Basanavičs pagrieza vadīšanas rokturi uz kreiso pusi, un “Spārite” aizšāvās uz citu pusi, greznās Antokoles virzienā. Šajā vietā Nēre līkumoja caur pauguriem un bija īpaši tīra un dzidra, tāpēc to ļoti bija iecienījuši atpūtnieki, kā arī guvernantes ar bērniem.
Alķīmiķis pagrieza planekli, nonāca virs upes lentes un aizlidoja straumes virzienā. Labajā pusē pletās pilsētas lepnums un tajā pat laikā lielākais piesārņotājs un galvassāpes — Tvaikpilsēta. Pirms trīsdesmit gadiem līdz pat šejienei stiepās miegainās Šnipišķes, ne pārāk tālu zaļoja Tuskulēnu parks, bet tagad te atradās rūpnieciskais monstrs, kas neizsīkstošā straumē laida upē piesārņojumu un noklāja tās ūdeņus ar biezu eļļas slāni. Viļņas iedzīvotājiem) bija jāpateicas Basanavičam un viņa alķīmiķiem, kas pie Zaļā tilta bija ierīkojuši mehāniskos tiklus, kas iznīcināja piesārņojumu.
Alķīmiķis ļāva "Spārītei" pacelties augstāk. Tālumā saules apmirdzētas spīdēja zemes rokamās mašīnas, kas no augšas līdzinājās vienūsainām vabolēm. Viļņa bija nolēmusi atdzīvināt tirdzniecības sakarus ar vācu Mēmeli, paplašināt un padziļināt Nēres gultni, padarīt to pieejamāku lielākiem kravas kuģiem. Nežēlojot ne laiku, ne naudu, Alianse ķērās pie plāna īstenošanas: simtiem cilvēku un varenu mašīnu veica to, ko iepriekšējās paaudzes būtu nosaukušas par neprātu — paplašināja un padziļināja Nēres gultni. Cara ierēdņi grozīja pirkstus pie deniņiem, bet darbus netraucēja.
Basanaviča skatiens virzījās vēl tālāk. Alķīmiķa acis kļuva miklas, un lūpas cieši savilkās. Aiz pilsētas robežas pletās Lietuva — tēvzeme, bet Krievijas impērijas okupēta zeme. Impērija bija spiesta rēķināties ar brīvo Viļņu un visu Aliansi, tāpēc pierobeža tika sargāta ļoti centīgi. Apkārt Viļņai pa īpaši uzbūvētām sliedēm kursēja krievu bruņuvilcieni, bet ģenerālgubernatora izsludinātā pavēle vēstīja: par jebkuru mēģinājumu nelegāli nokļūt Viļņā un pārējās Alianses pilsētās draud sods nošaujot. Protams, Viļņā bija iespējams nokļūt ari legāli — ar vienu no pasažieru dirižabļiem vai vilcieniem, bet to pasažieri tika rūpīgi pārbaudīti, un ne jau kurš katrs varēja maksāt mēnešalgu par vietu dirižablī vai atvadīties no červonca, nopērkot vilciena biļeti. Tomēr iedzīvotāju skaits Viļņā strauji pieauga — cilvēki nāca kājām, ar vezumiem, daži gudrinieki pat pama-
nljas pieķerties pie vilcienu metāla pavēderēm. Vēlmi šeit nokļūt neapslāpēja pat pierobežā bieži veiktās eksekūcijas.
"Ilgi tas tā neturpināsies,” Jons Basanavičs teica varbūt sev, varbūt rietošajai saulei.
Altimetrs atkal brīdinoši iepīkstējās, un alķīmiķis paskatījās uz lencēm. Sasniedzot augstuma robežu, bija svarīgi savaldīt "Spāni i" — neļaut vējam to mētāt. Alķīmiķis lēnām sāka samazināt tvaika līmeni abās turbīnās. “Spārīte” pārtrauca celties augšup un i notās uz priekšu.
Priekšā parādījās Zaļais tilts. Pirms sasniegt tiltu, alķīmiķim vaļ.idzēja veikt to, kas obligāti jāveic lidaparātu pilotiem, —jāsazinās
• ir Navigatoru torni, kas bija ierīkots uz Ģedimina kalna. (KuniC.iikštis Ģedimins laikam būtu kapā apgriezies otrādi, ja tikai būtu zinājis, ka pils kļūs par lidojumu kontroles centru).
Ātro dirižabļu un sacīkšu divplākšņu piloti šādu navigatoru prasību sauca par “torņa žurku izgudrojumu”, bet vairums pilotu, tostarp arī Basanavičs, rūpīgi ievēroja norādes. Alķīmiķis ar labo roku spieda vadīšanas rokturi, bet ar kreiso saka grozīt nedaudz augstāk uz sviras piestiprinātu palielināmo stiklu. Noķēris saules staru, viņš uz stikla nolika lēcu ar plānotā lidojuma koordinātēm un novirzīja ierīci uz kreiso pusi, uz Navigatoru torni.
