Drebošām rokām patrulētājs sataustīja svilpīti, dziļi ieelpoja un iepūta tajā. Spalgs spiedziens pāršķēla nakti. Cilvēki blakus ielās aiz
spieda ausis, sāka lamāties un lūkoties apkārt, nesaprazdami, kas te trokšņo. Taču svilpšana neapklusa, atbalss, atsizdamās gar sienām, aizsteidzās pa ielām.
"Visiem, visiem, briesmas, pilsētai draud briesmas, visiem, visiem!"
Ielās dežūrējošie algotņi pārsteigti pacēla galvas, pēc tam paķēra savas svilpītes.
"Visiem, visiem, briesmas, pilsētai draud briesmas, visiem, visiem!”
Pirmais leģionārs aizelsies iegāzās "Baltajā Štrālī”. Šeit viņš atrada leitnantu Justu Vāgneru, sakarnieku, dažus algotņus un pristavus. Pēc brītiņa sapulcējās arī citi leģionāri, kas bija izdzirdējuši briesmu signālu.
— Zvērs! Metāla zvērs netālu no Pareizticīgo baznīcas Bezdievniekos! — aizelsies kliedza leģionārs. — Vilks no dzelzs! Briesmonis! Slepkavo cilvēkus! Briesmas! Paziņo pa bezvadnieku to visiem, kas mūs dzird! — viņš sakarniekam pavēlēja.
Sakarnieks pārsteigumā savilka uzacis. Blakus viņam sēdošais pristavs atņirdza zobus.
— Varbūt tev vienkārši vajadzētu izgulēt paģiras? — viņš ierunājās.
Taču Viļņas leģiona vīri domāja citādi. Madagaskaras džungļos un Meksikas tuksnešos viņi bija saskatījušies tik daudz dīvainu lietu, ka uzreiz noticēja savējiem. Leitnants Justs Vāgners iztaujāja leģionārus, kur pašlaik varētu atrasties briesmonis, uz kurieni tas mērķē, tad pagriezās pret sakarnieku.
— Izsludini vispārējas briesmas! Lai Slušķi paceļ gaisā "Vaišelgu" vai “Švarnu”. Paziņo visām patruļām: uz ielām nedrīkst atrasties neviens civiliedzīvotājs. Sagatavoties bruņotām sadursmēm!
— Mūsu lodes briesmoni neķer! Tās atlec! — vaimanāja patruļa.
— Vēl paskatīsimies, — vēsi atcirta Vāgners un atkal pagriezās
I»
pret sakarnieku. — Paziņo Tvaikpilsētas arsenālam, lai nekavējoties sūta uz šejieni pārvietojamo lielgabalu. Katedrāles bruņiniekiem — lai zvana visu baznīcu zvani. Cilvēki paši sapratīs, ka kaut kas ir noticis. Visi pārējie, sekojiet man!
Sakarnieks sāka klabināt taustiņus, ziņojumu iesākot ar diviem vārdiem: Trešais līmenis”.
Slušķos iegaudojās sirēnas. No gultām izrautie dirižabļu piloti pēc dažām minūtēm pa kāpnēm jau uzlēca uz pils jumta, pa ceļam pogādami uniformas pogas un vilkdami uz acīm guguļus. Soļi atskanēja arī arsenālā, pēc minūtes ieskanējās Apakšējās pils zvani, drīz pēc tam tiem piebalsojās arī Katedrāles zvanu tornis.
Dažādus sapņus redzēja vientuļnieks, Zvērnīcas zinātnieks, un viņa audžumeita, uz tiem iedarbojās dažādas zāles. Un pamodās viņi arī dažādu iemeslu dēļ.
Mila atvēra acis un apsēdās gultā. Aiz loga valdīja tumša nakts, sapņaini šūpojās krūmi. Tālu pilsētā norisinājās nakts jautrības, bet troksnis netraucēja Zvērnīcas mieru. Taču kaut kas tomēr notika. Meitene ieklausījās.
Smilkstoņa. Tik tikko dzirdama smilkstoņa. Un nevis viena, bet uzreiz vairākas balsis. Viņa pacēla acis uz plauktu.
Pjero, Skaramušam un Kolumbīnei, trim viņas rotaļlietām, vajadzēja būt mierīgām un sastingušām, bet tās tagad šūpojās, actiņas bija plaši atvērtas, bet no pavērtajām mutītēm atskanēja žēlabaina un klusa smilkstoņa.
"Tas nav iespējams, viņi taču nav sasildīti,” izbrīnījās Mila.
Pēkšņi viņa sajuta nenosakāmus draudus. Kaut kur notiek ļoti sliktas lietas. Un rotaļlietas to jūt.
