"Kas te notiek?” Sudrabs prātoja, skatīdamies uz bālo zinātnieka seju.
Viņš pielavījās pie dzelžotajām durvīm un piesardzīgi tās pavēra. Iebāza galvu otrajā istabā — un viņam aiz pārsteiguma atvērās mute. Tā arī bija laboratorija. Un piedevām kāda! Laikam tādu gribētu ne viens vien Universitātes domīnijas zinātnieks. Istaba ari bija iegrimusi krēslā, tajā nebija nevienas dzīvas dvēseles.
Algotnis aizvēra durvis un piegāja pie citām — restotajām durvīm. Vadi no guļošā gultas stiepās uz šejieni.
"Kas te? Atvērto durvju diena?” legāts domās izbrīnījās.
Aiz restotajām durvīm atradās vēl viena istaba, pavisam tumša, tāpēc Sudrabam atkal ievajadzējās lukturi.
Garās istabas priekšā stāvēja plati koka soli, no tiem nokarājās ādas roku skavas. Acīmredzot par šo vietu stāstīja Solomons. Ar lukturi izgaismodams ceļu, legāts iegāja telpā.
Istabas gals bija atdalīts ar divkāršām restēm un izveidots par būri. Bet būris bija tukšs, un restes atvilktas. Vadi stiepās līdz kaut kādai kastītei, kas stāvēja uz grīdas, un pazuda tajā.
Sudrabs iebāza galvu istabā-būrl. Bet neko interesantu nepamanīja. Paostīja gaisu. Oda pēc metāla, mašīneļļas un vēl nezin kā. Varbūt pēc asinīm? Kādam, kas tika turēts šajā būri, nevajadzēja ne ūdeni, ne pārtikas.
— Medību laiks, — Sudrabs zem deguna nomurmināja.
Nedaudz padomājis, viņš atgriezās istabā, kur gulēja zinātnieks
Baltrus.
Legāta uzmanību saistīja galdiņš, uz kura stāvēja lukturis. Uz galdiņa bija nolikts netīrs šķīvis, bļoda ar zupas pārpalikumiem un maizes rika. Blakus mētājās paliels lakats.
— Cienasts, — Sudrabs nomurmināja. — Laikam labā tantiņa rūpējas par savu Francisku.
Uz galdiņa atradās ari citas interesantas lietas. Caurspīdīgā stikla pudelītē pašā dibenā bija palicis zils šķidrums. Acīm redzot, Baltrus kaut ko pierakstīja, jo blakus atradās papīru kaudze. Legāts pacilāja lapas un zem tām atrada burtnīcu ādas vākos.
Nolicis lukturi, viņš atvēra burtnīcu, pārlaida skatienu dažām lapaspusēm, kas bija aprakstītas sīkiem burtiņiem. Dažās lapaspusēs bija pierakstīti datumi. Varbūt tā ir Franciska dienasgrāmata? Sudrabs iebāza burtnīcu azotē.
Un pēkšņi sajuta, ka istabā atrodas vēl kāds.
— Mēs arī vēlētos palasīt to, ko noslēpāt azotē, — no durvju puses atskanēja pieklājīga balss.
Legāts pacēla galvu.
Četras ēnas bez skaņas ieslīdēja laboratorijā.
īsi apmetņi, kas neierobežo kustības, uz acīm uzsviestas kapuces, cimdotajās rokās mirgoja pistoles un oranži amuleti uz krūtīm, kas attēloja putnu, kas cēlās no pelniem.
Fēniksi. Mehžurkas Ratusa atvestās atdzīvinātāju slepkavas, kas parādījās tad, kad kādam bija pienācis laiks pārvērsties pelnos.
— Esiet tik laipns, nolieciet uz galda to, ko piesavinājāties, — palūdza viens no fēniksiem. — Un metiet zemē pistoli! Tikai bez straujām kustībām, es ļoti lūdzu.
Legāts izvilka no azotes burtnīciņu un nolika uz galda malas.
— Vai jūs zināt, kas es tāds esmu? — viņš mierīgi pajautāja, nosviezdams uz grīdas pistoli.
— No pienākumiem atstādinātais Viļņas leģiona vadonis, — tas pats vīrs atbildēja. — Cilvēks, kas, rūgtuma mākts, piedzērās un netīšām iekrita Nērē. — Viņš pacēla zodu. — Esiet tik laipns un paceliet rokas!
Sudrabs skaļi nopūtās.
— Prieks, ka draudīgais Viļņas legāts ir tik piekāpīgs, — ierunājās cits vīrelis. — Rokas, tātad!
— Kā pavēlēsiet, — Sudrabs atbildēja un pacēla rokas.
Kaut kas ieknikšķējās, un abās viņa rokās uzradās pa nelielai pistolei, kuras no piedurkņu apakšas izstūma viltīgi iemontētas spirāles.
Sudrabs zibenīgi sakrustoja rokas, un divu šāvienu troksnis saplūda vienā. Fēniksi pat nepaspēja ievaidēties, kad divi no viņiem jau bija izstiepušies uz grīdas. Legāts pārlēca pāri Baltrus gultai, aizslīdēja līdz istabas stūrim, kur stāvēja metāla skapis un daži krēsli. Taču fēniksi, kaut arī bija zaudējuši divus cilvēkus, neapjuka — uz legāta pusi sāka lidot lodes. Viena bija trāpījusi, jo Sudrabs sajuta augšstilbā karstumu un saviebās. Cita lode rikošetā atlēca no metāla skapja un aizlidoja gar degunu. Sudrabs bija nokļuvis neapskaužamā stāvoklī, jo pistolēs bija palikušas pa vienai lodei.
