— Neprecīzi, neprecīzi, — nomurmināja Basanavičs un, ar knipi uzsizdams vāciņam, ievietoja tvaikametru speciāli šim nolūkam fiūtā svārku kabatā.
Alķīmiķis pārbaudīja, vai viņš patiešām aizslēdzis savas laboratorijas galvenās durvis. Slēdzene iešņācās, un iemirgojās sarkana lampiņa, dodot zīmi, ka alķīmiķa svētnīca ir drošībā.
Pa aizmugures durvīm Basanavičs iegāja nelielā gaitenī. Šeit atradās koka vītņu kāpnes, kas bija tik vecas un tā čīkstēja, ka, ik reizes pa tām kāpdams, alķīmiķis solījās tās palutināt vecumdienās — sasmērēt ar augstākās kvalitātes eļļu no Tvaikpilsētas. Bet solījumu viņš uzreiz aizmirsa. Bet varbūt viņam vienkārši patika tā čīkstēšana, kas bija tik neierasta un ļoti atšķīrās no tās, kas bija raksturīga jaunajiem mehānikas un alķīmijas šedevriem.
Kāpņu galā atradās lūka. Caur to Basanavičs nokļuva uz plakana jumta. Šeit viņš bija ierīkojis nelielu, privātu alķīmiķa siltumdārziņu, kurā rūpīgi pieskatītas auga verbēnas, kliņģerītes,
beladonnas, diždadži, vilka alvejas un pat tik eksotiski augi kā mandragoras. Protams, salīdzinājumā ar lielo Universitātes alķīmiķu dārzu šis siltumdārziņš bija kā rūķītis, taču Basanavičam ar to pietika. Tomēr šoreiz viņa skatiens novirzījās citur. Uz jumta stāvēja jaunais Basanaviča darinājums — liels planeklis, ko viņš mīļi dēvēja par “Spārīti”, ar lielu B burtu uz astes (Basanavičam, kā jau vairumam alķīmiķu, nebija sveša lieluma mānija).
Dažu pēdējo trauksmaino gadu desmitu laikā Viļņas iedzīvotāji bija pieraduši pie daudz kā, bet nevarētu teikt, ka ar visu viņi bija apmierināti. Kad “Spārīte", kas nedaudz līdzinājās darba ratiem, pirmo reizi pacēlās izmēģinājuma braucienam, pilsētā izcēlās panika — sievietes spiegdamas noslēpās vārtrūmēs, bet vīrieši dusmojās: “Kur ir tie sasodītie leģionāri? Pilsētā notiek velna padarīšanas, bet viņi neko neredz.” Vienīgi bērni, kas ieraudzīja gaisā lidināmies spārei līdzīgu mašīnu, priecīgi māja pilotam. Daži pilsētnieki pat uzrakstīja dusmīgu vēstuli Viļņas padomei ar lūgumu galu galā disciplinēt sajukušo Basanaviču un viņa alķīmiķus. Proti, viņu biedēkļu dēļ dzīve esot kļuvusi neciešama. Taču sūdzībām padome nepievērsa nekādu uzmanību, gluži otrādi — Universitātes domīnijas alķīmiķiem un mehāniķiem piešķīra daudz naudas, jo Alianse gribēja pēc iespējas ātrāk uzsākt iekšējiem lidojumiem piemērotu lidmašīnu masveida ražošanu. Turklāt arī Viļņas legāts spieda padomi ātrāk pabeigt darbus, jo jau sen sapņoja par mobilo lidojošo leģionāru rotu. Taču pagaidām sasniegumi bija niecīgi — “Spārīte" varēja pacelt knapi vienu cilvēku, turklāt bez nosēšanās tā varēja nolidot tikai divdesmit verstis. Tik tālu izturēja tvaika pudeļbaterijas. Mehāniķi, kurus mudināja strādāt veicīgāk, bakstīja alķīmiķus, bet viņi tikai plātīja rokas — šeit ļoti būtu līdzējis brīnumainais prometils, kas darbināja lielos dirižabļus, bet tas bija par dārgu tādām lidmašīnām, un arī lietot to būtu pārāk sarežģīti. Tātad Viļņā līdz šim tika radīts tikai viens planeklis — "Spārīte”. Ar to tagad lidinājās pats Jons Basanavičs, kas apgalvoja, ka viņam ir alerģija pret tvaika tramvaju.
Tiesa, pēc tam, kad "Spārīte" reiz tika izmantota ugunsgrēka nodzēšanai Pohuļankā, pilsētnieku dusmas norima. Taču, kāda būs
Rlkotne, nebija zināms, jo "Spārīte” lidinājās gandrīz pie pašas Ifines. Dirižabļi lidoja ļoti āugstu, ar neapbruņotu aci tos varēja sa'ik.it it tikai tad, kad tie nolaidās Viščigavas gaisa kuģu ostā, bet "Spāni i" varēja teju ar roku aizsniegt.
Planekļa korpuss bija no koka, ar diviem ritenlšiem, divi graciozi «parni bija apvilkti ar augstākās kvalitātes neplīstošu beļģu drānu. "Spa rites” spara ratus kustināja neliela tvaika turbīna, kuras skursteni:; atradās aiz pilota krēsla. Ņemot talkā saspiestu tvaiku un virves, pilots varēja cilāt spārnus. Līdzīgu ornitopteri reiz bija uzrasējis Leonardo da Vinči. Spārni palīdzēja ierīcei atrauties no zemes un ļāva i H 'turēties gaisā, bet ilgi "Spārīte” lidot nevarēja — pietrūka tvaika.
