Leitnants Vāgners nometās ceļos un pielika ausi meitenei pie krūtīm, vēlēdamies pārbaudīt, vai sitas sirds, bet pēkšņi saviebās, sajuzdams asu dūrienu deniņos.
— Kas tā par velna būšanu? — viņam aiz pārsteiguma mute palika vaļā.
— Paejiet malā, paejiet malā, es esmu ārsts! — Cauri cilvēku pūlim spraucās Jons Basanavičs. — Malā, malā, ļaujiet man!
Viņš nometās ceļos Milas priekšā, uzmanīgi pataustīja krūšu apgabalu, meklēdams brūci, un ar pirkstiem sataustīja asu lietu, pret kuru sadūrās Vāgners. Ar veselo roku viņš veicīgi atpogāja kleitas podziņas pie krūtīm un dziļi ieelpoja. Leģiona vīri, kas bija sapulcējušies apkārt, ievaidējās.
Milai no krūtīm rēgojās vara atslēdziņa. Tā bija saliekusies un izlīdusi laukā no plašas brūces ar izkusušām metāla malām. Caurumā varēja saskatīt saliektus un salūzušus zobratus. Un satrūkušus vadiņus, kas veda uz metāla sirds formas kārbiņu, kas atradās tajā vietā, kur mēdz būt cilvēka sirds. To Milai nācās katru rītu uzgriezt ar atslēdziņu. Vara kastīte bija apkūpējusi, taču bija acīmredzams, ka tas ir lieliska meistara roku darbs. Ka tas ir īsts šedevrs.
Sajutis mugurā iedurtu skatienu, Basanavičs stenēdams piecēlās kājās un pagriezās.
Ielas galā, sastindzis kā statuja, stāvēja tumšs siluets.
Nikodēms Prans Tvardauskis ar grūtībām, it kā vilktu lielu akmeni, devās pie vieglā vasaras kleitiņā tērptās meitenes, kas gulēja blakus dzelzs briesmonim.
Leģionāri izklīda. Tvardauskis piegāja pie Milas, nometās ceļos un, apkampis ar abām rokām, pacēla viņu kā pūciņu. Ceļoties kājās, viņa un Jona Basanaviča skatieni sastapās. Tik tikko manāmi viņš viņam pamāja, atbildēdams uz mēmo jautājumu par tik daudzus gadus glabāto noslēpumu, un, uzmetis kūkumu, nesdams meiteni, aizkātoja tālāk.
Pamazām ausa gaisma. Baznīcu zvani jau sen beidza zvanīt, un pilsēta iegrima rītausmas klusumā.
Pēkšņi kaut kur tālumā, iespējams, Jaunajā Pasaulē, bet varbūt Paplaujā, iedziedājās gailis — skaņā balsī apsveica jaunu rītu.
Vilka stunda bija beigusies.
Rīts Viļņā uzausa reti dzidrs. Pils iela bija tīra — nebija ne vēsts no atlūzām, nomazgāti bija ari asins traipi, kas iezīmēja briesmoņa ceļu no Paplaujas līdz teju vai Katedrāles laukumam.
“Gaiss kā vīns," priecājās pilsoņi, kuriem izdevās izvairīties no nakts murgiem, un steidzās paķert “Viļņas Ziņas”, kuras tika izdalītas bez maksas. To pirmajā lapaspusē no augšas bija nofotografēts, kā pa Lielo ielu lepni iet nezvērs un pa gaisu lido Basanaviča “Spārlte", pavisam tuvplānā. Vieni Viļņas iedzīvotāji raustīja plecus, nesaprazdami, kā izdevies šādi nofotografēt, bet zinātāji smaidīja un rādija uz svētā Jāņa baznīcas zvanu torni.
“Viļņas Taisnības" numurs neiznāca.
Cilvēki, kas ar briesmoni bija sadūrušies aci pret aci, bet brīnumainā kārtā bija palikuši dzīvi, plūda uz baznīcām, dedzināja svecītes, ar monētām un papīra rubļiem dāsni pabaroja iznēsājamās ziedojumu kastītes. Mācītāji novadīja mises par drosminiekiem, kas izglāba pilsētu, sprediķos pieminēja svēto Kristoferu, svēto Kazimiru un citus svētos, kuri vistumšākajā stundā atnāca glābt Ģedimina pilsētu.
No baznīcām cilvēki devās uz krogiem un iebraucamajām vietām. Tur tika radītas un pārstāstītas aizvien jaunas pagājušās nakts notikumu versijas. Tās visas bija nedaudz līdzīgas, bet tomēr atšķīrās, īpaši laimīgās beigas, jo neviens precīzi nevarēja pateikt, kāds drosminieks pieveica pilsētā trakojošo dzelzs briesmoni. Tikko Tvardauskis bija aiznesis Milu, Sudrabs nozvērināja leģiona vīrus klusēt līdz kapa malai.
