— Varbūt nekavēsim laiku? — berzēdams plaukstas, piedāvāja Suslovs. — Daudz kas šeit prasās pēc sarkanā gaiļa, bet nakts nemaz nav tik gara. Jūsējie, — Suslovs ar galvu pamāja uz Kreiļa vīriem,
— lai parāda, kurus muļķus pačurkstināt Melnumos, bet kuriem izvelēt arī sānus, varbūt kādam ar nazīti pārgriezt rīkli.
Matejs Kreilis tikai smagi nopūtās un neko neatbildēja.
Klusums ieilga. Suslovam tas sāka nepatikt, tāpēc viņš jau vēra muti vaļā, lai kaut ko teiktu, bet noziedznieku karalis beidzot ierunājās:
— Šie ir tie disciplinārie līdzekļi? Apņēmīgi un nepieciešami, šķiet, tā jūs teicāt? — Kreilis lūkojās uz savām kurpēm. — Tieši tagad ir lieliska izdevība parādīt atnācējiem, kur vēži ziemo. Pačurkstināt viņus? Vai ne tā?
— Tieši tā. — Suslovs pamāja un atņirdza zobus. — Dažs labs ugunsgrēks vairāk vedīs pie prāta nekā visi Katedrāles baltkrustiešu sprediķi.
— Tad labi. — Matejs beidzot pacēla galvu un pacēla metāla roku
Pēkšņi pie pamestajām mājām kaut kas ierībējās, ieklaudzēja:;,
ieguldzējās, un dažu Suslova vīru ķermeņi, izlēkuši pa logiem, ka
maisi noblaukšķēja uz zemes. Nodārdēja šāvieni — un iestājās klusums.
Zem laternas sēdošā Mišas Suslova acis un mute iepletās aiz pārsteiguma.
Atguvies viņš beidzot paskatījās uz to pusi, kur stāvēja Kreiļa viri, bet viņu vairs tur nebija. Pār galvu aizlidoja ķieģelis, pašķīda lauskas, un vienīgā laterna izlaida pēdējo garu. Suslovs bezspēcīgi taustījās tumsā. Viņš izdzirdēja, ka tepat blakus ievaidējās viens no sargiem, kā iekrekšķējās un aizrijās otrs. Aiz muguras iečabējās zāle, un Suslovam kāds zibenīgi uzbāza galvā maisu, kas smakoja pēc degšķidruma. Uzšķīlās sērkociņš — un maiss aizdegās. Suslovs nobijies ierēcās pilnā rīklē, šā ne tā noplēsa nost maisu, nokrita četrrāpus un sāka dauzīt galvu pret zemi. Par laimi pēc lietus zāle bija slapja, un seja viņam neapdega, tikai nosvila uzacis un apdega mati.
Kad galu galā viņš pacēla galvu, viņš virs sevis ieraudzīja dažus vīrus ar lāpām un smaidošu Mateju Kreili.
— Nu, lūk, — Kreilis noteica, — nedaudz pačurkstinājām. Pietiks. Vai vēlēsieties vēl? — Tad viņš pasvieda Kreilim aploksni.
— Šeit ir tavu saimnieku nauda, atdod viņiem atpakaļ! Un pasaki: Viļņā jāievēro mūsu noteikumi. Ļoti nepieklājīgi uzbāzties ar savējiem. Un tagad tinies projām, kamēr neesmu pārdomājis. Un nodod sveicienus saviem saimniekiem.
Suslovs klusēdams piecēlās kājās, paskatījās uz aploksni un, to paņēmis, aizkliboja tālāk. Kad viņu ieskāva tumsa, viņš paātrināja soli.
Matejs Kreilis ar galvu norādīja uz diviem Suslova miesassargiem, kuri bez jebkādām dzīvības pazīmēm gulēja zālē.
— Nokārtojiet visu, lai nepaliek nekādas pēdas, — viņš pavēlēja saviem vīriem. — Leģionāriem nav jāzina par šo mazo pārpratumu.
Suslovs skrēja, līdz ajjtrūkās elpa. Galu galā viņš apstājās, saliecies atbalstījās ar plaukstām pret ceļgaliem un kraukādams sāka spļaudīties. Tad viņš aptaustīja nosvilušos matus, dziļi ieelpoja, pagaidīja, līdz beidz dauzīties sirds, un pateicās laimīgajai zvaigznei. Viņš patiešām necerēja, ka izdosies tikt sveikā cauri.
— Ciets rieksts, — viņš zem deguna nomurmināja. — Nedomāju. Pagaidi, mēs abi vēl norēķināsimies, — viņš grieza zobus.
Bet pagaidām viņam rūpēja tikt projām no Viļņas, pazust no leģionāru, bandītu un kuces Emīlijas acīm, kaut kur klusi nogaidīt, kamēr viss nĢrimst, un tad jau redzēs.
