Kad Skorohodovs bija veicis pusi ceļa, tālumā bija saskatāmas Jaunās Pasaules rajona laternas.
* Padomi slimiem cilvēkiem, kā sevi pasargāt no holēras. — Tulk. piez.
Pēkšņi Ivans apstājās un ieklausījās. Tas, ko viņš izdzirdēja, neblja koku šalkoņa. Šķita, ka starp pieminekļiem spraucās vēl kāds. Krievs palūkojās apkārt, mēģinādams aptvert, kas tas varētu būt, bet; pirksti uzreiz saspieda zem žaketes noslēptu īsu, asu nazi, kas ka rajās pie vidukļa. Nevar būt, ka viņam seko kāds brašulis no Bēdām, kas iekārojis vieglu laupījumu!
Ivans paātrināja soli. Nojauta čukstēja, ka Bēdas ir sagatavojuša:; viņam atvadu "dāvaniņu". Tikai sekotājam nāksies sāpīgi vilties, sajūtot laupījuma asos zobus. Kaut gan Ivans jau bija sasniedzis sešdesmit gadu slieksni, spēkā un lokanībā viņš pārspēja dažu labu jaunekli.
Skorohodovs zināja, ka drīz viņš sasniegs gravu — lielisku slēpni. Viņš pagāja garām pēdējiem smilšu pauguriem ar krustiem, veiksmīgi izvairījās no vienas atvērtas bedres, klusi ieslīdēja gravā
ii 11 piespiedās kraujai.
Daži mirkļi, un virs galvas atskanēja smagi soļi. Skaņa bija visai dīvaina, bet nakts cikāžu sisināšana Ivanam traucēja saprast, ko tā atgādina. Kaut kas te nebija, kā vajag. Taču krievam nebija laika domāt. Viņš zibenīgi pavērsa nazi un, ar roku atspiedies pret kraujas malu, lēca augšup, cerībā pārsteigt pretinieku nesagatavotu.
— Kas tad nu? — no brīnumiem viņam mute palika vaļā, ieraugot zvērojošas acis, kas cieši lūkojās viņam pretī.
Skorohodovs sagrīļojās, gribēja bēgt vai kliegt, kaut ko darīt, kaut kā aizstāvēties, bet kājas pielējās ar svina smagumu.
Asmens, ass kā skalpelis, pārgrieza viņa kaklu. Ar izvalbītām acīm palūkojies uz uzbrucēju, Ivans ar abām rokām saķēra rīkli, it kā gribētu apturēt guldzošās asinis, bet acīs aptumšojās, un viņš saļima uz zemes.
Vaņečka Skoriks ļoti gribēja uz mājām, bet viņa vēlmei nebija lemts piepildīties.
Kad pēc pusstundas Holēras kapsētā parādījās vientuļa būtne, st umdama ķerru, noslēpumainais uzbrucējs jau bija pazudis. Būtne likai palūkojās uz mironi un, kaut arī skats nebija no patīkamākajiem, bez riebuma aptīrīja viņu līdz pēdējam diedziņam. Nedaudz vēlāk pietuvojās vēl divi cilvēku stāvi, bet tie palika ar garu degunu.
Vēlīnā tās pašas dienas pēcpusdienā Viļņas Universitātes domīnijas katedras, auditorijas un cehi jau sen bija tukši kā izslaucīti, jo
• t iidenti steidzās priecāties par silto pavasari.
Trokšņainajā Bezdievnieku rajonā, kas atradās aiz Viļņas upītes, krodzinieki no pagrabiem izripināja alus mucas, veicīgi nesa laukā galdiņus, ap kuriem uzreiz apsēdās cilvēki.
Žīdu kvartālā Melnumos bērni palēkdamies sekoja pakaļ vecam f.arbārdainam žīdam Efraimam — Viļņas stāstnieku un izdomu meistaram. Ņaudēdami kā kaķīši, viņi prasīja pastāstīt kādu interesantu atgadījumu. Taču Efraims tikai smaidīja un purināja galvu. Slm vecītim, kas jau bija cienījamos gados, Melnumos piederēja maza būdiņa, kurā viņš vakaros darināja apavus.
