Lietum sijājot, viņš izgāja no “bogoģeļņas", turēdams puisēnu pie rokas. Tad viņi aizgāja uz Slapjo laukumu, kas tagad bija tik slapjš, ka slapjāk nemēdz būt, iesēdās paklausīgi gaidošā tvaika karietē un aizjoņoja uz Bezdievniekiem, uz to vietu, kur briesmonis noslaktēja nelaimīgo Simašku.
Visa brauciena laikā puisēns nebilda ne vārda. Legāts arī nelīda virsū ar uzbāzīgiem jautājumiem, tikai pa diližansa logiem domīgi skatījās uz izmirkušajām pilsētas ielām.
Lūku uz kanalizācijas tuneļiem viņi atrada viegli, jo Solomons atcerējās to vietu, un arī legāts bija to iegaumējis. Viņš pietupās un aptaustīja salauztos, bet varbūt pārgrieztos restu stieņus. "Interesanti," viņš pie sevis nodomāja, “vai restes nostumtas sāņus nesen vai kāds tīšām parūpējies, lai nezvēram būtu, pa kurieni izlīst. Un cik tādu lūku ir Viļņā?” Tad viņš saspieda saujā nelielu Voltas lukturi, paplikšķināja pa kabatu, kurā atradās blašķe ar viskiju, pārbaudīja, vai pie sāniem karājas stipra nūja ar asu dzeloni galā, kura bija domāta, lai aizsargātos no nekaunīgajām žurkām, par kurām stāstīja puisēns, un viņa iecienītā smagā lielkalibra pistole no leģiona arsenāla. īpašiem gadījumiem viņš bija sagatavojis vēl vienu pārsteigumu.
Sudrabs paskatījās uz Solomonu. Bērns noliecies lūkojās tumšajā lūkā.
— Nav bail? — legāts pajautāja. ■,
Puisēns paraustīja plecus.
— Vai tu pavadīsi mani?
Solomons apņēmīgi pamāja.
— Tad uz priekšu, — legāts noteica, pacēla lukturi virs galvas, apsēdās uz lūkas malas un laidās mitrajā un smakojošajā tumsā. Viņam sekoja jaunais ķēpausis.
Abi pat nenojauta, ka Viļņas pazemē viņi nolaižas nevis divatā, bet trijatā. Tumsā pazibēja smails metāla purniņš, un mehžurka Ratuss, nadziņiem tikšķot, aiztipināja nopakaļ luktura gaismai.
— Uzmanību! Inklinometrs pagriezies. Ratuss nolaižas pazemē. Lūk, viņš jau atrodas zem zemes! — satraukti atdzīvinātāju vadonim raportēja brālis Urts.
— Redz, kā… Lienam iekšā tuneļos, legāt? — norūca atdzīvinātāju Vecākais, un viņa acis aiz apaļajām brillēm sašaurinājās. — Patiešām! Kur gan lai citur tas vecis Baltrus slēptos? Mums pašiem tas varēja ienākt prātā.
Brālis Urts atrāva acis no elektrolābijas.
— Kādi būs norādījumi, meistar? — viņš pazemīgi jautāja.
— Nedrīkst kavēties, — atbildēja atdzīvinātāju Vecākais. — Nekavējoties atsūti šurp fēniksus. Balva pienākas mums, nevis Sudrabam. — Un, saplivinājis apmetņa stērbeles, viņš izgāja no istabas.
Sudrabs bija paņēmis kaļķakmens gabalu un, lai neapmaldītos, uz sienas vilka līnijas, bet drīz vien no tādas idejas atteicās. Vecajos tuneļos, kas reiz kalpoja par cietuma cellēm, preču vai graudu noliktavām, jau tāpat bija viegli apmaldīties, bet tagad tos vēl izvagoja kanalizācijas grāvji, pa kuriem gāzās netīrumi. Vietumis telpas bija kļuvušas par vircas bedrēm. Vienā brīdī Solomons nomaldījās, un, pagriezies aiz stūra, gandrīz ievēlās bedrē. Par laimi Sudrabs laicīgi apstājās un paspēja satvert puisēnu aiz apkakles. Vietām tuneļu velves bija izturīgas, vietām vajadzēja virzīties noliecoties vai veikli izlocīties, lai uz galvas nekristu drūpoši ķieģeļi.
Legātu mocīja sirdsapziņa, ka viņš puisēnu velk sev līdzi, nevis atstājis drošā vietā, kā bija apsolījis Margaritai, bet bez Solomona palīdzības viņš drīz vien būtu apmaldījies. Turklāt nojauta mudināja pasteigties.
Kaut kas sāka skrubināties vircā zem kājām, kaut kas pārskrēja Sudrabam pār kurpēm. Legāts atvēzējies dūra ar dzeloni un liekas, ka trāpīja. Pacēlis viņš aplūkoja dzeloni. No tā pilēja virca, kas bija sajaukusies ar asinīm.