Glābēja vārdu nezināja ari Alianses pārvaldītājs barons Nātans Rotšilds. Rātsnamā steidzīgi sasauktajā pilsētas padomes sēdē viņā izteica oficiālu pateicību Viļņas leģionam, kuru pārstāvēja leitnanti Mihals Vielholskis un Justs Vāgners. Pieņemdami pateicību, leģionāri raportēja, ka legāts Sudrabs ārstē ievainojumus Slušķu pili, kaut gan patiesībā viņiem nebija ne jausmas, kur pazudis viņu va donis.
Atsveicinājies no leģionāriem, barons ar neslēptu nicinājumu paskatījās uz pretī stāvošo birģermeistaru Venslauski-Vensku. Bir ģermeistars, kurš tika meklēts vairākas stundas un kuru tikai no
rīta izdevās dabūt laukā no iecietības nama Antokolē, izdzirdot, kas noticis pilsētā, no sākuma noģība, bet, kad tika atvests uz rātsnamu, un ieraudzīja baronu, sāka drebēt kā apšu lapa.
— Tad, lūk, kā jūs attaisnojat mūsu cerības, birģermeistar, — Nātans Rotšilds caur zobiem izgrūda. — Pilsēta ir briesmās, bet jūs izklaidējaties ar maukām? Jūs aptraipījāt cienījamo padomnieka vārdu, un lai to traipu nomazgātu…
Mazajā rātsnama zālē sapulcējušies cilvēki tā ari neuzzināja, ko grasījās darīt barons Rotšilds, jo gaiteni izcēlās milzīga panika un troksnis.
— Kur ir tas kuilis? Kur ir tas izvirtulis? — Zālē ielauzās apaļīga sieviete ar pilnīgām lūpām, dzelteni krāsotiem, moderni uzkasītiem īsiem matiem, smaragda krāsas blūzē ar krokām, kas izcēla iespaidīgās krūtis, un garos, melnos un pieguļošos svārkos ar paplašinājumu apakšā, tāpēc viņa nedaudz atgādināja zivi. Kundze skatījās tik kareivīgi, ka pat rātsnama sargi spruka projām no ceļa. — Kur viņš ir?
— Un kas jūs tāda būtu? — barons, nedaudz apjucis, pajautāja.
— Esmu Venskienes kundze, tā lopa sieva!
Birģermeistara kundze iespieda rokas sānos un pārlaida neko labu nesološu skatienu savam vīram, kas bija pavisam sarāvies.
— Tādā gadījumā viņš ir jūsu rīcībā, — barons Rotšilds pasmaidīja, uzreiz saprazdams, ka nežēlīgāku sodu vainīgajam birģermeistaram diez vai iespējams izdomāt.
Vēlāk birģermeistars izplatīja oficiālu Alianses pilsētu ziņojumu, kurā izteica līdzjūtību bojā gājušo tuviniekiem, izteica nožēlu par "nelaimīgo incidentu, kas tiks izmeklēts vistuvākajā laikā, bet vaininiekus sagaida visstingrākie sodi”. Ziņojumā tāpat bija teikts, ka “Viļņas birģermeistars Vitauts Venslauskis-Venskus uzņemas pilnīgu atbildību par nakts traģēdiju un nekavējoties atstādinās no pienākumiem. Jauno pilsētas vadītāju padome izvēlēsies tuvākajā laika".
— Sāp! — Viļņas legāts Antans Sudrabs ievaidējās, kad uz brūces tika uzziesta smakojoša un zaļa ziede.
— Pacietību, neesi jau mazais bērns, — saitējot viņam kāju, atbildēja Margarita Berga, un viņas acis iedzirkstljās šķelmīgas dzirkstelltes. — Līdz kāzām sadzīs. — Viņa pasmaidīja un, slēpdama apjukumu, aizgāja mazgāt rokas.
Sudrabs atgāza galvu mīkstā spilvenā un aizvēra acis. Acu priekšā gfiezās trakās dienas un nakts notikumi. Daudzi noslēpumi palika nenoskaidroti, daudzi darbi palika nepabeigti: “pa draugam” viņš netika apmeklējis Markuču muižu, ari tuneļi netika rūpīgi pārmeklēti. Bet darbi var pagaidīt, turklāt savus noslēpumus pilsēta tik viegli neatklās. Tagad legāta vienīgā vēlme bija pabūt šeit, klusumā, un mierīgi atpūsties.
Margarita apsēdās uz gultas malas. Legāts, neatvērdams acis, piesardzīgi paņēma viņu aiz rokas.
— Atvainojos, ka tuneļos es pazaudēju Solomonu. Es viņu meklēju, taču… — viņš nomurmināja. — Es apsolīju viņu atvest sveiku un veselu, bet tagad man nav pat jausmas, kur viņu meklēt. Piedod.
Margarita paspieda Sudraba roku.
— Es nedomāju, ka bogoģeļņā viņam būtu paticis. ŠI vieta nav domāta tādiem, kā viņš. Svarīgi, lai nenotiktu nekas slikts. Ko var zināt — varbūt puisēnam daudz labāk ir tur, kur viņš ir pašlaik.