Sapulcējušos sejas pārmainījās. Vileišis pat nobālēja — pēkšņi atcerējās Viļņas legāta vizīti pirms dažām dienām un viņa atnestos rasējumus, kuri no pirmā skatiena izskatījās pēc murgiem vai viltojuma.
— Petr, kas jums noticis? — vācietis, viens no labākajiem ķeizara rūpnieciskā milža “Allgemeine Elektrisitats” inženieriem, bija noraizējies. — Vai jūs zināt, kas tas par briesmoni?
— Domāju, ka jā, — Vileišis atbildēja, ar veselo roku rīvēdams pieri. — Bioniks.
— Ko? — inženieris iesaucās. — Bet tas taču nav iespējams!
— Vēl vakar es būtu teicis to pašu, — Vileišis noteica un vērsās pie viesiem:
— Kungi, vai jūs dzirdējāt leģionāru lūgumu? Laika nav daudz, pasteigsimies!
— Kā mēs varam palīdzēt? — vienbalsīgi ierunājās daži cilvēki.
— Noderēs ikvienas rokas, — Vileišis atbildēja. — Vajag tikt līdz lielgabalnieku arsenālam un palīdzēt iekraut vienu lielgabalu, bet varbūt pat divus atklātos leģiona diližansos, kuri jau izbraukuši no Slušķiem.
— Tos nāksies pagaidīt, jo ielas aizvien ir pilnas ar cilvēkiem, — skatīdamies pa logu, paziņoja Mērķa padomnieks Ščerbakovs.
— Ja tas patiesi ir bioniks, lielgabali neko daudz nelīdzēs, — Vileišis nomurmināja. — Bioniks droši vien ir ļoti ātrs. Un tomēr… — Viņš izgāja pa durvīm uz pacēlāju. — Kas dosies man līdzi uz arsenālu? Jon, iesi? — viņš pajautāja.
Jons Basanavičs novērsa skatienu no tumšajām debesīm un diviem lejup slīdošiem stariem, ar kuriem leģiona izlūkdirižabļi durstīja pilsētu, meklēdami briesmoni.
— Man liekas, ka man ir labāka ideja, — alķīmiķis atbildēja.
•k * *
Vilks nesteigdamies gāja pa Pestītāja ieliņu. Leģionārs, kas bija palicis viens, atmuguriski atkāpās un apstājās. Bija acīm redzams, ka lodes nerada briesmonim nekādus kaitējumus, bet viņš tik un tā iegrūda pistolē jaunu aptveri.
Pēkšņi no kroga blakus esošajā Noteku ielā izgāzās laukā bariņš studentu, uzraudami dziesmas, viņi pagriezās uz Torņa ielu un izlīda tieši pretī Dzelzs Vilkam. Aiz pārsteiguma un šausmām viņi sastinga, bet, kad atguvās, grūstīdamies un kliegdami nelabās balsīs, barā skrēja atpakaļ uz Noteku ielu.
Vilka galvā iemontētie zobrati sāka griezties. "Vairāk nekā viens," briesmonis zibenīgi novērtēja upuru skaitu un palēkdamies metās pakaļ grupiņai. Ar diviem soļiem viņš panāca skrejošos, rīklē sagrābis lēnāko, ar dzelzs sāniem atsitās pret pārējiem. Cilvēki pašķīda uz visām pusēm kā biljarda bumbiņas, atskanēja lūstošu kaulu krakšķi un vaidi. Rīklē turot šļaugano upuri, briesmonis papurināja galvu, un nabaga cilvēks, aizlidojis dažus metrus, atsitās pret sienu. Pa to noslīdēja zemē un vairs nepakustējās. Vilks atkal apstājās un nokāra purnu. Priekšā gaidīja viegls laupījums — vaidoši, ievainoti cilvēki, kuri aiz bailēm nevarēja paiet, kuri vēl pirms minūtes domāja, ka šī ir vislieliskākā nakts viņu mūžā.
— Aūūūūūūūūū! — metāliskajā kaucienā bija iespējams izdzirdēt ļauna prieka notis. Dzīvā smadzeņu daļa triumfēja — vilks iznīcināja savus dabiskos ienaidniekus.
Vilkam unisonā piebalsojās griezīgi mehāniskās svilpītes treļļi. Zvērs pagriezās uz skaņas pusi.
Leģionārs notēmēja, un revolveris dobji rēja tikmēr, kamēr izbeidzās patronas. Briesmoņa ķermenis bija veidots no speciāla metāla sakausējuma (Francisks Baltrus ļoti priecājās, to dabūdams), tāpēc
lodes atlēca, nenodarot nekādu kaitējumu. Tomēr viena trāpīja briesmoņa sarkanajā acī. Šķembas pašķīda uz visām pusēm, leģionārs nopriecājies iekliedzās, bet tūlīt apklusa. Stikls, kas aizsedza aci, bija tikai kā aizsargs — sarkanā acs nenodzisa.
