Pēc tam viņš apklusa, un abi vīri ilgi klusēja, neskatīdamies viens uz otru, lai neredzētu viens otra sāpes un pār vaigiem rietošās asaras.
Vēlāk, kad satumsa pavisam, Jons Basanavičs atstāja draugu vienu un klusi aizgāja projām.
Nikodēms draugu nepavadīja, pat nepagrieza galvu. Varbūt tāpēc, ka kājas neklausīja, bet varbūt tāpēc, ka viņu nomāca vainas apziņa. Viņš runāja daudz, bet neizstāstīja visu.
Atbalstīdamies uz nūjas, Tvardauskis atgriezās mājās. Viņš apstājās priekšnamā, prātodams, kurp doties. Kāpt augšā, kur sava gultā mierīgi un rāmi gulēja Mila, un kur no plaukta uz viņu norau dzijās Pjero un Kolumblne, viņam nebija spēka. Nakts laikā novecojušais zinātnieks, klaudzinādams nūju, nokāpa lejā, pateicis paroli, atvēra laboratorijas durvis, izvilcis trīs grāmatas no plaukta, nonāca slepenajā istabiņā un smagi iekrita krēslā iepretim spogulim, kas nerādīja atspulgu.
Kādu laiku spogulis bija tumšs. Tvardauskis pieskārās ar plauk stu tā virsmai, un spogulis sāka mirguļot. Pamazām iezīmējās tum šas, tikko saskatāmas figūras kontūras. Tvardauskis izstiepa roku, un tā līdz pat elkonim ielīda spogulī.
— Tu esi atgriezies, — dobjā balsī viņš teica.
— Es nekur nebiju aizgājis, — figūra spogulī iebilda. — Mana torņa akmeņus jau izsenis apskalo Nēre, bet tu esi es, un es esmu tu.
Nikodēms iepleta muti, lai vēl kaut ko teiktu, bet pārdomāja. Viņš tā arī palika sēžot, vērdamies mirguļojošajā spoguļa virsmā.
Prāga peldēja. Vltava bija izlauzusies no krastiem un, izrotājusies ar baltām putu krēpēm, šņāca pa vecpilsētas ielām. Prāgas leģionāri lika iedzīvotājiem pēc iespējas ātrāk atstāt pilsētu, un cilvēki uzreiz paklausīja. Pie pilsētas vārtiem veidojās garas pilsētnieku rindas. Viņi bija neapmierināti, nervozi un skaļi lamājās, un tikai šurpu turpu staigājošie golemi neļāva niknumam izlauzties uz āru.
Atdzīvinātāju ložas mestram Konrādam fon Vitgenšteinam Prāgas plūdi un iedzīvotāju bēdas nebija ne prātā. Mestra galva bija aizņemta ar pavisam citām lietām. Neviens, pat satrakojusies Vltava, nevarēja neaicināta ielauzties gargūliju apsargātajā pilī, kas slējās kalna galā.
Konrāds fon Vitgenšteins sēdēja ērtā, mīkstā krēslā, malkoja iecienīto aromātisko bergamotes tēju un domāja par to, kādus jokus reizēm izspēlē liktenis. Uzticamie aģenti jau paziņoja par Dzelzs Vilka trakošanu un par meiteni ar uzvelkamo sirdi, kas viņu apturēja. Londonas feči informēja par neveiksmīgi beigušos operāciju un aģentu, kas gāja bojā Viļņā nenoskaidrotos apstākļos. Viļņas atdzīvinātāji — par laboratoriju pazemē, kuru uzgāja mehžurka Ratuss, un par četriem fēniksiem, kuri no turienes neatgriezās. Šķiet, viena slikta ziņa pēc otras. Bet Prāgas atdzīvinātāju mestrs par to nebēdāja.
— Orākul, tu man nemeloji. Paņēmi zeltu un pateici taisnību. “Meklē atslēdziņu uz meitenes sirdi.” Ka tevi jupis! — Mestrs iesmējās. — Ak tu viltīgā ragana! Mēs pat piespiedām fečus nodarboties ar mīlestības intrigām! Fečusļ Bet pietika sameklēt parastu visvienkāršāko atslēdziņu.
Mestrs izdzēra tēju. Jau atvēzējies gribēja sviest krūzīti pret ģipša veidojumiem izrotāto istabas sienu, bet bija pārāk labi audzināts, tāpēc savaldījās. Viņš nolika krūzīti un, piecēlies kājās, piegāja
pie milzīga loga, caur kuru bija redzami elpu aizraujoši skati un trakojošās Vltavas diženums.
— Kāds es esmu muļķis, — Konrāds fon Vitgenšteins nomurmināja. — Meklēju lelli. Bet vajadzēja meklēt leļļu meistaru.
Viņš klusiņām iesmējās, aizgriezās no loga un pameta istabu.
