Pēkšņi Vilks nolieca galvu un draudoši ierūcās, jo tālumā ieraudzīja šķērsli.
Viļņas leģionāri, seši vīri, ar dažu drošāko iedzīvotāju palīdzību pie Kendzerska nama, kas atradās pretī Skapa ieliņai, jau bija paspējuši uzcelt nožogojumu — no blakusnamiem sanesa galdus un krēslus, šķērsām novietoja vezumu, tad paši sastājās aiz barikādes, tik stipri sažņaugdami vairogu rokturus, ka pat pirkstu kauliņi palika balti. Pa Skapa ielu atsteidzās leitnants Vielholskis ar savējiem, no otras puses atsteidzās četri strēlnieki un leitnants Vāgners.
Barikādes, lai būtu ātrāk, pacēlās šaurā ielas vietā, bet tomēr nebija pārāk izturīgas, un ari leģionāru bija pārāk maz, lai apstādinātu mehānisko briesmoni. Diližanss ar lielgabalu Pils ielu vēl nebija
sasniedzis, varbūt bija iestrēdzis uz Zaļā tilta, pa kuru no pilsētas centra muka pārbijušies pilsētnieki un iebraucēji.
Leģionāru bija ļoti maz. Taču viņi bija pēdējā cerība. Citādi zvērs nonāks Katedrāles laukumā un sāks plosīt lūdzošos, neapbruņotos cilvēkus.
— Aūuūūūūū! — pret namu sienām atbalsojās Dzelzs Vilka kauciens, un cilvēki pie logiem pat pietupās aiz bailēm.
Šoreiz zvēra balss bija citāda — noskanēja kā komanda. Atskanēja knikšķis, un sānos parādījās metāla izkaptis, kas bija piestiprinātas pie zvēra priekšķepām, mirdzēja uzasinātie asmeņi. Ar tādām izkaptīm ieskrējies briesmonis varēja pārcirst kājas uzreiz dažiem pretiniekiem.
— Aūūūūūūū! — Vilks apstājās.
Asiņainais briesmonis, ko no augšas apgaismoja dirižabļa gaismas, likās kā izkāpis no visbriesmīgākā murga.
— Svētā Jaunava, — izdvesa jauns leģionārs, kas stāvēja aiz bari kādēm, un sāka atmuguriski atkāpties. Viņa rokas trīcēja tā, ka viņfl knapi bija spējīgs noturēt rokās šaujamo.
Viņa piemēram sekoja vēl viens sargs un vēl viens. Iežvadzēj;);i uz bruģa nomests vairogs, izkrita šaujamais.
— Stāt! — Vielholskis iesaucās, ieraudzījis vīrus atkāpjamies.
Bet algotņi ir algotņi. Viņi saņem labu naudu un godīgi to at*
strādā — apsargā, aizstāv, kaujas un, pat ja nepieciešams, izlej asinis, Bet, kad pretinieku ir pārāk daudz vai tie ir neuzveicami, algotņi pir mie pazudis no kaujas lauka, lai tikai tiktu laukā ar sveiku ādu. Viņi pārdod savus pakalpojumus, bet ne dzīvību.
Leģionāru rindas izretinājās, viri sāka lūkoties pēc šķērsielas, pa kuru varētu aizmukt no ielā stāvošās nāves. Bet Vilks, šķiet, tīksminājās par redzēto — nedaudz pastāvējis, tas nesteigdamies sāk;i m voties barikādēm.
Vēl pāris vairogu un šauteņu nokrita uz zemes, daži mirkļi, un pēdējā pilsētas aizsargu līnija izirs.
Apkārt kā traki zvanīja zvani.
— Viļņas leģions! — aiz mugurām atskanēja skaļa, ar sirēnu iestiprināta balss.
Abi leitnanti pārsteigti pagriezās uz to pusi.
Pie viņiem, šņākdams un svilpdams, no Katedrāles puses tuvojās atklāts diližanss. Tajā uz lafetes stāvēja grozāms lielgabals, aiz tā aizslēpies tupēja lielgabalnieks, uzvilcis galvā lielu un biezu ausaini. Bet blakus viņam, galīgi netīrs, ar cepuri galvā un šauteni rokās stāvēja Viļņas legāts Antans Sudrabs.
— Leģiona vīri, šurp! Mēs neatkāpsimies! — viņš nokomandēja, pārkliegdams diližansa svilpšanu.
— Dziņki Najšwi^tszej Maryi Panny*, — zem deguna nomurmināja Mihals Vielholskis, pēkšņi kļuvis ļoti reliģiozs.
Pārbijušās sejas noskaidrojās, cimdotās rokas žigli pacēla nomestos vairogus un šautenes, viri atgriezās savās vietās.
Diližanss virzījās pa ielu un apstājās blakus nožogojumam. Lielgabalnieks atžirdzis pielipa pie lielgabala tēmēkļa.
— Gatavs! — viņš iekliedzās pilnā rīklē.
