Garām Katedrāles laukumam svilpodams aizdārdēja norīkots tvaika tramvajs,, pa tā logiem galvas izbāzušie studenti pūta dūdas un ragus — tā Universitātes domīnijas jātnieku biedrība svinēja Pospieškas hipodromā izcīnīto uzvaru.
Lunkaiņi Bēdās arī krita nost no kājām, bet izdomām bagātākie, tie paši, kas reiz mēģināja norīkot tramvaju, no Slapjā laukuma līdz "Dzelzs ūpim” pat izveidoja dzīvo ķēdi — sagaidīja katru klientu un novirzīja uz vēlamo vietu vai pie cita lunkaiņa, kas stāvēja attālāk.
Baznīcu zvani nozvanīja pirmo nakts stundu, pēc tam otro, taču uzdzīvotājiem stundas nebija ne prātā. Nakts bija interesantām lietām pilna, un likās, ka šie svētki nekad nebeigsies.
Pusčetros rīta agrumā no lūkas, kas bija noslēpusies aiz sagruvuša nama, izlīda laukā metāla purns, un tumsā iezibējās sarkanas acis. Pēc tam parādījās nļasīva galva un visbeidzot viss ķermenis. Sarūsējušās restes Dzelzs Vilks bija norāvis jau agrāk, tāpēc viņš bez grūtībām izkļuva virszemē. Viņš pagrozīja galvu un, pat nepaskatījies uz dumpinieka Suslova līķi, aizsteidzās uz priekšu. Nonācis šķērsielā, tas apstājās.
Divi brašuļi Simutis un Miķelis, kas Viļņā bija ieradušies no Pernaravas un naktsmājas atraduši Jaunās pasaules kopnamā, šoreiz nezin kāpēc tika no turienes izgrūsti laukā, bet degunus nenokāra. Papriecājušies par "kauju virs Viļņas” un alķīmiķu debesu ugunīm, viņi pavadīja laiku, ģenģerēdami pa ielām. Šeit viņi satika pazīstamu zemkopi, kas apsolīja savā vezumā aizvest brašuļus mājās, tikai palūdza viņu gaidīt uz Ukmerģes lielceļa. Vīreļi nopriecājušies Melnumos pārdeva Simuša svārkus, jo gribēja skaisti nosvinēt pēdējo nakti Viļņā. Krogos brašuļiem bija par dārgu, bet uz ielām netrūka pārdevēju, kas piedāvāja rūgto pudelītēs un pat pievienoja klāt uzkodu — rupjmaizes riecienu un ceturtdaļu sīpolgalvas.
— Labi gan izdarījām, ka atbraucām uz Viļņu, Simuti, — Miķelis nopriecājās un izlaida sīpolainu atraugu. — Tik daudz ko redzējām, tik daudz ko izdarījām.
— Tik daudz pielakāmies, — piemetināja Simutis, kas knapi varēja nostāvēt kājās, un tīksmi iesmējās. Šodien viņam viss likās ļoti smieklīgi.
Pēkšņi Miķelis sagrāba draugu aiz izirušā krekla. Simutis sagrīļojās un gandrīz nogāzās ar degunu pret bruģi.
— Paskat, paskat, Simuti, — Miķelis satraukti noteica, rādīdams ar roku. — Pavei, rekū, paskaties! Kārtējais Viļņas pigors!
Simutis paskatījās uz to pusi, uz kuru rādīja draugs.
Beznosaukuma šķērsielā, kas izgāja uz Grāvja ielu, pa kuru soļoja Pernaravas brašuļi, stāvēja metāla būtne. Tā bija līdzīga vilkam, tikai daudz lielāka. Milzīgā galva lēni pagriezās un sarkanās acis ieurbās abos vīreļos.
— Oi, ojei, Simuti, — Miķelis ievaidējās. — Tu redzi? Tas taču ir tas automoto… Automātu… nu, viens no tiem dzelžiem, kurus redzējām Izstādē. Iesim, paskatīsimies tuvāk. Mums nu gan paveicās! Nu gan brīnumi! Izstādē gar cilvēkiem neizspraukties, bet te, pavei, v.ir skatīties, cik tīk, neviens netraucē!
Briesmonis plaši pavēra rīkli, parādot asus un garus zobus. T;i<l pacēla galvu.
— Aaaaaūūūūūūūūūūūūūū!!! — asinis stindzinošs kauciens no
skanēja Viļņas ielās, ziņodams visiem un katram, ka Vilka stunda ir sākusies.
Abu Pernaravas brašuļu ceļgali saliecās, viņi vienlaicīgi aizvēra acis un kā maisi saļima uz zemes. Vilks pārlēca pāri noģībušajiem vīreļiem un aizdrāzās pa Grāvja ielu uz pilsētas uguņu pusi.
