Zvērnīcā uz jaunienācējiem skatījās ar neuzticību, tāpēc reti Kuram ienāca prātā pārcelties uz šejieni. Taču Nikodēmu Pranu Tvardauski mūžīgais vietējo aizdomīgums tieši iekārdināja šeit Irinitināties. Kad šis cilvēks, viens no slavenākajiem Viļņas zinātniekiem, Universitātes mehānikas katedras vadītājs, negaidīti atteicās no daudzsološas karjeras Universitātes domīnijā, tenkotāji hi/rīdāmies ar pārliecību mēļoja, ka profesors Tvardauskis bez jebkādām šaubām plānojot sasniegt vēl lielākus augstumus. Silta vietiņa pilsētas padomē viņu, visticamāk, neinteresējot, visdrīzāk viņš mērķē uz augstu posteni Alianses starptautisko sakaru ministrijā, lai iesēstos kādā mīkstā krēslā un Viļņu atcerētos tikai ar vieglu nostalģiju.
Tvardauska uzvārds tika daudzināts no Konstantinopoles līdz I (ēvelei, Alianse skaitīja miljonus, kurus nopelnīja, pārdodot patentētos profesora mehānikas izgudrojumus. Dziedošais automatons ar maināmu dziesmu sarakstu vien bija ko vērts! Krakovas fabrikas nespēja vien automatonus pieražot, un krodziņu un krogu saimnieki grauza nagus, garās rindās gaidīdami sapņu aparātu.
Tvardauskis bija izskatīgs vīrietis — gara auguma, ar sirmiem deniņiem, gaumīgi apģērbies. Viņš patika sievietēm, bija vēlams viesis Viļņas augstmaņu salonos, viņa ceļojumu un piedzīvojumu st āsti gāja no mutes mutē. Daudzi bija pārliecināti, ka tuvā nākotnē Tvardauskis kļūs par pilsētas birģermeistaru, ja vien vēlēsies. Taču kur tev! Nikodēms Prans Tvardauskis pēc savas vēlēšanās iekārtojās Zvērnīcā un sāka gatavot spēļu zaldātiņus. Akadēmiskā kopiena bija šokā.
"Noguris, izsmēlis spēkus,” vieni sačukstējās. "Tas ir nelaimīgas mīlestības dēļ vai arī būs kādu apvedis ap stūri,” runāja ļaunākas mēles. Bulvārlaikraksts "Viļņas Taisnība”, kas profesora personai bija veltījis visu pirmo lapaspusi, Tvardauska aiziešanu no darba
nosauca par "Nikodēma miklu”, bet iemeslus, kāpēc slavenais virs atteicās no lieliskās karjeras, viņiem tā ari neizdevās izošņāt. Mikla tā ari palika neatminēta.
Tikko Tvardauskis bija pazudis no publiskās telpas, uzreiz iesākās svinību sezona, vēlāk atlidoja Krupa dirižablis, grāfu Derevinski sieva pieķēra gultā ar citu sievieti, Pēterburga izsludināja vēl vienu ultimātu Aliansei, Bezdievniekos izcēlās studentu nemieri, kad leģionāri mēģināja tur ieviest miera stundu, Britu impērija apsolīja militāro palīdzību Alianses pilsētām, un Viļņas iedzīvotāji, kas sekoja līdzi notikumiem, drīz vien aizmirsa par Nikodēmu Pranu Tvardauski. Vienīgi Universitātes galvenie un vecie draugi aizvien atcerējās godājamo viru. Pēdējie domāja, ka diezgan labi pazīst Nikodēmu, un tomēr dīvainais mirdzums profesora acis daudzos izraisīja nemieru.
Tātad zinātnieks mitinājās Zvērnīcā un pašlaik sēdēja lauka terasē ap saklātu galdu, mēģinādams izķeksēt no cukurtrauka pārlieku zinātkāras skudras. Zvērnīcas iedzīvotāji ātri vien saprata, ka Tvardauskis ir vientuļnieks, un pieņēma viņu kā savējo. Ja kāds viņam piedāvāja izdzert kausu alus, zinātnieks vienmēr pieklājīgi atteicās, bet pats nekad nevienu neaicināja ciemos. Taču divām personām uzklāts galdiņš profesora pagalmā vietējos neradīja nekādu pārsteigumu — viņi zināja, ka reizēm kāds viesis Nikodēma pagalmā nokrīt tieši no debesim. ^
Patīkami izvārtījies pa putekļiem un tagad ērti izpleties ielas vidū, klaidonis suns Miteks, izdzirdējis dūkšanu, pavēra vienu aci un jau gribēja iekaukties, bet, atpazinis miera traucētāju, plati nožāvājās un atkal iegrima suņa sapņos.
