Lidodams ar sasietiem spārniem, planeklis bīstami piķēja lejup. Bija acīmredzams: ja alķīmiķis kļūdīsies, aprēķinādams attālumu līdz mērķim, “Spārīte" nokritīs agrāk, nekā paspēs izšaut un steigšus pacelties.
Lejā iemirgojās bruģakmeņi, bet mērķis — mehāniskais nezvērs — bija jau pavisam blakus. Atviegloti nopūties, cienījamais alķīmiķis, kas dzīves laikā nebija nodarījis pāri pat mušai, kolekcionējis tauriņus un kuram patika mūzika, nospieda gailīti, un ložmetējs klabēdams izspļāva vairākas ložu sērijas taisni Dzelzs Vilkam virsū. Ložmetēja stobrs iekarsa, garā šāviņu josla izbeidzās, atlaidis gailīti, Basanavičs vēl paspēja ieraudzīt uz zemes saļimušo briesmoni un aizšāvās tālumā.
— Lūk, tā, lūk!!! — viņš triumfējoši iesaucās, ar vienu kājas sitienu iestūma stieņus rezerves tvaika baterijās, atbrīvoja spārnu virves, parāva tās no visa spēka, pēc tam atlaida. Propelleris, kas bija gandrīz apstājies, atkal patīkami ierūcās, spārni sakustējās, un planeklis uzšāvās gaisā.
Pacēlies virs namu jumtiem, alķīmiķis pagrieza “Spārīti" sāņus un caur binokli paskatījās lejup. Un tad ievaidējās, neticēdams savām acīm.
Sašautais Dzelzs Vilks pamazām cēlās kājās. Piecēlās un kā apreibis papurināja galvu.^ Izskatījās nekādi. Ložmetēja ložu cauršautās metāla korpusa plāksnes karājās gaisā, kaut kas dzirksteļoja, visticamāk, dega vadi, pakaļkāja tikko turējās, un zvērs uz zemes atbalstījās tikai ar trim kājām. No cauršautajiem sāniem tecēja nenosakāms šķidrums.
— Nevar būt! Tas vienkārši nevar būt, — ievaidējās Sudrabs, kas beidzot piecēlās kājās.
Pēc apšaudes kļuvis gandrīz kurls, viņš papurināja galvu un uzvilka savas šautenes gailīti. Viņš lieliski saprata, ka viņa nožēlojamās lodes briesmonim būs tīrākie nieki, bet citas izejas nebija.
Zvērs atpleta rīkli, taču šoreiz no rīkles izlauzās tikai stiepts kauciens. Vilks atmuguriski atkāpās, lai ieskrietos, bet metāla ķepas vairs neklausīja, un nezvērs gandrīz sabruka uz zemes.
Vilks apgriezās un klibodams aizrikšoja tālāk — uz Katedrāles pusi. Viņa ķermenis bija ievainots, taču komanda "Slepkavo!" pastāvīgi viņu dzina uz priekšu. Un soļi kļuva aizvien spēcīgāki.
— Nu, nē! — bārdā nomurmināja doktors Basanavičs un, apgriezis “Spārīti” riņķi, aizlidoja virs Pils ielas.
Ložmetēja lodes beidzās, tvaika baterijas iztukšojās, bet alķīmiķim tas nerūpēja. Viņš aizlidoja līdz Svētā Jāņa baznīcas tornim, apgriezās un pa Pils ielu sāka dzīties pakaļ skrejošajam zvēram, novirzīdams “Spārīti" tieši tam pretī.
Tvaika turbīna iekaucās un sāka vibrēt, it kā tuvotos pastarā diena. Basanavičs no visa spēka turēja savilktas virves, lai spārni nekustētos. Planeklis otrreiz pārlidoja pāri zemē gulošajiem leģionāriem un Sudrabam, kas bija pavērsis galvu pret debesīm. Pirms apšaudes Jons Basanavičs vēlējās aizvērt acis, bet gribēja būt pārliecināts, ka lodes skars nezvēru.
It kā kaut ko nojauzdams, Dzelzs Vilks apstājās, pagriezās, pacēla galvu un aizsmakušā balsī ieņurdējās.
Jons Basanavičs sakoda zobus.
Pils ielā parādījās meitene garā, sarkanā vasaras kleitā.
Tā bija Mila. Viņa atnāca no Katedrāles puses.
— Nēēēēēē!!!! — alķīmiķis iekliedzās un tā parāva spārnu virves uz savu pusi, ka gandrīz atmuguriski novēlās no pilota krēsla.
"Spārītes” spārni savicinājās, planeklis pacēlās un pārlaida:; Dzelzs Vilkam un Milai virs galvām, sabužinādams meitenei matu:;. Ar pēdējiem spēkiem aizlidojis pie Katedrāles laukuma, planeklis ar troksni atsitās pret bruģi, dažas reizes atlēca no tā un pārvērt i', lūžņos.
Briesmonis lēni pagriezās uz skaņas pusi.
Viņam pretī, dažu soļu attālumā, stāvēja Mila.
