Klusums ieilga, bet vīrietis un sieviete priecājās par to, it kā būtu atraduši miera ostu.
Kaut kas iečaukstējās. Tā bija mūķene māsa Lūcija, kas piespieda ausi pie durvīm. Paklausījusies un neko neizdzirdējusi, viņa klusi atvēra durvis, ieskatījās istabā un, tikpat klusi tās aizvērusi, aizgāja savā nodabā.
Solomons stāvēja pie dīvainu lietu kaudzes. Ieraudzījis nelielu kastīti, viņš to pacēla, pagrieza sānos esošo atslēdziņu, un uz kastītes stāvošais svētais Kristofers atdzīvojās — smieklīgi cilādams metāla kājas un čikstēdams, viņš sāka soļot pa apakšā plūstošajiem Nēres viļņiem. Tikai pāri upei nesamā zīdainlša Jēzus nebija viņa rokās — figūriņa bija nolūzusi, un svētā rokās bija palicis tikai stienītis. Tāpēc arī mehāniskā rotaļlieta bija izmesta miskastē. Bet Solo
mons priecājās — tā bija visbrīnišķīgākā lieta, kādu viņš jebkad bija saņēmis.
— Jauka lietiņa, vai ne, jauno puisīt, khe, khe, — blakus iekvākšķējās balss. — Ne tādas vien bagātības cilvēki izmet mēslainē mums abiem par lielu prieku.
Bēdu Roze piecēlās kājās, paskatījās un senatnīgu krievu samovaru, kurā vārījās ūdens, un ar parasoli, kas reiz bija balts, pabakstīja uz istabas stūrī esošo labumu kaudzi, pa kuru, visu aizmirsdams, rakņājās puisēns.
Kur viņi abi satikās, tagad jau vairs nepateiks neviens. Iespējams, Viļņas pazemē, kur no griestiem pil ūdens lāses un gar kājām skraidelē žurkas, bet varbūt kādā pamestā aklā ielā, kurā netīrīgi un slinki pilsētnieki met atkritumus un kurā caur šauru lūku no tumšās pazemes izlīda ārā Solomons Kleins, kas ieraudzīja Zvēru. Galu galā — vai tas bija tik svarīgi? Viņi abi satikās, divas vientuļas dvēseles, kas klejoja pa lielo pilsētu, — Bēdu Roze un ķēpausis Solomons —, un tas ir labi.
Samovars skaļi iegaudojās, apkārt izspļaudams baltus garaiņus. Roze tekalēja ap galdiņu, un pēc brītiņa uz tā uzradās divas porcelāna krūzītes ar nodauzītām osiņām un šķīvītis ar cepumiem. Viens veikalnieks no Dārzu ielas reizēm mēdza ar tiem iepriecināt Rozi.
Vecās sievietes mājvieta bija viena niecīga istabiņa ar diviem apsūbējušiem logiem. Caur sienu spraugām svilpoja vējš, un Solomons apsolījās tās aizbāzt, kad tikai viņi ar Rozi būs savākuši vairāk lupatu. Abi apsēdās pie galdiņa. Puisītis svētlaimīgi nopūtās un pacēla krūzīti pie lūpām. Nosmaržoja pēc piparmētrām, un Solomons aiz labpatikas pat aizvēra acis. Viņam bija labi. Viņš bija mājās.
Mākoņu un tvaika kamolu ielenkumā varenais “Iļja Muromietis" traucās uz ziemeļiem. Uz Sanktpēterburgu. Uz mājām. Gaisa kuģis rija prātam neaptveramus prometila daudzumus, bet borta mehāniķi un alķīmiķi par to nelauzīja galvas. Jo tas taču ir “Iļja Muromietis’'!
Viņi saskandināja glāzes, kas bija līdz malām piepildītas ar labi atdzesētu degvīnu.
— Par Krieviju un par uzvaru! — paziņoja Impērijas ārlietu ministrs Vladimirs Nikolajevičs Lamsdorfs, kas vēlā nakti tika nogādāts uz “liju Muromieti" un kurš par pēdējiem notikumiem Viļņā bija uzzinājis tikai no ziņojumiem, kas tika pārsūtīti pa bezvadnieku.
— Par Krieviju un par uzvaru! — atkārtoja īstais valsts padomnieks Aleksandrs Ignatjevičs Goļicins.
Viri izdzēra līdz dibenam, uzkoda skābētus gurķīšus un novietoja tukšās glāzes uz sudraba paplātes.
— Jūs bijāt lieliski, — Lamsdorfs uzslavēja, grauzdams kraukšķīgu gurķīti. — Un “Iljuška" arī. Parādījām ķeizara cūkām, ka ar Krieviju jārēķinās. Noteikti atgādiniet, lai Pēterburgā iepazīstinu viņa imperatorisko augstību ar visu komandu, lai apbalvo ar ordeņiem.
Goļicins aizdomājies lūkojās pa dirižabļa iluminatoru. Tālumā plaiksnījās melnu dūmu diegi, kas turpināja celties no nopostītās Novoviļeiskas.
— Jūs domājat, ka mēs panācām uzvaru, Vladimir Nikolajevič? Varam karināt ordeņus? — viņš pajautāja. — Bet vai mēs nesamaksājām pārāk daudz? Mēs taču paši sagrāvām savu pilsētu. Un arī uzvara… tāda, es teiktu… dīvaina. Nemieri neizcēlās, pilsēta nesadega, Alianses pozīcijas kļuva vēl stiprākas. Ja nebūtu tā dzelzs nezvēra, kas nobiedēja visu Eiropu, un Kņaza likvidācija, es teiktu, ka… hm… mēs piedzīvojām zaudējumu.