"Spārites” kurināmā trauki jau bija tukši, tāpēc Jons Basanavičs, pieredzējis pilots, izveicīgi žonglēdams, tikai ar virvju palīdzību eleganti nosēdās ar planekli ierastajā vietā — nelielā laukumiņā, ko no Nikodēma Prana Tvardauska mājas šķira kupli ziedoši mežrozīšu krūmi. Kad aparāts maigi atsitās pret mīksto zemi, "Spārīte" aizslīdēja uz priekšu un būtu apmetusi kūleni, bet pilots žigli izlēca laukā, ar visu svaru uzgūlās virsū "Spārites" astei un nomierināja mašīnu. Tad viņš noņēma no pieres guguļus un sāka vērt vaļā vārstuļus, lai
l/l.listu ārā pēdējos tvaika pārpalikumus. Mājupceļam domātās i v.lika baterijas alķīmiķis apdomīgi glabāja pie Tvardauska.
— Tu kavējies, — Basanavičam aiz muguras atskanēja balss.
Tu neesi banka, Nikodēm, lai es pie tevis ierastos norunātajā nrkundē, — alķīmiķis nepaslinkoja atcirst. — Aizkavējos katedrā. Prorektors pieprasa precīzākas atskaites. Un, starp citu, kamēr vēl neesmu aizmirsis, — viņš piemetināja, raisīdams vaļā ķiveri, — viņš interesējās, vai tev vēl nav apnicis nodarboties ar niekiem un konstruēt spēļmantiņas.
Alķīmiķis beidzot atbrīvojās no ādas ķiveres un, pagriezies sveicienam, vecajam draugam pastiepa pretī abas rokas.
- Un ko tu viņam teici? — smaidot pajautāja Nikodēms, spiezi lams draugam abas rokas.
— Es teicu, tiklīdz ārsti paziņos, ka smadzeņu drudzis un IsI,ticīga prāta aptumšošanās būs pagājusi, tu atkal stāvēsi zem Universitātes karogiem un dziedāsi "Vivat Academia".
— Tu man nepatīc, kad esi tik nopietns, — nosmējās Tvardauskis.
— Neesmu attēlots uz banknotes, lai visiem patiktu, — atcirta
H. isanavičs un pasmaidījis noglāstīja kuplo bārdu. — Bet zini, Universitātei tu esi ļoti dārgs, viņiem tevis pietrūkst, — kļuvis nopietns, viņš piemetināja.
— Viņiem pietrūkst nevis manis, bet tukšas slavas, — atbildēja Nikodēms. — Bet varbūt viņi vienkārši izliekas tikpat pieklājīgi K.i tie, kas beidzot palūdza uz nerviem krītošam vecītim pamest ( iemātu un tagad apvaicājas, kad viņš domā atgriezties. Pasaki viņiem, lai neraizējas. Ar domīniju esmu atsveicinājies uz visiem
I. iikiem un esmu ļoti apmierināts ar saviem mehāniskajiem zaldāi iņiem.
— Ar kuriem? — klusi pajautāja Basanavičs.
Draugi zīmīgi saskatījās. Nikodēms pasmējās.
— Nelauzīsim galvas par tādiem niekiem, — viņš teica. — Sevišķi tad, kad vēders tukšs un rīkle sausa. Iesim, Morta šodien cītīgi ņēmās pa virtuvi, un es domāju, ka viņa tevi pārsteigs. Bet tu man izstāstīsi pilsētas tenkas. Mēs taču te dzīvojam kā tādās ārzemēs.
Tikai… — Nikodēms nedaudz paklusēja. — Tu uzmanīgi skaties zem kājām, — viņš brīdināja.
Basanavičs pārsteigts pacilāja uzacis, bet, ne vārda neteikdams, sekoja līdzi draugam.
Pēkšņi no krūmiem izlīda laukā cilvēciņš dažu sprīžu lielumā un, smieklīgi cilādams kājiņas, metās alķīmiķim zem kājām.
— Velns parāvis! Kas tad tas? — pārsteigts iesaucās Jons Basanavičs.
Nikodēms palūkojās atpakaļ pār plecu un iesmējās.
— Tas ir Sauvalds.
— Sauvalds? — pārjautāja Basanavičs, kad cilvēciņš bija pazudis mežrozīšu krūmā.
— Es viņam uz pleciem ierīkoju saules bateriju, un tagad viņš var skraidīt kaut visu dienu, — paskaidroja Nikodēms. — Visas tās atslēgas, pulksteņu mehānismi, atsperes un tavs tvaiks ir joki, salīdzinot ar saules spēku. Sauvalds ir saules bērns, vai saproti?
— Tev patiesi ar galvu kaut kas nav kārtībā, — nomurmināja Basanavičs, bet sāka iet uzmanīgāk, skatienu pievērsis zemei.
Draugi iegāja lauka terasē un iekārtojās pie uzklātā galdiņa. Pēc brīža, nesot rokās apklātus šķīvjus, parādījās Nikodēma saimniece Morta, apaļīga pusmūža sieviete. Acumirkli apkārt izplatījās garda smarža. Abi vīrieši paķēra galda piederumus un sāka ēst vistas cepeti ar burkāniem, brokoļiem un grauzdētiem kartupeļiem, kas pārlieti ar gaileņu mērci. Basanavičs nojauta, ka Tvardauskis grib pateikt kaut ko svarīgu, bet draugu nesteidzināja.