Alķīmiķu katedra Basanaviča vadībā pastāvīgi pilnveidoja plai irkļa rasējumus. Alķīmiķi turbīnu savienoja ar priekšā samontētu propelleri, kas ļāva ornitopterim noturēties gaisā. Pēc tam uzradās vadīšanas rokturis, navigācijas palielināmais stikls uz sviras un neliels parasolis, kas pasargāja pilotu no lietus vai žilbinošas saules.
Basanavičs iesēdās "Spārītē” un iekārtojās ērtāk pilota krēslā, kas bija apšūts ar filcu un audeklu. Parāvis virves, viņš sakustināja spārnus, paņēma rokturi un ar asu kustību ielika metāla stieņus bateriju kakliņos. No baterijām tvaiks šņākdams sāka plūst uz motoru. Propelleris ierūcās un sāka griezties — no sākuma lēni, pēc tam aizvien ātrāk. Tad alķīmiķis ar pieredzējušu kustību savilka un atkal atlaida virves, un "Spārīte", savicinādama spārnus, nesteidzīgi atrāvās no Universitātes jumta. Gaisā pacēlies, Basanavičs veikli sarit ināja spārnu virves uz speciāliem stieņiem, kas atradās uz vadīšanas roktura, un, lai virves netīšām neatritinātos, sastiprināja tās ar metāla āķiem.
Motora jaudas pietika tikai startam un vēl dažiem pacelšanās manevriem, citu darbu veica spārni, bet vadīšanas rokturis bija domāts planekļa pārvaldīšanai.
Basanavičs lauzīja galvu, kā tvaika baterijas padarīt ietilpīgākas vai arī palielināt to skaitu, lai motors būtu jaudīgāks, bet ik reizes nonāca strupceļā. Bija skaidrs: ornitopterim vislabāk būtu piemērots brīnumainais prometils.
"Alianses dzinējs” — tā prometilu ar mīlestību dēvēja alķīmiķi.
Alianses alķīmiķu laboratorijās radītais prometils (vieglāks par ūdeņradi un mazāk uzliesmojošs, savienojams ar karstu gaisu un pat karstu tvaiku) bija viens no nozīmīgākajiem izgudrojumiem pagājušajā gadsimtā. Līdz ar to izmantošanu dirižabļi kļuva droši, ātri, varēja pārvadāt smagas kravas un nolidot lielus attālumus. Prometila formulu alķīmiķi sargāja kā savu aci, ražoja to tikai Alianses pilsētās, bet cenu noteica Rotšildi. Prometils un Alianse kļuva neatdalāmi, un daudzi minēja, vai Rotšildi, kas veica pārrunas ar krieviem, turkiem un austriešiem par brīvpilsētām, jau zināja, kādu dārgumu radis Alianses alķīmiķi. Lielās Eiropas valstis bija niknas — tās jutās pieviltas, un to izlūkdienestiem tā ari neizdevās uzzināt prometila ražošanas noslēpumu. Radīt alternatīvu — ari ne. Pat nesen atklātais hēlijs un mēģinājumi dirižabļus darbināt ar elektrību vai oglēm nesniedza tādas iespējas kā prometils.
Tomēr prometils aizvien maksāja neprātīgu naudu un bija domāts tikai lieliem gaisa milžiem. Bet tādiem rūķīšiem kā Basanaviča planeklis nācās iztikt ar tvaiku.
Aiz sevis atstājusi baltu dūmu joslu, kas kūpēja no planekļa skursteņa, "Spārīte” apmeta loku ap Svētā Jāņa baznīcas torni un laidās tālāk. Vakara saule spīdēja Basanavičam tieši acis, un viņš steidzās uzlikt tonētus guguļus, kā ari nedaudz sakārtoja parasoli. Otro lidojumu viņš šovakar neplānoja, tāpēc centās pēc iespējas ātrāk pacelties maksimālajā augstumā, netaupot dzinējam tvaiku.
Vējš noķēra planekli un pasvieda to augstāk par atļauto robežu. To sajuzdams, altimetrs, kas bija ierīkots uz vadīšanas roktura, brīdinoši iepīkstējās. “Spārīte” sāka drebēt, bet Basanavičs tam nepievērsa uzmanību — aizmirsis par savu vecumu un slimībām, alķīmiķis, kam sestais gadu desmits jau bija pusē, tīksminājās par skatiem, kas pavērās lejā. Kaut ari daudzreiz redzēti, tie viņam neapnika — caur pilsētu plūstošā Nēre, zeltā mirdzošie baznīcu torņi, sarkanie ēku jumti, zaļie skvēru ielāpiņi. Lejā ātri garām paskrēja rātsnams, sānis palika kompaktie Melnumi, un sākās Jaunā Pasaule. Tā nepārtraukti pletās atbraucēju dēļ. Pēdējiem, šķiet, šis rajons nepatika. Tautā to dēvēja par “Viļņas pavēderi”, jo pat no augšas varēja redzēt atkritumu kalnus.