— Pēc manas komandas! — Sudrabs pacēla dūri un, lai nepaliktu kurls, nolaida lejā ādas cepures ausis. — Pielaidīsim viņu tuvāk! Strēlnieki, mērķējiet acis, lielgabalnieki — uz korpusu!
Bet zvērs bija jau pavisam tuvu. Skatīdamies tieši uz lielgabala stobru, viņš noliecās un metās uz priekšu.
Lēciens, otrs lēciens…
— Vēl nē! — legāts iekliedzās.
Vilks atspērās no zemes…
— Uguni! — Sudrabs nokliedzās un zibenīgi piespieda šauteni pie vaiga.
Dūmos ietinies šāviņš lidoja Dzelzs Vilkam taisni pretī, bet bioniks gaisā sašķobījās, izvairījās no šāviņa un, šķeļot dzirksteles, piezemējās uz kājām. Šāviņš aizskrēja tālumā.
— Ka tevi jupis… — lielgabalnieks novaidējās, un šāviņš, izšķaidījis ķieģeļus, notrieca Romeikas restorāna stūri.
Dzelzs Vilks metās preЈ barikādēm ar tādu spēku, ka tās uzkrita virsū karietei, otra daļa izšķīda uz visām pusēm. Sānos stāvošie leģionāri pēdējā sekundē paspēja palēkt malā un piespiesties pie
* Paldies Svētajai Jaunavai Marijai (poļu vai.). Tulk. piez.
māju sienām, no mirdzošajām izkaptīm aizsegušies ar vairogiem, bet tie, kas stāvēja pa vidu, tika nāvējoši saspiesti. Diližanss pārlūza uz pusēm, zemē nokritušais lielgabals saspieda guļošos. Sudrabs ar lielgabalnieku palēcās gaisā un, apmetuši gaisā kūleni, nokrita zemē starp atlauzu kaudzēm.
Briesmonis viegli nolaidās uz kājām barikāžu otrā pusē. Viena tā acs blāvi mirdzēja, otra — tā bez aizsargstikla, — bija izdzisusi, viena izkapts bija nolūzusi, bet viņš pats aizvien bija palicis neskarts. Smagā galva pagriezās uz sāniem, un vienīgā acs ieurbās uz zemes gulošajā Antanā Sudrabā.
Apšaudē ar fēniksiem ievainoto legāta kāju pie zemes bija piespiedis smags galds. Sudrabs mēģināja ar otru kāju nostumt to malā, lai varētu piecelties kājās. Sapratis, ka tas var neizdoties, sāka steidzīgi pielādēt šauteni, kas brīnumainā kārtā bija palikusi roka.
Vilks nesteigdamies soļoja tuvāk.
Šautenes aizslēgs kā noburts nepadevās, Sudrabs saoda pretīgu asins smaku, virs viņa atpletās briesmoņa rīkle. Legāts pēdējo reizi parāva šautenes aizslēgu, aizslēgs noklaudzēja, bet bija jau par vēlu. Rīkle iepletās, bija redzamas divas metāla zobu rindas, un Sudrabu ar visu ķermeni sajuta nāves dvesmu.
Tajā pašā brīdi desmit lodes skāra Dzelzs Vilku. Vienas atlēca, nenodarot nekādu kaitējumu, citas, pārsitušas metālu, ietriecās nezvērā. •/
Vilks sagrīļojās. Vēl viena sērija, tad vēl viena un vēl — un zver.4 tikai nosviests Pils ielas vidū.
Jons Basanavičs, kas šāva no ložmetēja, gailīti atlaida tikai tad, kad nezvērs nokrita uz sāniem. Trakotā ātrumā starp Pils ielas namiem lidojošā "Spārīte" pārlidoja pāri sagrautajām barikādēm, viri otrādi apgrieztā lielgabala, pāri briesmonim, kas gulēja uz bruģa, im uzšāvās augstu gaisā.
Īstenībā alķīmiķis jau bija zaudējis cerību, ka paspēs laikā. Vii.i1 vēl nekad ar gaisa kuģīti nebija laidies virs pilsētas tādā nepr.il ii;.i ātrumā. No sākuma viņš mērķēja uz Rātslaukumu un gandrīz .11/ ķērās aiz svētā Kazimira baznīcas kupola ķiveres. Ieraudzījis, k.i Rātslaukums ir tukšs, viņš bīstamā taisnstūra leņķi laidās lejup,
pagriezās Lielās ielas virzienā, drudžaini raustīdams spārnu virves. Alķīmiķim likās, ka nami pieglaudušies cits pie cita, atstādami tikai mazu atstarpi. Un tad viņš izdzirdēja priekšā atskanam šāvienus.
Ar spārna malu viņš aizskāra izlīdušo mājas balkonu, nosviezdams puķu podus, un, tālumā ieraudzīdams sagruvušās barikādes, ar dažām kustībām piestiprināja spārnu virves un apņēmīgi satvēra ložmetēja gailīti. Tagad viņš saskatīja ari salauzto diližansu blakus barikādei, bet pats galvenais — ielas vidū stāvošo dzelzs briesmoni.