— Un nokāva viņš dusmīgo vilku, un nocirta viņam galvu. Un uzdūra viņu uz augstākā pilsētas torņa, lai visi redzētu, lai visi atcerētos un vēl saviem bērniem pastāstītu, — noteica vecais Efraims un apmierināts atlieca muguru.
Bērni nobijušies kādu laiku klusēja, bet pasaka beidzās laimīgi, tāpēc pēc neilga brītiņa viņi cits caur citu sāka kaulēt vēl vienu līdzīgu stāstu.
— Ne, nē, mīlulīši, tēvocim Efraimam vajag atpūsties, pavei, kā saule cepina, — vecis pamāja uz debesim, stenot piecēlās kājās, paķēra nūju, ko pakalpīgi viņam pasniedza mazākais klausītājs, un, atbalstoties uz tās, aizklinkāja uz savu pieticīgo mitekli Melnumos. Šodien viņa pasakas klausījās tikai bērni. Pieaugušajiem bija svarīgākas darīšanas.
Aizgājis mājās, Efraims aizvēra durvis un rūpīgi aizlika priekšā dzelzs āķīti. Durvis bija vecas, āķītis ari, bet večuks aizvien apgalvoja — ja pats nesargāšoties, arī Dievs nepasargās, un sirsnīgi tam ticēja. Kaimiņi piekrizdami māja, taču, Efraimam nedzirdot, vilka viņu uz zoba: ko gan pie tā darbarūķa atradīsi. Ja nu vienīgi putekļainu talmudu, kas atgādināja par Metuzāla laikiem.
Novietojis nūju stūrī, večuks sāka uzmanīgi kāpt lejā pa čikstošajām kāpnēm "uz saviem slepenajiem apartamentiem”. "Aha, apartamenti kartupeļiem un redīsiem,” aiz muguras ķiķinādami piemetināja kaimiņi.
Taču viņi ļoti maldījās. Efraims mājās neglabāja ne kartupeļu;;, ne redīsus. Ar katru soli viņa mugura kļuva arvien taisnāka. Nūju viņš atstāja augšā, jo atbalstījās uz tās tikai skata pēc.
Nonācis pagrabā, Efraims apstājās pie gala sienas un kaut k< i nomurmināja, paspieda dažus nočamdītus akmeņus, un siena pagriezās. Par to sienu zināja tikai pats Efraims. Sienu izdomāja nevis
viņš, bet viens meistars. Taču viņš jau sen debesis sarunājās ar pasaules Radītāju.
Efraims iegāja mazā istabiņā un pēc pieraduma palūkojās apkārt.
— Nez, vai Viļņā vēl palikušas mājas bez slepenām istabiņām un slepenām laboratorijām, — viņš klusītiņām iesmējās. Bet Efraims nedaudz liekuļoja — viņam patika šī pilsēta. Ne jau tāpat vien viņš apmetās uz dzīvi tieši Viļņā, izlikdamies par vecu, nedaudz ķertu, bet labsirdīgu kurpnieku un stāstnieku.
"Vecais žīds”, kā viņu uz ielas mēdza saukt cilvēki, pēc brīnumainajām pārvērtībām apsēdās pie galda un ar pirkstu pārbrauca pāri rasējumiem, kas atradās uz galda. īstajiem, kurus rasēja ar Efraima pūliņiem no Novoviļeiskas ārā izdabūtais Francisks. Efraims ierīkoja viņam laboratoriju Viļņas pazemē, dzirdīja ar alķīmijas eliksīriem, lai Baltrus pēc iespējas ātrāk radītu un pilnveidotu Dzelzs Vilku — bioniku, ko radīt varēja vienīgi Baltrus. Efraimam patika katru operāciju izplānot smalki, tāpēc viņš nenopriecājās, uzzinot, ka rasējumu kopija uzradās Krievijas aģenta Ivana Skorohodova rokās. Krievu Holēras kapsētā noslaktēja Baltrus vadītais vilks, bet rasējumus paņemt neizdevās, Efraima cilvēkus apsteidza Sanitārs. Un tad sākās… Cik cilvēkiem nācās nolikt galvas: Ivanam Skorohodovam, Tomašam Ujeiskim, atdzīvinātāju fēniksiem, starojošajam Simaškam, dumpiniekam Suslovam un daudziem citiem, kas kļuva par briesmoņa nakts ālēšanās upuriem.
Efraims nopūtās. Viņš paredzēja, ka būs daudz asiņu, tāpēc par savu plānu viņš nestāstīja pat Nātanam Rotšildam, vienīgajam, kas zināja, ka zem prātu izkūkojušā kurpnieka maskas slēpjas īstais Alianses pārvaldnieks un tās smadzenes. “Nātans ir labs puika,” Efraims prātoja, "bet pārāk naivs, kas nav gatavs pārņemt manas ziņas un Alianses zināšanas savās rokās, kad patiešām nolemšu atkāpties.”