Nonācis laukumā, kur saplūda Grāvja, Mazgātuves un pār Viļņas upītes tiltu ejošā Paplaujas iela, Vilks apstājās. Viņa galvā iemontētie zobrati sāka krakšķēt, bet komandas “atgriezies mājās” nebija, palika tā pati: “Slepkavo!” It kā grieztos iestrēgusi plate.
Briesmonis plaši atvēra rīkli. Dzīvā smadzeņu daļa miglaini saprata, ka komandu vairs nebūs, ka no šī brīža tai vairs nav pienākums kādam paklausīt.
Dzelzs Vilks pagrozīja galvu un devās pa Mazgātuves ielu, uz to pusi, no kurienes atskanēja vairāk skaņu, uz vēl neizpētītiem medību plašumiem.
— Aūūūūūūūūū! — Pār Viļņu pārlaidās spalgs kauciens.
— Aūūūūūūūū!
— Kas tā par velna būšanu? — nolamājās viens no leģionāriem, kas patrulēja Bezdievniekos.
— Ai, laikam studenti trako, — pārinieks atbildēja. — Ja mēs vēl sāksim ķerstīt trokšņotājus, paliksim galīgi bez kājām.
Bet pirmais leģionārs tikai atmeta ar roku un ieklausījās.
— Aūūūūūūūūū! — atkal atskanēja kauciens, šoreiz nedaudz tuvāk.
— Tomēr paskatīšos, kas tur notiek, — leģionārs noteica un pa Užupes ielu aizsteidzās uz tilta pusi.
— Ei, skatieties, kāds liels šunelis! — viens vīrelis, kas ar kompāniju tikko izgāja no kroga, kas atradās nelielajā Zivju laukumā, kur rītos, piedāvādami savas preces, skaļi klaigāja zvejnieki, atņirdza zobus. — Uķi puķi! — viņš izstiepa roku.
Vilks, atpletis rīkli, pajēcās, un roka pazuda kā nebijusi — no pleca stumbeņa izšļācās asins strūklaka. Kamēr vīrelis, vēl neatģizdamies, truli blenza uz asins peļķi, dzelzs nagi iecirtās viņam kaklā un gandrīz noplēsa galvu. Nabadziņa ķermenis dobji noblaukšķēja uz zemes.
Kompānija sastinga. Vilks pacēla galvu. Kāda meitene histēriski iebļāvās un sāka skriet uz Safjāniķu ielas pusi, pāri Viļņas upītei, lielās pareizticīgo baznīcas virzienā. Citi, klupdami krizdami, skrēja viņai nopakaļus.
Vilks stāvēja, tā zobrati griezās, acis tik tikko spēja reaģēt uz nā-
4
kamajiem upuriem.
— Piķis un zēvele! Kas tas par nelabo? — ieraudzījis briesmīgo skatu un trakojošo pūli, muti iepleta no Bezdievniekiem atsteidzies leģionārs.
Divi leģionāri, kas patrulēja Torņa ielā, izdzirdējuši kliedzienus, skriešus pagriezās aiz stūra un devās tālāk pa Pestītāja ieliņu, kas līkumoja apakšā, grasīdamies paskatīties, kas tur noticis. Ieraudzījuši no Zivju laukuma atskrienam cilvēkus, viņi palaida tos garām un ieraudzīja briesmoni. Viņi plaši iepleta acis, bet, tūlīt savaldījušies, vienoti palaida šāvienu zalvi. Taču visas lodes atlēca no Vilka dzelzs bruņām, un aptveres strauji iztukšojās.
Dzelzs Vilks nesteigdamies tuvojās pa Safjāniķu ielu, sarkanās acis ieurbis abos vīros.
— Skrien! Izsludini briesmas! Pa bezvadnieku visiem posteņiem! — kolēģim uzsauca viens leģionārs. — Ātrāk! Es mēģināšu novērst viņa uzmanību!
Otrā patruļa uzreiz devās atpakaļ pa Pestītāja ielu, pēc tam aizsteidzās pa Pils ielu — steidzās uz “Balto Štrāli", kur bija ierīkots leģionāru postenis, ar roku taustīdams mehānisko svilpi, kas karājās kaklā. Tādas svilpītes bija visām ielas patruļām — mazītiņas sirēnas ar trim signāliem: spalgu brīdinājuma signālu pārkāpējiem, melodiskāku palīdzības signālu, uz kuru nekavējoties bija jāatbild tuvumā esošajiem leģionāriem, un neprātīgi spalgu, kas tika izmantots ļoti reti, tikai pašā sliktākajā gadījumā. Šis signāls, ko zināja tikai leģionāri, nozīmēja, ka briesmas draud visai pilsētai. Jebkurai patruļai, izdzirdot spiedzīgo signālu, vajadzēja visu pamest un steigties uz notikuma vietu vai tuvāko mobilo posteni, turklāt viņiem bija jānodod signāls citām patruļām.