Lamsdorfs skāņi iesmējās un familiāri paplikšķināja jaunajam padomniekam pa elkoni.
— Mīļais Aleksandr Ignatjevič, jūs man ļoti patīkat, — viņš pateica, paņemdams glāzīti, kuru jau bija paspējis piepildīt automatons. — Krievijai vajadzīgi jauni un kritiski domājoši cilvēki. Gana to iedomīgo ākstu, kas neredz tālāk par savu vēderu. Bet padomājiet paši. Kāpēc lai to neuzskatītu par uzvaru? Vācieši ieraudzīja, ka ar Krieviju labāk nejokot, bet, ja izcelsies diplomātiskais skandāls par uzbrukumu mūsu mierīgajai pilsētai, mums vēl atlēks kāds labums Jā, Novoviļeisku nācās saspridzināt pašiem, bet tā pilsēta tik un la bija nolemta, tāpēc tur nav nekā briesmīga, un kungiem-revolucio-
nāriem vajadzēs palauzīt galvas, no kurienes izrakt otru tādu Kņazu. Viļņa… Nu, šeit varbūt paveicās nedaudz mazāk, bet cilvēks taču nevar gribēt visu uzreiz un tūlīt pat. Alianses pozīcijas nav tik stipras, kā izliekas no pirmā acu uzmetiena. Laiks rādīs, ar kādām zālēm jāārstē šis augonis uz mūsu ķermeņa. Tā kā — galvu augšā, īsto valsts padomniek! Iedomājieties, ka tas ir gambīts. — Lamsdorfs pacēla glāzīti, izdzēra, pēc tam pārbrauca ar žaketes piedurkni sev pār lūpām. — Starp citu, kā iet jūsu melnmatainajai aizbilstamajai? — viņš pajautāja.
— Izdzīvoja, — lakoniski atbildēja Goļicins. Viņš nepavisam negribēja runāt par to, kādā stāvokli biplāna komanda atrada Emīliju, cik zāļu bija vajadzīgs un kā tagad izskatās viņas seja.
— Lieliski! Un kā ar to, kas lielījās, ka sadedzinās Viļņu, ja tikai viņam labi samaksāsim, kā ar viņu?
— Neizdzīvoja.
— Re, kā! — Ārlietu ministrs apmierināts atzvēlās krēslā. — Nu, tad par Krieviju, par tās gaišo nākotni un par drīzu Alianses bojāeju!
Atkal tika saskandinātas glāzītes. Spilgtas pusdienlaika saules apmirdzētais "Iļja Muromietis" lidoja uz mājām.
Zvērnīca bija lieliska vieta, lai noslēptos. Šeit slēpās pēc miera noilgojušies tirgotāji, tos, kuriem sakārojās pērkamas mīlestības, labprāt uzņēma slepenie iecietības nami, zem šalcošajiem ozoliem Nēres piekrastē dūdoja noslēpušies mīlnieki. Pat nevienam nepiederošais suns Miteks pārņēma Zvērnīcas garu — viņš slapstījās sētmalēs un, draudoši riedams, baidīja piena izvadātājus.
Vēl Zvērnīcā varēja noslēpt bezgalīgas sirdssāpes. Un visslepenākos noslēpumus.
Morta novietoja paplāti ar otrajām brokastīm uz galdiņa dārza pavēnī un, ar priekšautu slepšus slaucīdama acu kaktiņus, aizsteidzās uz savu istabiņu noslēpt skumjas un sāpes.
Pavēni sēdēja divi vīri. Viens garš, sakumpis, nakts laikā nosirmojušiem matiem, otrs — ar zilumiem nosētu seju, salūzušu roku, apdegušu un izplūkātam zirnekļu tīklam līdzīgu bārdu, kas vēl pavisam nesen bija kupla un rūpīgi kopta. Abi drūmi sēdēja,
nepaceldami acis viens uz otru. Dīvaini izskatījās šie abi vīri, paslēpušies dārza galā, pēc iespējas tālāk no nepiederošo acīm.
Beidzot Tvardauskis ierunājās un sāka kratīt sirdi. Viņš runāja par to, ko bija slēpis no drauga un ko, iespējams, viņam vajadzēja pastāstīt agrāk, taču viņa vecais draugs tikai saprotoši māja ar galvu. Zinātnieks Tvardauskis pastāstīja par mazu meiteni, kuras vecāki gāja bojā ugunsgrēkā, un viņam izdevās izglābt tikai vienīgi viņu. Par to, ka meitenīte bija nolemta nāvei, ka viņas dēļ atteicās no karjeras, ka viņš to glāba tādos veidos, par kuriem nav vaļas runāt skaļi. Viņš radīja meitenei metāla sirdi. Lai tā pukstētu, katru dienu tā bija jāuzgriež ar īpašu vara atslēdziņu. Vēlāk meitene pati sāka veidot neparastas mehāniskas rotaļlietas. Lai tās atdzīvotos, viņa tās sasildīja. Tvardauskis pastāstīja par atdzīvinātāju lielmestra nolūkiem, par atslēdziņu uz Milas sirdi, par feču, kas izlikās par adjunktu Finleju.