Pēc neilga brīža Navigatoru tornis atbildēja ar trim īsiem dzelteniem signāla zibšņiem, tas nozīmēja: koordinātes apstiprinātas un piešķirts gaisa koridors. Basanavičs lieliski zināja, ka tuvākais pasažieru reisa dirižablis Viļņas debesīs parādīsies tikai deviņos vakarā un atlidos no Krakovas, tāpēc pats centās negadīties tādam milzim ceļā, bet torņa signāls bija tikai formalitāte, draudzīga pamirkšķināšana senam paziņam. Taču reizēm tornis sarīkoja īstus gaismas svētkus dažādās krāsās. Tā notika, sveicinot privātu gaisa kuģi vai reisa dirižabli, kuri no ārzemēm ieradās pirmo reizi un kuru piloti ne pārāk labi orientējās Viļņas debesis. Pilsētniekiem labi atmiņā palikusi krāsainā uguņošana pirms diviem gadiem, kad Viļņu apmeklēja milzīgais Krupa kompānijas cepelīns "Kārlis Lielais".
Pēc sazināšanās ar Torni "Spārītes” pilots sāka vērties pēc ceļojuma mērķa.
Vilnas rajoni atšķīrās cits no cita kā diena no nakts. Bagātajā Antokolē valdīja snauda, studentu iecienītajos Bezdievniekos — uzdzīve, Tvaikpilsētā — stingrība, bet Jaunajā Pasaulē — haoss. Melnumos visu diennakti plosījās iebraucēji amatnieki un tirgotāji, bet Bēdās — zagļi un krāpnieki. Bet visi rajoni tik skaisti saplūda vienā gleznā, .ka bez kāda no tiem attēls nebūtu pilnīgs. Un tikai viens rajons bija pavisam citādāks, kas it kā neiederējās pārējo vidū — Zvērnīca. Nēres cilpa to bija it kā nošķīrusi no Vilnas, kur mūžīgi valdīja steiga, radoša gaisotne, kur tika celts, pirkts un pārdots. Zvērnīcā vēl valdīja iepriekšējais gadsimts, kad šeit augstmaņi Radzivili un viņu viesi zem simtgadīgām liepām medīja stirnas. Zvērnīcā nebija nekādu manufaktūru un rūpnīcu, nekādu trokšņainu krodziņu un restorānu. Pat iecietības nami šeit bija slēgti, no zinātkāro acīm noslēpušies aiz augstiem žogiem, bieziem dzīvžogiem, ar smagiem samta aizkariem aizklātiem logiem un pieejami tikai izredzētiem klientiem.
Zvērnīcas gars (vietējie mēdza teikt: raison detre) visvairāk atklājās garajos un tveicīgajos vasaras vakaros. Tad dzīve šeit, liekas, pavisam apstājās, un neviens arī nevēlējās, lai tā steigtos. Uz grantainajām ielām laiski gulšņāja dienas tveices nogurdinātie suņi, parciņos mierīgi pastaigājās guvernantes ar bērniem, bet viņu vecāki, kas dzīvoja nelielās villās, pamāja jaunam žīdiņam, kas mina ar trīsriteni un mucā izvadāja alu, lai pēc mirklīša svētlaimīgi baudītu saldenu "Šopēnu". Zvērnīcas namu pavēnī varēja ieraudzīt vecīšus, kas pusstundu strīdējās par politiku, bet otru pusstundu spēlēja kārtis, vērīgāka acs būtu pamanījusi arī mīlniekus, kas gan skūpstījās, gan dzēra krušonu.
Protams, Zvērnīcu sasniedza arī ziņas par lielo politiku, kāršu spēlmaņi reizēm nikni strīdējās, apspriezdami Alianses lēmumus un Viļņas nākotni, bet vispār jāteic, ka pilsētas dzīve viņus interesēja tik lielā mērā, cik par dirižabļiem interesējās Nogāzes ielā guļošs un nevienam nepiederošs suns Miteks. Kad uz viņu ēnu meta milzīgs garām lidojošs gaisa kuģis, viņš tikai laiski ievaukšķējās, un viss. Zvērnīca dzīvoja savu dzīvi. Šo rajonu ar pilsētu savienoja tilts, kas pilsētas pusē pārgāja svētā Jura prospektā, bet Zvērnīcas iedzī
vi iCājiem šī būve drīzāk izskatījās pēc pārpratuma, nevis pārcelšanās liil.'i'kļa. Reiz Viļņas tvaika tramvaja sabiedrība gribēja uzbūvēt līdz Zvornīcai sliedes, bet saskārās ar tādu vietējo vienaldzību, ka no šī in nloma atteicās. Starp citu, pēc šī notikuma apmierinātas bija abas puses.