bet “Spārlte" ir ātra un izveicīga. Vajag tikai pēc iespējas ātrāk to aizvilkt līdz lielgabalniekiem un priekšā piestiprināt lielgabalu.
— Jon, bet vai tā pacelsies kopā ar lielgabalu? — Vileišis šaubījās. — Vai noturēsies gaisā?
— Nepamēģinājuši neuzzināsim, — Basanavičs atcirta, ķerdamies pie ilksīm. — Nu, nekavēsimies, visi man palīgā!
Seši viri — pilsētas padomnieki, zinātnieki un slavenie Alianses mehāniķi — izstūma platformu uz riteņiem ar "Spāriti" pagalmā, tad paši ķērās pie ilksīm un pa Tvaikpilsētas ieliņām sāka vilkt platformu uz arsenāla pusi.
No briesmoņa nagiem izsprukušais leģionārs izspraucās cauri šaurajai vārtrūmei un tikai tagad, kad ausis mitējās pulsēt, aptvēra, kāds troksnis valda ielās. Apkārt kā traki zvanīja visu baznīcu zvani, debesis “Vaišelgas” dirižabļa pilots ar sirēnu mudināja cilvēkus pēc iespējas ātrāk slēpties ēkās. Tikai pavisam kurls vai pavisam stulbs nebūtu sapratis, ka pilsētā notiek kaut kas briesmīgs un ka labāk nebāzt savu degunu uz ielām.
Bet muļķu Viļņā netrūka. Neņemot vērā brīdinājumus, sirēnas un nerimstošos zvanu sitienus, bet varbūt tieši tāpēc cilvēki metās ar savām acīm redzēt pilsētā trakojošo briesmoni.
Sargi netērēja laiku viņu pārliecināšanai. Paņēmuši nūjas, viņi grūda cilvēkus krogos un iebraucamajās vietās, un pēc neilga brīža vecpilsētas ielas kļuva tukšas.
Gaismas kūlis joprojām Vilkam neļāva skaidri redzēt, bet, iedur bojoties filtriem, briesmonis ātri pierada pie gaismas. Zvērs palēnām nonāca līdz Torņa ielai, smagā galva līgojās uz sāniem, dzelzs njītfl klaudzēja pret bruģakmeni.
Nedaudz pagājis, Vilks apstājās un ieklausījās. Viņa uzmanību piesaistīja kāds troksnis labajā pusē. Taču cilvēki nebija redzami Vilks iegriezās Saviča ielā.
Augustlniešu sānieliņas stūri stumdījās zinātkāro bariņš, kas ar savām acīm gribēja redzēt briesmoni. Vilks apstājās un pagriez,1# pret viņiem. Nokāris galvu, viņš pagaidīja, kamēr galvā atkal atska nēs nerimstošā pavēle uzbrukt, un viņš devās pie jauniem upuriem
— Doktor, vai šī uzparikte patiešām pacelsies? — ar šaubām balsi pajautāja arsenāla ieroču noliktavas uzraugs. Viņš tikko bija piestiprinājis Vikersa lielgabalu "Spārltei" priekšā un atkāpies ar visziņa skatienu novērtēja savu darbu.
— Ir tikai viens veids to uzzināt, — Basanavičs noteica, ierāpdamies pilota krēslā un uz acīm uzvilkdams guguļus.
— Vai šaut jūs mākat?
Basanavičs ieslēdza tvaika turbīnu.
— Vienmēr ir pirmā reize! — viņš iesaucās.
Propelleris ierūcās, apgriezās vienreiz, otrreiz, pēc tam sāka griezties aizvien ātrāk, galu galā tā spārniņi saplūda viengabalainā mirgojumā. Alķīmiķis nospieda pedāli un ar abām rokām saķēra spārnu virves — savilka, atlaida, atkal savilka, atkal atlaida. Debesis izšāvās biezs tvaika mākonis, "Spārīte” metās uz priekšu, tās lielie spārni noplandēja vienreiz, otrreiz, trešoreiz. Lidojošā mašīna atrāvās no zemes un, ar ritenlšiem gandrīz aizķerdama laternas stabu, uzšāvās debesis. Vicinot spārnus, planeklis cēlās arvien augstāk. Basanavičs no visa spēka vilka virves, cenzdamies pēc iespējas ātrāk sasniegt augstāko punktu, lai varētu palūkoties apkārt.
Lejā pletās nomodā esošā un pārbiedētā pilsēta. Alķīmiķis pagrieza planekļa spārnus un apmeta lielu likumu Navigatoru tornim, kas uz visām pusēm raidīja briesmu signālus. Lūk, ari lidojuma mērķis — virs Vecpilsētas lidojošs dirižablis, kas ar gaismas signāliem rādīja, kur atrodas briesmonis.
Vicinot nūjas, leģionāri izdzina no domīnijas pagalmiem pļēgurojošu studentu pulku, sadzina tos Universitātes ēkā un cieši atstutēja durvis. Varēja raportēt, ka domīnijas rajons ir drošībā.