Vecpilsētā, Katedrāles laukumā, viesojās šapito. Tie, kas vēlējās nokļūt vakara cirka izrādē; grūstījās garā rindā. Čalojošie pilsētnieki pārrunāja pēdējās tenkas par plānoto Galotņu tikšanos — ļoti svarīgu Alianses pasākumu. Te viens, te otrs pamāja žiperīgiem žīdu tirgoņiem, kas braukalēja apkārt ar vienriteņa pedāļratiem lieliem groziem priekšpusē, kas bija piekrauti ledenēm, sviestmaizēm ar desu,
ceptiem kartupeļiem un Viļņas iedzīvotāju ļoti iecienīto ledusdziru, kuru bulvāra laikraksts "Viļņas Taisnība" nosauca "par visu laiku nozīmīgāko Alianses un Universitātes domīnijas alķīmiķu izgudrojumu”. Ledusdziras skārdenes bija krūzītes lielumā, un tajās bija iepildīts ar tvaiku atdzesēts alus. Apkārt laukumam stāvošo paviljonu saimnieki, kas tirgojās ar kefīru un augļiem, nebija ar to īpaši apmierināti.
Pēkšņi no Katedrāles iznira pulks melnā ģērbtu vīru. Cilvēki, kas pulcējās Katedrāles laukumā, apklusa un sadrūma. Labais garastāvoklis izgaisa kā dūmi. Tie bija Katedrāles bruņinieki — reliģiskie fanāti, smagā Baznīcas dūre. Divpadsmit vīri gāja ierindā pa trim, kareivīgi piesizdami kāju, un vējā plandījās līdz zemei garie, melnie apmetņi. Katram bruņiniekam kaklā karājās liels un balts krusts, visiem vīriem bija kaili skūtas galvas. Pulka priekšā soļoja liela auguma bruņinieks ar prāvu un līku degunu — bargais prelāts Masaļskis, kas Viļņas padomē pildīja Gara padomnieka pienākumus. Viņš grozīja galvu uz visām pusēm kā vanags, meklēdams upuri. Cilvēki uz laukuma steigšus nodūra skatienus un izlikās, ka viņus ļoti interesē bruģis. Arī no žīdu pedāļratiem vairs nebija ne vēsts.
— Alkohols — tas ir grēks! — nepalēninot soli, iekliedzās prelāts. Viņa skaļā balss noskanēja pār laukumu kā vara zvana sitiens.
— Bet pļēgurošana svētā vietā ir noziegums.
Ledusdziras acumirklī nozuda Viļņas iedzīvotāju kabatās. Un tikai divi vīrieši zilās uniformās, kas stāvēja blakus šapito, nekaunīgi lūkojās uz prelātu Masaļski.
— Ei, plikpaurainie, skatieties zem kājām, nekāpiet uz zāles! — viens no viņiem iesaucās. — Tas patiešām būs noziegums, un nāksies jūs arestēt.
Nesaskaņas starp Viļņas leģionu un Katedrāles bruņiniekiem bija vecas un nezūdošas.
Prelāts izlikās, ka nav leģionārus ne redzējis, ne dzirdējis, tāpēc šoreiz nekādas jukas neizcēlās. Baltkrustieši šķērsoja laukumu un aizsoļoja uz svētās Annas baznīcas pusi. Šķiet, tomēr leģionāriem izdevās saniknot Katedrāles bruņinieku komandieri, jo pulks tīšām
nostājās priekšā otrā maršruta tramvajam. Sanervozējies, ka jāHuiila, tramvaja mašīnists ādas ķiverē tā nosvilpās ar tvaika svilpi, luī skaņa nomāca pat Katedrāles zvana torņa pulksteni, kas sāka «īsi ;esto stundu. Taču svilpei drīz beidzās tvaiks, un Vecpilsētas Irl.is atkal valdīja zvana skaņas.
Universitātes domīnijas alķīmiķu katedras vadītājs Jons Basannvičs paskatījās uz tvaikametra ciparnīcu un nogrozīja galvu. Iv.iikametru viņš bija saņēmis kā dāvanu dzimšanas dienā, ļoti Irpojās ar to un neaizmirsa uzsvērt, ka precīzu laiku rāda tikai šī lnrīce, bet zvani ir novecojusi parādība, kas varbūt arī derēja pilsētnii'kiem Stefana Batorija laikos, bet nekādā gadījumā šeit un t.īp.ad — brīvajā Viļņā. Pašlaik tvaikametrs rādija, ka līdz sešiem vēl .it likušas dažas minūtes, bet zvani jau bija beiguši skanēt. Basaii.ivičs jau sen mēģināja pārliecināt Viļņas padomi uzticēt Mehāniķu ģildei izveidot Eiropā vislielāko tvaikametru un ierīkot to Katedrāles zvana tornī, bet tam pretojās Gara padomnieks, godāļamais prelāts Masaļskis. Zinātne un saeļļoti izgudrojumi ir viens, I iet mūžīgas garīgās vērtības — pavisam kas cits.