Toties tagad Vilks visu uzmanību pievērsa neatlaidīgajai patruļai. Aizmirsdams Noteku ielā guļošos bezspēcīgos upurus, viņš caur pieri paskatījās uz strēlnieku. Šis mērķis viņam radīja draudus, tāpēc to vajag nekavējoties iznīcināt.
— Bēdziet! Cilvēki, bēdziet, slēpieties mājās! — leģionārs no visa spēka iekliedzās, un pats aizlēkšoja uz Torņa ielu.
No zvēra viņu šķīra vairāki desmiti metru. Viņš ieguva vēl dažas sekundes, kamēr Vilka galvā griezās zobrati. Tomēr cerības izspruki bija vājas — patruļa redzēja, kādā ātrumā skrien briesmonis un ar kādu spēku viņš šķaida cilvēkus.
Leģionārs pieskrēja pie pirmajām durvīm, kas gadījās ceļā, un mēģināja tās atvērt. Aizslēgtas. Citas blakus — arī. Saprotams, jo kurš gan pilsētnieks atstās atslēgtas durvis tik nemierīgā izpriec u naktī?
Vilks metās skriet pakaļ bēgošajai patruļai. Metāla ķepām skarot bruģakmeni, uz visām pusēm šķīda dzirksteles. Leģionārs st<‘i ■ dzās uz vārtrūmi aiz divām mājām, bet dunēšana aiz muguras at skanēja arvien tuvāk. Briesmonis patiešām noķers viņu agrāk, neka viņš paspēs noslēpties vārtrūmē.
Vilks skrēja, atplezdams rīkli, kas bija noziesta ar svaigām un jau sarecējušām asinīm, ieskrējās un sagatavojās lēcienam.
Pēkšņi Dzelzs Vilku ieskāva spilgtas gaismas plūsma, kas krila lejup no tumšajām debesīm. Zvērs apstājās, pacēla purnu un paskatījās augšup. Gaisma bija tik spilgta, ka uzreiz apžilbināja briesmoni, Vilka galvā acumirklī ieslēdzās mehāniskie gaismas bloķēšana.*! filtri. Viena acs jau bija palikusi bez aizsargstikla, tāpēc zvērs sāka niķoties, cenšoties aizgriezties no gaismas, jo apžilbināts neko ne redzēja.
Patruļa laimīgi sasniedza vārtrūmi un, atviegloti nopūzdamicv;, pazuda tajā.
— Turi gaismu! — "Vaišelgas" pilots, kas karājās virs dzelzs bries
moņa, iekliedzās un atgriezās pie sarga, kas bija pavērsis pret Vilku varenu Voltas lukturi. — Visiem posteņiem pa bezvadnieku paziņo, ka briesmonis atrodas Torņa ielā.
* * rt
— Jon, ko tu esi sadomājis? — Vileišis iesaucās, knapi tikdams alķīmiķim līdzi.
Likās, ka pilsētai draudošās briesmas Basanavičam nosvītroja kādus desmit gadus. Dažu viesu pavadībā Vileišis un Basanavičs, ar lukturiem izgaismodami ceļu, ašā soli steidzās gar tumšajām un klusajām Tvaikpilsētas noliktavām. Ščerbakovs un vēl daži citi viri aizsteidzās palīgā arsenāla lielgabalniekiem.
— Pats teici, ka ar lielgabaliem bioniku neapturēsi. Bet bumbas taču uz ielas mēs nesviedīsim, — Basanavičs aizelsies runāja, drudžaini lūkodamies uz noliktavu numuriem un kaut ko meklēdams.
— Nu, bet šeit piejums gan var apmaldīties. Dienā te izskatās pavisam citādi, — viņš nomurmināja.
— Dienā viss izskatās citādi, — Vileišis noteica. — Būtu vienkāršāk, ja tu pateiktu, ko tu meklē.
Taču alķīmiķis jau atrada savu noliktavu. Viņš žigli atslēdza divkāršās durvis un atvēra tās plaši vaļā. Vileišis ar lukturi apgaismoja iekštelpu.
Basanaviča planeklis "Spārīte" stāvēja uz koka platformas ar riteņiem, ar siksnām tas bija piesiets pie visām četrām platformas malām. Alķīmiķis piesteidzās pie lidojošās mašīnas. Tvaika baterijas bija uzlādētas, rezerves baterijas arī atradās uz pilota sēdekļa.
— Vakar nosēdināju uz platformas un ar zirgiem aizvilkām pie mehāniķiem. Palūdzu, lai kaut ko paremontē, uzpilda baterijas, — Basanavičs paskaidroja. — Es domāju, ka rīt parīt, kad pilsētā viss būs mierīgi, paņemšu. Bet, re, ievajadzējās šodien.
— Un ko jūs domājat darīt? — pajautāja viens no vīriem, kas bija atskrējis līdzi.
— Vai tad tas nav skaidrs? — kuplā alķīmiķa bārda dusmīgi sakustējās, viņam nepatika tērēt laiku, atbildot uz muļķīgiem jautājumiem. — Leģiona karietes nekādi nepaspēs sekot līdzi bionikām,