Dzelzs Vilks pagrozīja galvu un ar veselo aci ieurbās meitenē.
— En gardel — iesaucās blakus Milai lēkājošais Skaramušs, kurš salīdzinājumā ar nezvēru izskatījās kā skudriņa, un, mādams ar zobentiņu, metās nezvēram virsū.
Nenovērsdams aci no meitenes, Vilks kūtri pamāja ar priekšķepu, un Skaramušs atsitās pret nama sienu.
Mila, šķiet, pat nepamanīja, kas notika ar viņas mīluli. Viņa skatījās uz Vilku.
— Re, kāds tu esi, — viņa mierīgi noteica. — Manos sapņos tu biji citādāks. Pilsētas sargs, nevis briesmonis, par kādu tevi uztaisīja.
Vilks klusi ierūcās. Pēc tam ierūcās skaļāk, tad iekaucās pilnā balsī, un no šīs stindzinošās kaukšanas cilvēkiem, kas vēroja notiekošo, šermuļi skrēja pār kauliem. Viļņas legāts kā nohipnotizēts vēroja fantasmagorisko ainu — kaucošais melnais dzelzs monstrs un meitene, slaida kā niedre, kas stāvēja viņam priekšā.
— Bet visu vēl var mainīt, — it kā nekas nebūtu noticis, meitene runāja. — Tu jūti, kas es esmu — Meistara radījums. Meistara meita. Mēs abi esam ļoti līdzīgi.
Vilks nolieca galvu zemē, pat viņa dzelzs skausts pacēlās augšup. Pēkšņi no viņa rīkles izlauzās smilksti, un tagad metāla briesmonis līdzinājās nelaimīgam sunim, kas pazaudējis saimnieku, bet varbūt to apraudāja. Sarkanā gaisma vienīgajā acī apdzisa.
Mila pastiepa roku.
— Panāc, — viņa maigi to pasauca. — Panāc!
Zvēram sāka drebēt viss ķermenis, tā metāla galva trakoti grozījās un raustījās. Tā bija dzīvā bionika esība, kas karoja ar mehānisko, mēģinādama atbrīvoties no galvā izliktajiem slazdiem — mēģinādama sadauzīt iestrēgušo’plati, apturēt komandu "Slepkavo!".
Pēkšņi Vilka ķermenis pārstāja drebēt, galva pacēlās, acīs iezibējās asiņains sārtums. Viņš draudoši ierūcās, iepleta lielo rīkli un uzbruka meitenei.
— Nē! — Sudrabs iekliedzās un, beidzot atģidies, klibodams nolaidās pa ielu tuvāk.
Mila zibenīgi izstiepa rokas ar plaukstām uz priekšu. Likās, ka par divām galvām augstākais dzelzs briesmonis meiteni vienkārši izšķaidīs, bet zvērs apstājās, it kā ar pieri būtu atbalstījies pret neredzamu sienu. Izstieptās Milas rokas sāka trīcēt. Drebēja ari Vilks — aizvien spēcīgāk, it kā viņu būtu pārņēmis drudzis. Ar galvu stumdams neredzamo sienu, viņš ar kājām atspērās pret bruģi tā, ka pat dzirksteles pašķīda.
— Tu neesi tāds, tu neesi briesmonis! — sasprindzinājusi visus spēkus, Mila iekliedzās, un viņas roka iespiedās tērauda Vilka krūtīs kā nazis mīkstā sviestā.
Atmirdzēja žilbinoši balta gaisma, briesmonis iegaudojās un ar visu svaru uzkrita meitenei virsū, piespiežot viņu pie zemes. Sarkanā gaisma vienīgajā aci uzzibsnīja un palēnām izdzisa.
Vilkdams ievainoto kāju, pirmais pie Milas piesteidzās Viļņas legāts Antans Sudrabs. Viņam aiz muguras atskrēja Vāgners, Vielholskis un vēl daži citi leģionāri. No Katedrāles puses klibodams atsteidzās Jons Basanavičs. No trieciena sasprāgstot turbīnai, izlauzies tvaiks nosvilināja viņam pusi sejas, apdedzināja bārdu, kreisā roka bezspēcīgi karājās, bet alķīmiķis redzēja tikai trauslo meitenes figūru un dzelzs briesmoni, kas bija uzgāzies meitenei virsū.
Sudrabs atspēries mēģināja nostumt Vilku malā. Arī pieskrējušie leģionāri uzgūlās virsū nekustīgajam monstram, un galu galā metāla briesmonis atsitās pret bruģi, ar vienu sānu pieglauzdami! pie meitenes.
— Neticami! — Vāgners iesaucās.
Mila gulēja uz zemes sveika un vesela, it kā uz viņas būtu nokritusi koka lapa, bet nevis dzelzs gabals, kas svēra vairākus pudus. Kleita dažās vietās bija pārplēsta ar nagiem, bet nevienas asins lāses. Laternu izgaismotā meitenes seja bija mierīga un skaidra, it ka būtu darināta no vaska.