Vācietis nejauši ķērās pie ūsām un sāka nervozi tās skrullēt.
— Krievi jau ir sagatavojušies palaist biplānus! — ieskrējis zālē, kāds kliedza.
Fon Einems zibenīgi pieņēma lēmumu. Nenovērsdams no Lamsdorfa acis, viņš sāka diktēt adjutantam pavēli.
Krievs nedzirdēja, ko diktē Prūsijas kara ministrs, bet visu saprata. Viņš ar izsmieklu skatījās uz pretinieku.
Šīs intrigas fināls bija atkarīgs no Prūsijas “kara vanaga” fon Einema gājiena. “Izmantot visus spēkus. Padarīt ienaidnieku rīcībnespējīgu, bet vajadzības gadījumā — notriekt," viņš adj utantam diktēja.
Taču tad beidzot atguvās Alianses pārvaldnieks barons Nātans Rotšilds. Viņš pieskrēja pie Viļņas leģiona leitnanta Vielholska, kas grozījās zālē.
— Saņemiet abus divus ciet, — viņš ar pirkstu norādīja uz Lamsdorfu un fon Einemu. — Tūlīt pat.
Leģionārs apstulba.
— Ministrus? Apcietināt?
— Izpildīt!!! — barons ieaurojās.
Leitnants Vielholskis pamāja diviem pie durvīm stāvošajiem leģionāriem.
Krievu biplāni, mazītiņi "Vitjazi", ieskrējās un graciozi pacēlās no “Iļjas Muromieša” skrejceļa.
Vācu dirižabļa "Parsifāls” kapteinis pagriezās pret sakarnieku.
— Pavēle pienāca?
Sakarnieks papurināja galvu.
— Biplāni pacēlās, — ledusaukstā balsī paziņoja "Parsifāla” navigators. — Virzās uz mūsu pusi.
Kapteinis sakoda zobus.
— Paši uzprasījās, — viņš nomurmināja. — Kurss divi septiņi četri. — viņš norādīja navigatoram un saķēra sarunu cauruli. — Mašīnu nodaļa, ar visu ātrumu uz priekšu! Lielgabalu nodaļa, sagatavoties koordinētai zalvei! Klausieties manu komandu!
Krievu biplānu piloti uzlika plaukstas uz ložmetēju gailīšiem.
Rātsnamā leitnanta Vielholska leģionāri spraucās gar cilvēkiem Prūsijas kara ministra fon Einema un Krievijas ārlietu ministra virzienā.
Tūkstošiem ziņkārīgo ielās aizturēja elpu.
Vācu cietoksnis "Parsifāls" sāka griezties uz sāniem, sagaidot atlidojušos krievu biplānus “Vitjaz”.
— Uzmanību! — nokomandēja "Parsifāla" kapteinis. — Lielgabalu nodaļa…
— Uguni! — mierīgi noteica britu gaisa kuģa “Svētā Jura zvaigzne” kapteinis Miltons Mabrijs. — Visiem strēlniekiem — uguni!
Un tajā pašā mirklī no abiem "Zvaigznes” lielgabaliem izšāvās ar alķīmisku maisījumu pielādētas signālšāvienu zalves. Pēkšņi debesis virs Viļņas izgaismojās tā, it kā būtu visskaidrākais vasaras pusdienlaiks. Britu artilēristi knapi paspēja mainīt mērķa virzienu — šāva tā, lai šāviņi sprāgtu blakus vai starp krievu un vācu dirižabļiem, bet nekādā gadījumā tiem netrāpītu.
Viens šāviņš, uzliesmojis ar žilbinošu gaismu, uzsprāga tiofti pretī krievu "Muromieša” kapteiņa tiltiņam. Goļicins un dirižabļīi kapteinis aiz pārsteiguma pat pietupās.
"Svētā Jura zvaigzne” graciozi ielidoja starp mazajiem biplāniem “Vitjaz”, un tie kā vanaga izbiedēti zvirbuļi aizšāvās kur kurais. Taču, nonākusi starp lidojošo Vācijas cietoksni "Parsifāls” un Krievijas im
pērijas lepnumu “lija Muromietis", britu “Zvaigzne” izskatījās kā spēļmantiņa. Gan no vācu, gan no krievu dirižabļiem palaistās lielgabalu šāvienu zalves no tās bez grūtībām būtu izveidojušas sietu.
— Šeit karalisko Britu armijas gaisa spēku korvete “Svētā Jura zvaigzne!” — iedunējās kapteiņa Miltona Mabrija balss, ko pastiprināja varena sirēna. Šis ziņojums tajā pat bridi pa bezvadnieku tika nodots gan abiem gaisa kuģiem, gan uz zemes esošajiem posteņiem. — “Parsifālam” un “Iļjai Muromietim”! Jūs esat brīvās Viļņas gaisa telpā, kuru pēc ģenerālā līguma ar Alianses pilsētām apsargā un aizsargā Britu impērija. Jūsu parādīšanās un darbības nav saskaņotas un ir nelikumīgas. Jebkura veida agresija vienam pret otru vai pilsētu tiks saprasts kā tiešs uzbrukums Britu impērijai.