Žurkas neuzdrošinājās uzbrukt ienācējiem, tās izvēlējās citu mērķi. Viena liela, nobarojusies un pieredzējusi žurka priecīgi iespiedzās, jo sajuta vieglu laupījumu. Šurp bija attipinājusi daudz mazāka un kalsnāka nepazīstama žurka. Resnule palēcās uz priekšu, grasoties ieķerties svešiniece ar nagiem un asajiem zobiem.
Atdzīvinātāji bija labi apdomājuši un sastādījuši protokolu, kā Ratusam jāuzvedas, kad tas sastopas ar īstajām žurkām vai žurku ķērājiem. Pazemes žurku nagi tikai noskrabinājās gar Ratusa metāla
sāniem, iecirst zobus sānos ari neizdevās. Ratuss pagriezās pret pazemes žurku, atpleta muti un izdvesa tikai žurkām dzirdamas skaņas, kā to līdzīgi bija darījis Hamelnas žurku ķērājs. Taču skaņa nebija domāta pazemes bestiju pievilināšanai, bet atbaidīšanai. Žurkas pīkstēdamas izklīda kur kurā, bet mehžurka mierīgi aiztipināja nopakaļus'savam mērķim.
Solomons apstājās, jo saprata, ka ir apmaldījies. Laikam bija pagriezies nepareizi, jo ceļam priekšā rēgojās akmeņu un ķieģeļu kaudze. Sudrabs prātoja, cik laika pagājis no brīža, kopš viņi ielīda pazemē. Stunda? Divas? Bet varbūt puisēns vazā viņu aiz deguna?
Viņi griezās atpakaļ un pagriezās pa labi. Legāts ievēroja, ka tunelis kļuvis platāks. Pēc brīža viņš ieraudzīja kaut kādu caurumu. Izlīduši tam cauri, viņi nonāca gaitenī, kuram sānos varēja redzēt nišas.
Legāts apstājās, izvilka no kabatas blašķi un iedzēra dažus malkus. Šķidrums svilināja rīkli, un vīrs ieklepojās.
Tajā brīdī puisēns saķēra viņu aiz rokas, pielika pirkstu pie lūpām un pamāja uz kreiso pusi.
Legāts pacēla lukturi. Tad viņš ieraudzīja ar metālu apkaltas durvis.
Viņš noliecās pie bērna.
— Šeit? — viņš pajautāja. Kad Solomons pamāja, viņš piemetināja: — Tālāk es iešu viens. Bet tu noslēpies… — viņš palūkojās apkārt, — tur, kur krustojas tuneļi, — viņš.pamāja uz nišas pusi, — un paliec turpat, saprati? Es ātri. Tikai paskatīšos un atnākšu tev pakaļ. Bet, ja ilgi nerādos, atgriezies pa to pašu ceļu, pa kuru atnācām, steidzies uz "bogoģeļņu" pie mūķenēm un izstāsti viņām visu! Skaidrs?
Solomons pamāja un aizgāja pie nišas.
Sudrabs apslāpēja gaismu lukturī un uzmanīgi pastūma durvis. Tās nedaudz pavērās.
Legāts piespiedās pie sienas un ieklausījās. Viņš izdzirdēja dīvainu dūkoņu.
Saspiedis plaukstā nūju, viņš palēnām atvēra durvis.
Aiz durvīm atradās istaba, kurā valdīja krēsla. Legāts uzmanīgi ielavījās istabā.
Tā bija laboratorija, ko blāvi apspīdēja vienīgais gāzes lukturis,
kas stāvēja uz galdiņa istabas stūri. Legāts nodzēsa savu lukturi un palūkojās apkārt.
No istabas veda vēl divas durvis — vienas, ar dzelzi apkaltas, bija aizvērtas, otras, ar restēm — atvērtas. Istabā stāvēja daži šauri skapji ar pudelītēm, blakus tiem, gandrīz istabas vidū, stāvēja gulta. Tajā gulēja cilvēks.
Legāts piegāja tuvāk. Cilvēka galva un plaukstu locītavas bija aptītas ar krāsainiem vadiem. Daži no tiem veda uz lielu mašīnu, kas stāvēja galvgali un klusi dūca, daži bija salikti traukos ar burbuļojošu un tumšu šķidrumu, vēl citi bija izritināti uz grīdas. Guļošā acis bija aizvērtas, bet acu āboli zem plakstiņiem strauji kustējās. Raustījās gan roku pirksti, gan arī viss ķermenis. Cilvēks kratījās kā drudzi.
Sudrabs pataustīja pulsu. Cilvēka sirds dauzījās kā traka.
— Francisks Baltrus, — legāts nomurmināja.
Apgājis apkārt gultai, viņš mēģināja saprast, kā darbojas mašīna, pie kuras pieslēgts Baltrus, un ko tā rāda, bet neko nesaprata. Mašīna klusi dūca, tās rādītāji lēkāja un bakstīja kaut kādus ciparus.