Lidojošais vācu cietoksnis “Parsifāls” aizvēra savu lielgabalu lūkas un, lēni griezdamies, sāka laisties lejup, mērķējot uz Viščigavas gaisa kuģu ostu. Karls fon Einems nosūtīja uz gaisa kuģi pēdējo depešu, kurā deva norādi pēc iespējas ātrāk paņemt viņu no ostas un tikai tad doties projām no Viļņas.
Pēc stundas ceturkšņa virs Viļņas palika karājoties tikai britu "Svētā Jura zvaigzne". Cilvēki uz ielām sāka izklīst, dzlvelīgi apspriezdami redzēto un negaidīto izrādi.
Lietus norima, it kā atsveicinoties nodunēja pērkons, kas attālinājās no Viļņas.
Barons Nātans Rotšilds smagi nopūtās. Viņš vienmēr tika apgalvojis, ka no Galotņu tikšanās nebūs nekāda labuma.
— Nu, vismaz no kara izvairījāmies, — viņš nomurmināja.
— Šodien, jā, — sausi atzīmēja Britu impērijas ārlietu ministrs lords Pets-Ficmoriss.
— Tādā gadījumā varbūt mēs varētu turpināt sarunu par dzelzceļu? — priecīgi plaukstas saberzēja Osmāņu impērijas pārstāvis Izets Pašā AI Abeds.
Pēc vētras vienmēr iestājas skaidrs laiks. Pērkons ar zibeņiem un lietu attālinājās uz Dienvidiem, aiz sevis pilsētniekiem atstādams spirdzinošu gaisu un lietus lāmas. Atplūdušais vējš izplūkāja debesu palagu, lai rietošā saule pēdējo reizi varētu pamāt pilsētniekiem, kas bija pulcējušies ielās. Slapjie pilsētas jumti un baznīcu torņi izskatījās kā apzeltīti, Universitātes domīnijas kauku acis it kā piepildījās asinīm, Tvaikpilsētā žilbinoši iemirdzējās Mehāniķu ģildes torņa kupols.
Nopriecājušies par tādu laika maiņu, uz Bekeša kalna sakustējās alķīmiķi un, dzīvīgi apspriezdami tikko redzēto, negaidīto kauju virs Viļņas, steidzās šeit izkrāmēt atvilktās kastes ar uguņošanu, lai paspētu laicīgi sagatavoties pusnakts gaismas parādei, kas tradicionāli vainagoja Galotņu tikšanos.
Pa to īso laika sprīdi lī<Jz saulrietam pilsēta kļuva nedaudz citādāka — skaidrāka, spilgtāka, tīrāka. Bet, paklausot dabas likumiem, saule izstaroja staru kūli un ienira aiz horizonta. It kā ziņodams par izrādes beigām, mākoņu priekškars aizvilkās, un pār pilsētu pārlaidās krēsla.
Bet Viļņa negatavojās ieslīgt tumsā. Ielās nekavējoties uzradās naktssargi, kas iededza gāzes laternas, bariņš ņergu saskrēja pie tabakas reklāmas, ko tikko bija izveidojuši Universitātes domīnijas alķīmiķi, — dejojošas liesmas, kas attēloja dejojošu skaistuli ar cigāru zobos. Lukturus izkāra ari tvaika kariešu, diližansu kučieri un tramvaju mašīnisti. Omulīga gaisma, kas plūda no krogiem, iebraucamajām vietām un restorāniem, vilināja ienākt iekšā, caur iecietības namu logiem, kas bija aizklāti ar smagiem samta aizkariem, spīdēja cauri intīmas gaismiņas. Simtgadīgo Svētā Jura prospekta liepu lapotnēs iezibējās mākslīgie jāņtārpiņi (vēl viena Universitātes domīnijas alķīmiķu dāvana pilsētai). Navigatoru tornis izstaroja platu, dzeltenu staru kūli — paziņoja, ka ir gatavs uzņemt pasažieru dirižabļus no Prāgas un Rēveles, kas kavējās vētras dēļ.
Katedrāles laukumā Truci trupa pēdējo reizi izrādīja savu izrādi, pa omulīgi izgaismoto Pils un Lielo ielu uz priekšu un atpakaļ staigāja cilvēki.
Ari rātsnamā mirgoja visi logi. Pēc smagas un nogurdinošas dienas, pēc “kaujas virs Viļņas", kas daudzos bija radījusi bailes (tā pļāpas nosauca “Parsifāla un “Iļjas Muromieša" sadursmi") notika vēl viena sēde. Šoreiz ļoti svinīga. Sarunās ne par naga melnumu nepakustējušies uz priekšu, neko neizlēmuši pat par Pašā AI Abeda izsapņoto Hidžazas dzelzceļu, Galotņu tikšanās dalībnieki kopīgu valodu atrada tikai pie ēdieniem bagātīgi nokrautā galda. Ne Prūsijas kara ministrs fon Einems, ne Krievijas Ārlietu ministrs Lamsdorfs svinībās nepiedalījās.