— Un kas tālāk? — kapteinim apklustot, pajautāja adjunkts O'Braits, kas stāvēja blakus.
— Pacietību, puis, — Mabrijs nomurmināja. — Tūlīt no mums paliks pāri tikai slapja vieta. Ja esi ticīgs, vari sākt lūgties.
Krievu “Vitjazi” atkal atguva drosmi un tagad kā haizivis apmeta platu loku apkārt vācu “Parsifālam”.
“Parsifāla” kapteinis ar plaukstu rīvēja pieri. Viņš tā arī nedeva komandu “Uguni!”
“Muromietī” Goļicins smīkņāja ūsās, it kā būtu izdzirdējis kādu smieklīgu atgadījumu.
— Kungi, brīvās Viļņas birģermeistara vārdā jūs tiekat apcietināti, — militārā saspringtībā ministriem fon Einemam un Lamsdorfam rātsnamā paziņoja leģionārs Mihals Vielholskis.
— Ko? — vienbalsīgi iekliedzās abi kungi.
— Ko? — muti iepleta birģermeistars Venslauskis-Venskus.
Leitnantam Vielholskim aiz muguras iznira barons Nātans
Rotšilds.
— Tūlīt pat pavēliet savām militārajām mašīnām, lai izbeidz tos kumēdiņus! Citādi tiksiet apcietināti un tiesāti pēc Alianses likumiem.
— Baron, vai jums ar galvu viss kārtībā? — fon Einems iekliedzās. — Mūs nedrīkst apcietināt, mēs esam diplomāti! Neaizskarami!
— Un tad? — Rotšilds atmeta ar roku. — Es neļaušu sākt karu virs Viļņas. Leitnant, pildiet pavēli! — viņš vērsās pie Vielholska.
Vielholskis uzlika smago roku fon Einemam uz pleca, bet pārējie divi leģionāri nostājās Lamsdorfam sānos.
Prūsijas kara ministrs fon Einems pagriezās pret savu svītu — trim uniformās ģērbtiem vīriem. Taču ari viņus bija ielenkuši Viļņas leģionāri. Likās, ka briest milzīgs skandāls. Fon Einems dusmīgi šņāca un, zobus griezdams, pagriezās pret adjutantu, kas grozījās tepat.
— Steidzīgi nododiet "Parsifālam”: “Atkāpties, atstāt Viļņas gaisa telpu,” — viņš pavēlēja dobjā balsi un provocējoši paskatījās uz Krievijas ārlietu ministru Lamsdorfu.
Viņš graciozi palocīja galvu un vērsās pie sava adjutanta:
— Esiet tik laipni un nododiet "Muromietim” ziņu — visiem biplāniem atgriezties vietā un atkāpties no Viļņas gaisa telpas.
Adjutanti pa galvu, pa kaklu izskrēja pildīt norādes.
Ministrs fon Einems nopurināja leitnanta Vielholska roku un lēni aplūkoja visus sapulcējušos, pēc tam ieurbās ar skatienu Nātanā Rotšildā.
— "Parsifāls" nebombardēja Novovileisku, — viņš caur zobiem izgrūda. — Bet mēs patiešām noskaidrosim, kā darbs tas ir. Bet jūs. baron, pieļāvāt milzīgu kļūdu, draudēdams man, Prūsijas kara ministram. Vācija to neaizmirsis. Un nedomājiet, ka nākamreiz jūs atkal apsargās kaut kāda sagrabējusi britu sile. Uz drīzu redzēšanos! — Viņš apgriezās uz papēža un izskrēja laukā no zāles.
Nopakaļus izsteidzās ari viņa svīta.
Lamsdorfs dramatiski izstiepa roku.
— Ko? — viņš iekliedzās. — Un jūs, baron Rotšild, ļausiet šim cilvēkam aiziet, it kā nekas nebūtu noticis? Un kas būs atbildīgs par sprādzieniem Novoviļeiskā? Par nevainīgu cilvēku asinīm un asarām? Turklāt, baron, — Lamsdorfs nedaudz pieklusināja balsi, — jūs gribējāt apcietināt mani. Mani! Krievijas impērijas ārlietu ministru! Un tādu uzvedību jūs Aliansē saucat par pareizu? Ja tā, kungi, Krievija tādas spēlītes nespēlēs! Mēs paši atradīsim un sodīsim vainīgos. Ardievu! — Un Krievijas sūtnis ar savu svītu ari atstāja zāli.
Pēc neilga brīža mazītiņie "Vitjazi" viens pēc otra piezemējās uz "Muromieša” klāja. Draudošais krievu dirižablis ietinās dūmu mākoņos un sāka lēnām celties augšup, pamazām saruka, līdz saplūda ar debesim un izgaisa pavisam.