viņi var izdomāt vēl kaut ko ļaunāku.
Vārdu sakot, Anša vagara maize bija kļuvusi patiesi sūra. Zemnieki par atlaidēm vairs samaksu nedeva, draudēja visu pateikt muižkungam reizē ar ziņu par alus tirgošanu.
Vajadzētu par šīm blēdībām un briesmām izstāstīt kungam, pirms nebija sākuši runāt zemnieki un viņu bargi apsūdzēt. Diemžēl arī tas šķita bīstami. Tāda kā šaušana uz sevi pašu. Slikti gan tā, gan tā.
Atlika tikai vēlreiz sev atzīt, ka vagara maize kļuvusi stipri rūgta. Tālab kādu dienu Ansis sāka runāt kungam par atstāšanos no amata. Kungs nepiekrita.
— Tu tokš mūsu cilvēk, — Fihtenknābelis slavēja viņu. — Tādu nevar atlaist.
Lai gan kunga runa Ansim glaimoja, tomēr tā nepatika. Vai viņš te pieķēdēts? Aizgājis aiz stūra, viņš slaidi nospļāvās.
Pa to laiku Ķeveru Pēteris, visas ķezas vaininieks, vaiga sviedros aprūpēja daudzos muižas brūža kubulus, strādādams pa septiņpadsmit, astoņpadsmit stundām dienā, ēzdams dienišķo ūdeni un maizi, reizēm paslepen piedzerdams alus misu. Viņa dēli, no mājām padzīti, cirta bijušās svētozola birzes pakalnos līdumus, zvilnēdami pār vagara galvu kā draudīgs padebesis. Satikuši vagaru, ne reizi nesveicināja. Ansis dzīrās par to viņus patramdīt, bet tad atmeta ar roku.
Sētā Ansim arīdzan ne viss gāja gludi. Vecākais dēls pret tēva gribu apprecējās ar vājinieces meitu un aizgāja par kalpu pie Pauru Anša. Otrs dēls Centis bija kļuvis par ballīšu muzikantu un dzērāju. Kur vien bija kādas svinēšanas, tur viņu aicināja. Kur vien bija svinēšanas, tur dzēra. Citi plundurējās tikai pa saviem godiem, Centis pa visu godiem bružājās kā vērdiņš. Ar to vēl nepietika, dēls vēl staipījās kopā ar Dziļumu Jēkabu pa krogu, taisīdami visādas kauna lietas.
īsi pirms Ķeveru Pētera dreļļu laika beigām muižkungs beidzot atlaida Ansi no vagara amata, jo Ansis arīdzan bija sācis dzert.
Ticis vaļā no šī krusta, Ansis gāja pa zemnieku sētām, sūdzēdamies par "suņa amatā" sabeigtu galvu un prātu, un labprāt ar večiem sadzēra.
Zemnieki viņu pacienāja ar alu, noklausījās bēdu pilnajā valodā un grozīja galvas.
— Jocīgs palicis tas vagariņš.
— Toties kakls tapis vesels.
— Laikam pēriens palīdzējis.
— Runā, kā uz kukaiņu ciemu iedams.
Tā Ansis pamazām atguva vecā labā vagara slavu. Visvairāk tādai slavai palīdzēja jaunais vagars, kurš bija straujš, bargs un savu kļūdīšanos nekad neatzina. Pat Ķeveru Pēteris, savu soda verdzību izcietis, uz Ansi ļauna prāta neturēja un apsauca arīdzan dēlus, kas vēl dzīrās Ansi aprunāt. Viņi līdumā bija izcirtuši jaunas mājas, puslīdz iekopuši tīrumus, apņēmuši sievas un tapuši par saimniekiem. Ķeveros visiem tik un tā nebūtu pieticis vietas.
Pēterim nācās atzīt, ka katram ļaunumam ir arī savs labums. No Elkuzemes, kā muižkungs vienā vārdā dēvēja jaunās līdumnieku sētas, piecus gadus netika prasītas ne klaušas, ne nodevas, bet pēc tam klaušu vietā ļāva atpirkties ar leidu. Tā, gluži negaidot, bija piepildījies Pētera mūža sapnis: viņa dēli tika brīvi no klaušu darba, ko tie nekad nebūtu piedzīvojuši, palikdami Ķeveros, kas atradās blakus muižas laukiem. Tāda sēta labi noderēja kā klaušinieku mājaS
11.Teni un Sauci dēls izdzen no Dziļumiem
Izstāstīt par visiem līdumnieka Teņa un Sauces bērnu likteņiem nav iespējams, jo bērnu bija daudz un lielākā daļa dzīvoja godīgu zemnieku dzīvi, audzinādami jaunas atvases un iekopdami savus laukus. Daudzie līdumnieku tīrumi jau sagāja kopā ar kaimiņu laukiem. Pat purvi bija izcirsti un tapuši par vienlaidus pļavām, kurās pa vidām šur tur stāvēja lieli koki— priedes, liepas, ievas. Tās bija atstātas daiļumam un sirds priekam.
Vai nebija skaisti, ja agrā vasaras rītā ap saules lēktu, tādā pļavasvidus priedē tupēdama, agrīnos pļāvējus apsveicināja pelēkā vārna, zīmīgi galvu klanīdama un varen lietišķi un izteiksmīgi norunādama savu:
— Kvār! Kvār! Kvār!
Cita kaut kur tālumā atsaucās:
— Kark! Kark! Kark!
Tādas pļavas, tīrumi un mežu puduri stiepās pāri visam bijušā Vilkaču sila plašumam.
Līdz ar sila zudumu, arī nosaukums "Vilkaču sils" vairs netika lietots. Teica vienkārši Silciems vai Silciema pagasts. Vienīgi dažu veco, kādreiz mežā ieaugušo māju vietu nosaukumi palika. Tādā veidā saglabājās Gaiķi, Luķi, Mālavēri, Spruksti.