Suslovs palūkojās apkārt. No laukuma viņš skrēja, cik jaudas un kur acis rāda, neizvēlēdamies ne ceļu, ne pagriezienu, un tagad saprata, ka neaptver, kur nonācis. Viņam, kas nesen bija ieradies Viļņā, ari dienā pilsēta likās diezgan maldinoša, un kur nu vēl nakti! Tagad viņu ielenca tumši pagalmi, vārtrūmes un klusas šķērsielas. Apkārt nebija nevienas dzīvas dvēseles, tikai kaut kur tālumā klusi spēlēja mūzika. Suslovs saknieba lūpas. Plāns bija vienkāršs — klusi iet uz to pusi, no kurienes plūda skaņas, nonākt uz lielākas ielas, paķert kučieri, braukt uz Viščigavas gaisa kuģu ostu un sēsties pirmajā izlidojošā nakts dirižabli. Dokumenti un naudas žūksnis viņam bija kabatā. īstais laiks pamāt šai nolādētajai pilsētai un tīties lapās.
Negaidīti kaut kas iežvadzējās, it kā uz bruģakmens būtu nokritusi ķēde. Suslovs ieklausījās. Pievēris acis, viņš paraudzījās uz gaismas pusi. Iežvadzējās atkal, un tumsā iezibējās divas sarkanas uguntiņas. Tās nāca arvien tuvāk. Krievs iedrebējās un atmuguriski sāka kāpties atpakaļ.
Tajā pašā minūtē nodārdēja lielgabali, un naksnīgajās Viļņas debesis izšāvās daži šāviņi, kas bija pielādēti ar alķīmiķu viltīgi sagatavoto pildījumu. Sasnieguši augstāko punktu, šāviņi sprāga, un krāsainu uguņu lietus pārlija pār Viļņu. Cilvēki atgāza galvas un ievaidējās aiz pārsteiguma.
— Lieliski, puiši! — uz Bekeša kalna priecīgi iesaucās galvenais alķīmiķu trokšņotājs. — Iepriecināsim Viļņu ar tādiem debesu uguņiem, kādus pilsēta vēl nekad nav redzējusi!
Suslovs iekliedzās. Plānā, pretīgā, lūstošā balsi viņš kliedza tikmēr, līdz aptrūkās elpa. Kad debesu uguņi uz dažiem mirkļiem bij;t izgaiņājuši tumsu, viņš sev priekšā ieraudzīja zvēru.
— Vilks… vilks… no dzelzs! — viņš iespiedzās, atkāpdamies atpakaļ. — Glābiet! — viņš iekliedzās. — Glābiet! — viņš iešļupstējās, vicinādams rokas, aizķērās aiz bruģakmens un ar galvu atsitās pret
zemi. Viņš pat nenojauta, ka kļūs par pirmo upuri, kas paspējis dot vārdu zvēram no pazemes.
Metāla briesmonis pēc pāris metriem apstājās un, nokāris galvu, ar sarkanām acīm lūkojās uz gulošo cilvēku. Pēc tam neticami ātri pielēca vīram klāt, ar tērauda ķepu nolaidās Suslovam uz krūtīm, ribas lūzdamas iekrakšķējās. Metāla galva pagriezās uz sāniem.
— Nē!!! — nemiernieks iekliedzās, mēģinot aizklāt seju ar rokām.
Briesmoņa galva sašūpojās kā svārsts, rīkle atpletās, un augšējie un apakšējie zobi skaisti, it kā ar skalpeli vienā brīdi pārgrieza Suslovam rīkli no auss līdz ausij. Izšļākusies asins strūklaka apšļāca briesmoni, krievs iegārdzās, ķermenis noraustījās un nomierinājās.
— Aūūūūūūūūū!!! Dzelzs vilks bez pārtraukuma iekaucās.
Debesīs atkal izšāvās krāsaini mirguļojošs uguņu lietus. Dzelzs briesmonis papurināja galvu, pagriezās un žvadzēdams nozuda tumsā.
Viļņas legāts Antans Sudrabs neredzēja "kauju virs Viļņas", jo tobrīd atradās pazemē. Kad virs galvas atskanēja skaļa dārdoņa un no tuneļa griestiem sāka birt grunts gabaliņi, viņš pacēla acis augšup.
— Pāragri sākuši uguņošanu, — viņš nomurmināja zem deguna un norūpējies paskatījās uz savu pavadoni.
Mūķenes bija Solomonu nomazgājušas, pārģērbušas (kaut gan Sudrabs nesaprata, kam tas vajadzīgs, jo viņiem taču būs jālien kanalizācijas grāvjos), pabarojušas (bērns ēdienu tikai paknābāja, zvirbulis būtu apēdis vairāk) un visbeidzot padzirdījušas ar karstu tēju un nezin kādiem māsas Lūcijas eliksīriem, kas it kā palīdzētu puisītim nezaudēt prātiņu gadījumā, ja viņiem abiem ar legātu, nedod Dievs, nāktos aci pret aci satikties ar šaušalīgo nezvēru.
Legāts kādas četras reizes apsolīja, ka tas nekādā gadījumā nenotiks. Solomons pavadīšot viņu tikai līdz lūkai, caur kuru bija izlīdis no pazemes, tad vēl nedaudz pa tuneļiem, lai parādītu virzienu, bet pēc tam nākšot atpakaļ, uz drošu vietu. Legāts viens pats izpētīšot pazemi un patiešām nedemonstrēšot nevajadzīgu varonību.