Abu fēniksu ieroču stobri pavērsās pret viņu.
Laika vairs nebija atlicis, bet trenētajam algotnim tas arī nebija vajadzīgs. Legāts izšāva no pistoles, kuru turēja labajā rokā, un tajā pat brīdī iespēra pa blakus stāvošu krēslu. Vēl viens lodes ķerts fēnikss nokrita zemē, bet krēsls atsitās pret pēdējā dzīvā slepkavas kājām, kas jau gatavojās nospiest gaili. Fēniksa roka mainīja virzienu, un lidojošā lode ietriecās sienā blakus Sudraba ausij. Legāts nospieda ieroci kreisajā rokā. Tas dobji ieklepojās, izspļaudams pēdējo lodi, un ceturtais atnācējs nokrita uz zemes.
Sudrabs izelpoja un saviebās aiz sāpēm. Juta, kā asins tērcīte tek pār stilbu. Visticamāk, laboratorijā atradās arī apsēji, bet viņam nebija laika, kad rūpēties jpar sevi. Viņš pārkāpa pāri nedzīvajiem ķermeņiem un izskrēja gaitenī meklēt puisēnu.
— Solomon! — viņš pasauca. Bet neviens neatbildēja. — Solomon! — Klusums. — Margarita man noraus galvu, — viņš nomurmināja.
Viņš tomēr cerēja, ka puisēnam pietika prāta sveikā tikt cauri.
Klibodams viņš atgriezās laboratorijā.
Iegājis istabā, viņš izdzirdēja dīvainu šņākoņu. Sudrabs vienā lēcienā nonāca pie Baltrus gultas un nolamājās. Zinātnieka krūtis strauji cilājās, un uz kakla pletās sarkans plankums. Vēl viena riko-
It
šetā atlēkusi lode bija atradusi savu mērķi.
— Nē, nē, nē! — Sudrabs piespieda ausi pie Baltrus krūtīm.
Zinātnieka sirds vēl sita, bet aizvien vārāk.
Legāts noliecās večukam pie pašas sejas.
Pēkšņi Baltrus acis plaši atvērās. Legāts pat salēcās.
— Es… es… viņu vairs nenoturēšu, — večuks nogārdza, — Posts… posts visiem. Man bija, es pavēlēju… viņam bija jāatgriežas mājās. Bet tagad… Man ļoti žēl… Nododiet aizbildnim… man… es mirstu.
— Kā viņu apturēt? Kā? — purinot veci, legāts iekliedzās. — Kā izslēgt nezvēru?
— Nekādi, — Baltrus iegārdzās, un viņam no mutes izšļācās asinis.
Zinātnieks Francisks Baltrus bija miris. Mašīna viņa galvgalī it kā atsveicinoties pēdējo reizi iepīkstējās un arī apklusa.
Šajā minūtē pa pazemes tuneli slīdošais metāla nezvērs apstājās kā pienaglots. Viņa galvā skanošā pavēle apklusa. Visur esošās žurkas ar interesi blenza uz dīvaino iebrucēju ar asiņaino rīkli, bet tuvoties neiedrošinājās. t
Dzelzs monstrs lēni pagrieza galvu. Viņa purns pacēlās augšup kā izsalkušam vilkam, kas alkatīgi osta gaisu. Nezvērs gaidīja komandu. Taču galvā nekāda komanda neatskanēja, un viņš pagriezās uz to pusi, kur caur lūku varēja saskatīt debesis. Viņa dzīvā smadzeņu daļa atcerējās pēdējo veikto darbību. Un tā briesmonim patika.
Pēc Galotņu tikšanās beigām visa Viļņa svinēja tā, it kā rīt būtu pasaules gals. Cilvēki, it kā neredzamu plēšu vadīti, te izskrēja ielās apbrīnot alķīmiķu izšautās uguns dejas naksnīgajās debesīs, to atkal atgriezās krogos. Alus, vīns un rūgtais plūda straumēm, pār gurušās iecietības namu dievietes zieda uz vaigiem jaunu vaigu
sārtuma kārtu, bet sapucējušās madāmas rūpējās, lai tiktu apkalpoti visi gribētāji, lai neviens nebūtu atstāts novārtā. Ielu muzikanti, akrobāti, uguns rijēji un burvju mākslinieki strādāja, sevi nežēlojot, monētas bez apstājas iebira lielās lādītēs, kas gulēja uz zemes. Gluži kā naktstauriņi ap gaismu pūli laidelējās kabatas zagļi, kas graciozi iegremdēja rokas tūļu makos, neaizmirsdami mest loku leģionāriem, kas patrulēja ielās. Kārtības sargi, pat viskūtrākie policmeistari un pristavi, strādāja vaiga sviedros. No posteņiem Melnumos, Bezdievniekos, Pohuļankā un Universitātes domīnijā tvaika karietes ar restotajiem logiem Slušķu virzienā izkustējās tikai tad. kad pārkāpēji tajās tika sagrūsti kā siļķes mucā. Pēc īsa brīža Slušķu celles jau plīsa pušu, ar grūtībām tajās satilpa kabatu zagļi, laupītāji, kaušļi un šļupstoši pilsoņi. Leģionāri lamājās kā kučieri, bet, no otras puses, priecājās, ka iztikts bez slepkavošanas. Asiņaino, sasisto, salauzto, protams, bija, cik uziet, bet medicīnas eksperta Radzinska īpašā kariete vismaz pagaidām neizkustējās no pagalma.