Fon Einems kvernēja lidojošajā cietoksni “Parsifāls”, kas attālinājās no Viļņas un lūkojās caur iluminatoru. Kur atradās Lamsdorfs, neviens nezināja. Vieni teica, ka, visticamāk, aprēķina Novoviļeiskai radīto kaitējumu, citi — ka ar vilcienu traucas uz Sanktpēterburgu.
Jo tālāk no galvenajām ielām, jo tumšāk bija — šaurās ieliņas apgaismoja viena otra gāzes laterna un gaisma, kas ar grūtībām izspraucās cauri apsūbējušajiem krogu logiem.
Aiz Bezdievniekiem, tuvāk Paplaujai, bija tik tumšs, ka acis varēja izdurt. Šeit atradās daudz pamestu noliktavu, aizmirstu un sagruvušu graustu, bet ieliņas veda uz nekurieni. Gāzes laterna bija tikai viena, bet ari tā apgaismoja tikai lodājošas mušiņas un niecīgu bezvārda laukuma daļu, ko ielenca pamestas ēkas.
Taču nemieru organizētājam Mišām Suslovam tāda vieta bija parocīga. Viņš sēdēja zālē zem vienīgās laternas laukuma stūri, aizdomājies lobija saulespuķu sēklas un spļāva čaumalas zemē. Suslovam aiz muguras bija iekārtojušies divi gara auguma miesassargi, uzticami puiši, ar kuriem kopā viņš bija piedalījies vairākos nemieros.
Pēc šodien piedzīvotajām neveiksmēm Suslovs bija ļoti dusmīgs. Zvērīgi dusmīgs. Visi viņa pūliņi izkūpēja gaisā: “Viļņas Taisnības" vietā ielās parādījās “Viļņas Ziņas", un tās tūlīt tika izķertas, streiki nenotika, kaut gan plāns bija lielisks, turklāt tika noķerti un nogādāti Slušķos trīs ļoti noderīgi aktīvisti. It kā ar to vēl nepietiktu, pirmajā jaunās avīzes lapaspusē pretī raudzījās Suslova fizionomija. Bet Miša publicitāti nevarēja ciest. Māšu maršs arī izgāzās. “Nolādētie baltkrustieši!” Suslovs dusmojās. “Viegli viņiem izdevās iebiedēt tās kazas." Viņš nolēma nākamreiz pats ņemt palīgā reliģiju, bet kāds no tā labums, jau nokavēts. Varbūt vienīgi “kauju virs Viļņas" varēja nosaukt par veiksmīgu, tikai tas diemžēl nebija viņa nopelns. Lūk, tāpēc viņš bija zvērīgi dusmīgs. Un noskaņojies sarīkot tādas nakts “izpriecas”, kādas Viļņa sen nebija redzējusi. Varbūt pasūtītāji par neveiksmēm nepiedos, taču vismaz ap sirdi paliks vieglāk.
Tāpēc arī viņš atnāca uz bezvārda laukumu, tāpēc arī sēdēja zem vientuļās laternas. Protams, vispirms viņš novērtēja apstākļus, izvietoja savus cilvēkus un tagad gaidīja “partneri", kura pieredzi grasījās izmantot.
— Nāk, — viens no miesassargiem ierunājās un pamāja ar roku.
Kaut arī bija tumšs, Suslovs uzreiz atpazina cilvēku, kas tuvojās nesteidzīgiem soļiem. Tas bija Viļņas noziedznieku karalis Matejs Kreilis. k
Suslovs noslaucīja rokas biksēs un piecēlās no zāles. Vēlreiz pabrīnījās, kāpēc visa Viļņa klanās tā tipa priekšā — maziņš, resns, šķidriem matiem un piedevām vēl kroplis. “Kāds ciemats, tādi arī bandīti,” krievs nodomāja, bet skaļi noteica:
— Cienītais, patīkami jūs redzēt.
— Solījums ir dārgāks par naudu. — Matejs Kreilis uzrāva plecus.— Teicu, ka mēs atnāksim un, lūk, mēs jau esam šeit.
No ieliņas, pa kuru atnāca Kreilis, iznira seši vīri. Piegājuši tuvāk, viņi cienīgi, apstājās vairāku soļu attālumā no sava vadoņa. Blāvajā gaismā iemirdzējās aiz jostām aizbāztie naži un apkaltās nūjas, uz pirkstu kauliņiem uzmauktie metāla purndauži.
Tad viņš iegrūda mutē divus pirkstus un gari nosvilpās.
Laukuma malās kaut kas pazibēja, un tukšajos apkārtējo namu logu un durvju acu dobumos parādījās vīri. Viņi pamāja, pacēluši ieročus, un atkal izgaisa.
— Divpadsmit manējo un seši jūsējie, — pateica nemiernieks.
— Kā bijām vienojušies.
— Kā bijām vienojušies, — pamāja Matejs Kreilis un ar roku-āķi pakasīja zodu. Laukumā, ko apgaismoja vāra laterna, pat tāds vienkāršs žests izskatījās draudoši.