Leitnants Mihals Vielholskis ciešāk saspieda plaukstā šaujamo un, dusmīgi nospļāvies, p^katljās augšup. Tuvojās virs Viļņas jumtiem lidojošais dirižablis "Vaišelga”. Tas nozīmē, ka ari zvērs tuvojās. Tāda ziņa poli neiepriecināja, bet, ja kāds būtu licis izvēlēties starp sieviešu marša dalībniecēm un briesmoni, viņš nešauboties izvēlētos satikšanos ar Vilku. Atceroties tos skatus, polis pat noskurinājās.
— Leitnant! — Vicinādams rokā depešu, pie viņa klāt piesteidzās aizelsies kurjers. — Leitnant, katedrāles laukums! — Puisim aptrūkās elpa, un viņš vairākas reizes kāri ieelpoja, lai varētu runāt.
— Katedrāles laukums ir pilns ar cilvēkiem! Un tie turpina nākt!
— Ko??? — Vielholskis iepleta muti. — Mūsējie taču bija iztīrījuši laukumu!
— Katedrāles bruņinieki un mūki… — Puisis aizvien kampa gaisu. — Viņi izveduši cilvēkus laukumā, liek tiem mesties ceļos un skaļi lūgties. Viņi teic, ka lūgšanas apturēs velna izdzimumu. Debesu Providence neļaus spert tam kāju svētnīcā.
— Cik viņu tur ir? — Vielholskis pajautāja.
— Kāds tūkstotis. Un viņi turpina nākt. No prospekta puses. Bruņinieki aicina visus, lai lūgšana būtu stiprāka.
Vielholskis nolamājās tā, ka kurjers pat nosarka. Dažus vārdus viņš pat līdz šim nebija dzirdējis. Polis pacēla acis uz debesīm. Dirižablis, kas izsekoja vilku, lidinājās pavisam netālu no rātsnama, gandrīz pie Lielās ielas. Bet Rātslaukumā cilvēku nebija. Visticamāk, slepkavošanas mašīna griezīsies uz Pils ielas pusi, bet no turienes… Dosies papriecāties uz Katedrāles laukumu.
— Ir nu gan neraža, — leitnants noņurdēja un sāka pavēlēt.
— Paziņo: leģionāriem nosprostot Pils ielu, lai briesmonis nenonāk Katedrāles laukumā. Lai grābj visu, kas pa rokai — būvēsim barikādes Pils ielā, pie Kendzerska aptiekas. Skaidrs? — Kurjeram pamā jot, piemetināja:
— Veicīgi, veicīgi, pasteidzies!
Kurjers aizjoņoja uz Pils ielu, ko kājas nes. Vielholskis nopētij.i savus vīrus. Noguruši, drūmi, klusi. Bet neviens nenolaida acis sāņus.
— Uz priekšu! — viņš nokomandēja.
★ ★ *
Pēc asiņainajām dzīrēm šaurajā ieliņā Dzelzs Vilks apgriezās un atgriezās atpakaļ, tad pagriezās pa kreisi.
Saviča ielā nebija nevienas dzīvas dvēseles. Vilks devās uz priekšu. Pēc dažām minūtēm viņš izgāja uz Lielās ielas, kura ari bij.i
tukša, atstādams aiz sevis asiņainas pēdas. Viņš gāja nesteigdamies, lepni, kā īsts Viļņas saimnieks. Viņš sajuta baiļu smaku, kuru izstaroja aiz durvīm un sienām drebošie cilvēciņi, un tīksminājās par to. Zvērs vairs nepievērsa uzmanību dirižablim, kas lidinājās virs galvas. Pie gaismas briesmoņa acis pierada bez grūtībām, bet vairāk kaitēt tas lidojošais objekts nebija spējīgs.
Vilks pārlaida skatienu tukšajam Rātslaukumam, tad, nedaudz pastāvējis, pagriezās pa labi, kur tālumā, ielas galā, bija dzirdama kņada.
Lejas Trockas iecietības namā, uz Pils un Noteku ielas stūra, pie otrā stāva logiem spraucās kādas astoņas jaunas un pavecākas spilgti nokrāsojušās meitenes, kuras tobrīd slaistījās bez darba. Viņas grūstīja cita citu, lēkāja, staipījās, lai tikai ieraudzītu pa Pils ielu palēnām slīdošo briesmoni, ko ielenca dirižabļa izstarotais gaismas kūlis. Ieraudzījušas Vilku — gaismā dzirkstošās masīvās bruņas, varenās ķepas, briesmīgo asiņaino purnu — viņas ar rokām aizklāja acis. Bet dažas tikai novlpsnāja. Pēdējās savā dzīvē laikam bija redzējušas vēl briesmīgākus radījumus.
Barščus mājās, kur atradās viesnīca un veikaliņi, pie logiem bija pielipuši nobālējuši cilvēki, kas aiz brīnumiem bija iepletuši mutes. No Viktorijas namā esošā Romeikas restorāna plūda gardas smaržas, uz galdiem stāvēja atdzisuši ēdieni, kuri netika apēsti. Bet briesmonis lēnām soļoja pa Pils ielu uz savām asins dzīrēm.