Meitene izrāpās no gultas, sekundi padomājusi, viņa uzvilka vieglu vasaras kleitu, vienā rokā paņēma ērtas kurpes, otrā — Skaramušu, uz pirkstu galiem izlavījās no istabas un nokāpa lejup.
Izejot pagalmā, vēss nakts vējiņš maigi skāra viņas vaigus. Meitene uzvilka kurpes un pēkšņi aizdomājās. Pēdējā lieta, kuru viņa atcerējās, bija nepanesama tveice. Un kalns. Bet pēc tam? Pēc tam viss bija miglā tīts.
Lai paliek, tagad nav laika par to domāt, viņa nosprieda un, nesot joprojām smilkstošo Skaramušu, ar kājām devās uz pilsētas centra pusi. Gāja, vadoties pēc nojautas, it kā viņu pievilktu neredzam:; magnēts. Kad viņa nonāca Svētā Jura prospektā, pēkšņi ieskanēja:; Viļņas baznīcu zvani.
Baznīcu zvani atmodināja ari Nikodēmu Tvardauski. Viņš noskurinājās, it kā gribētu to uzmācīgo skaņu izmest no galvas, un palūkojās apkārt, mēģinot aptvert, kur atrodas. Un tad viņu kā plūdi pāršalca dienas notikumu vilnis. Nikodēms līgodamies piecēlās kājās un ar roku pārbrauca pāri sejai. Zāles vēl nebija paspējušas sadziedēt feča nagu zīmes, taču vismaz apturēja indes iedarbību.
Taustīdamies gar sienām, zinātnieks izgāja no slepenās istabiņas, aizvēra laboratorijas durvis un lēni uzkāpa augšup pa kāpnēm. Bija sagatavojies tikt līdz guļamistabai, iekrist gultā un krākt līdz pat pusdienlaikam. Tikai vispirms paskatīsies, kā jūtas Mila, vai zvani netraucē viņai gulēt.
Nikodēms piesardzīgi atvēra meitenes istabas durvis un atrada tikai savandītu tukšu gultu. Zinātnieka skatiens slīdēja pāri plauktiem. Uz viena stāvēja tikai Pjero un Kolumblne. Skaramuša nebija.
Bet zvani dunēja bez mitas.
— Tie zvaniķi ir galīgi sajukuši, — Tvardauskis nomurmināja.
Tad viņš izdzirdēja smilkstoņu. Klusu, nemiera un baiļpilnu, baisu smilkstoņu, kas atskanēja no rotaļlietu mutēm.
Viņš sarauca pieri.
Milas nav.
Viļņas baznīcas zvani, kas dunēja bez mitas.
Aiz bailēm smilkstoši, izslēgti automatoniņi.
Nikodēms izsteidzās no istabas un pa galvu pa kaklu metās uz laboratoriju. Tur viņš piesteidzās pie elektrolābijas. Kur ir Mila?
Viļņā norisinājās nelabas lietas.
Pēc dzīrēm rātsnamā godātie viesi izklīda kur kurais, bet tikai ne uz savām viesnīcām. Birģermeistars Venslauskis-Venskus kopā ar kolēģiem no citām pilsētām aizsteidzās baudīt tik ilgi gaidītos labāko, visvairāk apmaksāto Viļņas skaistuļu glāstus; citi nolēma Galotņu tikšanās noslēgumu nosvinēt pieticīgāk. Vileišis uzaicināja citu pilsētu padomniekus. Izstādes organizatorus, izgudrotājus un kolēģus, ar kuriem viņam bija interesanti un izdevīgi parunāt, uz glāzi vīna Mehāniķu ģildē. Tam par godu no ielūguma neatteicās ari Jons Basanavičs, kaut gan viņš mēdza iet gulēt diezgan agri. Stipros
dzērienus viņš nelietoja, bet interesanta saruna reibināja kā rūgtais, un galvenais Viļņas alķīmiķis pat nepamanīja, kā Vileiša pieņemšanas istabas pulksteņi nosita četrus nakti.
Mirklī, kad saruna ievirzījās par to, ko var radīt no brīnumainā prometila, iemaisot tajā iekšā dažādus alķīmiskus ekstraktus, aiz durvīm atskanēja soļi, un iekšā bez klauvēšanas iesteidzās ģildes dežurants, kas reizē pieskatīja ari bezvadnieku. Tiklīdz viņš paziņoja šausminošos jaunumus, sāka dunēt baznīcu zvani. Pie logiem piesteigušies viesi ieraudzīja divus spilgtus starus, kas palēnām cēlās no otrā upes pusē esošās Slušķu pils pagalma — "Švarna” un "Vaišelgas” piloti ieslēdza lielos Voltas lukturus.