Pamazām satumsa. Pār Tvardauska pagalmu stiepās garas ēnas. Debesis iemirgojās Krakovas reisa dirižabļa gaismas, k$s pārvietojās pa dienvidrietumu koridoru, uz Navigatoru torņa pusi aizšāvās navigācijas sviras sūtītais signāls. Lidojošais aparāts aizpukšķēja uz otru Nēres pusi, Viščigavas gaisa kuģu ostas virzienā, un pēc neilga laika apkārt iestājās klusums.
Kad viri bija paēduši, saimniece Morta novāca galdu un novietoja uz tā divas vecmodīgas eļļas lampiņas, kurām apkārt uzreiz sāka lidināties nakts kukaiņi. Sieviete atnesa tējkannu, karafi ar
krupņiku un vienu glāzīti Nikodēmam. Viņa zināja, ka saimnieka draugam kaut ko stiprāku piedāvāt nav vērts — atteiksies.
Nikodēms ilgi sēdēja klusēdams, raugoties tumstošajās debesis, kisanavičs nesteigdamies ar karotīti maisīja tēju un gaidīja.
Galu galā vientuļnieks zinātnieks paņēma glāzīti ar krupņiku, ik igaršoja dzērienu un palūkojās uz viesi.
— Mila atgriežas Viļņā, — viņš klusi teica.
Alķīmiķis pārsteigts pacēla galvu, tad nedaudz pamaisīja tēju un pielika krūzi pie lūpām.
— Domā, tas ir prātīgi, Nikodēm?
Tvardauskis paraustīja plecus.
— Protams, ka nē. Bet tā būs vispareizāk.
— Kāpēc? — pajautāja Basanavičs. — Mums taču apsolīja, ka Krakovā no Prāgas atdzīvinātājiem viņu sargās labākie cilvēki, nn…
— Sargāja, bet nenosargāja, — Tvardauskis viņu pārtrauca.
Notika nelaime, Jon. Vienu dienu mūķenes devās uz svētās Agneses baznīcu Mihovā. Tas ir apmēram trīsdesmit verstu attālumā no K rakovas. Kad viņas nonāca baznīcā, tur pēkšņi izcēlās ugunsgrēks. I'.aznlcas durvis aizkrita, piecas mūķenes sadega dzīvas, citas izdevās izglābt, bet dažu mūķeņu stāvoklis ir kritisks.
— Bet kā Mila?
— Mila… — Tvardauskis skumji iesmējās. — Mila izrīkojās tā, kā vienmēr. Viņas tajā baznīcā nebija. Apmānīja vecākās un sargus, pēdējā brīdi savā vietā aizsūtīja citu mūķeni, bet pati slepšus aizsteidzas uz Krakovu meklēt piedzīvojumus. Neviens pat nepamanīja, ka viņa bija pazudusi. Tagad Mila ir drošībā, leģionāri nenovērš no viņas acu, bet ilgāk tā turpināties nevar.
Basanavičs ar skatienu ieurbās tumsā. Domās viņš ieraudzīja liesmu mēles, panikā krītošas mūķenes, glābējus, kas dauzās pie durvīm. Atcerējās vēl vienu senu sāpi, traģisku ugunsgrēku, kad pēc nakts atdzīvinātāju uzsūtītu slepkavu trieciena Prāgā viņš kopā ar Tvardauski un Milu bēga uz Konstantinopoli, vēlāk uz Vārnu, pilsētu, kas likās tik droša. Taču tur liesmas atņēma viņa Gabrieli Eleonoru un sirdī atstāja neizdziedināmu rētu.
— Tu saki, baznīcas durvis aizkrita? Laikam tas nebija nejauši? — viņš pajautāja.
Tvardauskis pamāja.
— Tieši tā. Ilgi bijām viņu slēpuši. Bet, acīm redzot, uzradās nodevējs, kuram sakārojās naudu, bet varbūt viņš tika iebiedēts. — Viņš pamāja ar roku. — Neko vairs nevar darīt. Kamēr mēģināsim aizrakties līdz patiesībai, atdzīvinātāji izdomās jaunus veidus, kā noķert Milu un uzzināt viņas noslēpumu.
— Tas nozīmē, ka mēs slēpsim viņu Viļņā?
Nikodēms Prans Tvardauskis papurināja galvu un vāri pasmaidīja.
— Nē. Pietiks slēpt. Turklāt Viļņā arī nepaslēpsi. Atdzīvinātāji zina, ka mēs ar tevi esam šeit, tāpēc sapratīs, ka šeit var būt ari Mila. Un lai! Došu meitenei brīvību. Viļņas atdzīvinātāji ir vāji, tā nav Prāgas loža ar jauno mestru, nav pat ko salīdzināt. Turklāt arī mēs paši neesam ar pliku roku ņemami. Šis ir mūsu cietoksnis, un atdzīvinātājiem vajadzēs krietni pacensties, lai to ieņemtu.
— Kad Mila ierodas?
— Ar tuvāko Krakovas dirižabli. Rīt vai parīt. Viļņas legāts Sudrabs apsolīja, ka pa ceļam uz gaisa kuģu ostu Krakovas leģionāri piesegs Milu, bet dirižablī viņu sargās mūsējais. Sudrabs norīkos uzticamāko. Turklāt kas gan var notikt, lidojot gaisā?
Abi viri apklusa un ilgi sēdēja, iegrimuši pārdomās.
Pēkšņi kaut kas iežvadzējās, un Basanavičs ar Tvardauski no pārsteiguma pat salēcās.
No rožu krūma izlīda Sauvalds, brakšķēdams paspēra dažus soļus un cienīgi apvēlās uz sāniem.
\
Visa Prāga bija iegrimusi ūdeni. Lietus bez apstājas šaustīja pilM'tu, granti pārvērta dubļos, sitās pret gadsimtus vecajiem bruģakmeņiem un straujās tērcītēs plūda pa ielām. Kanalizācijas sistēma bija veca, tāpēc visapkārt mirguļoja peļķes. Pilsētnieki lavierēja Htarp tām, jo brist iekšā baidījās — varēja gadīties, ka samērcēs tikai 1',.ilošas, bet varēja gadīties, ka iegrims pat līdz jostasvietai. Prāgas vecākie iedzīvotāji purināja galvas, skatīdamies uz Vltavu, kas bija I Mi plūdusi kā nekad agrāk, bet pilsētas galvas norūpējušās sprieda, k<) glābt vispirms, ja izceltos plūdi, kādi Prāgu postīja pirms piecpadsmit gadiem. Tikai golemiem, kas sargāja pilsētas vārtus, lietus bija pie kājas. Milži vienaldzīgi raudzījās tālumā un, tikai tad, kad atstāja posteni, smagi vilka kājas laukā no staignās dubļu putras.
Melna tvaika kariete bez atšķirības zīmēm, ar cieši aizvilktiem ar/kariem dārdēja pa Prāgas bruģi, šļakstīdama ūdeni uz visām pusēm, retos garāmgājējus piespiežot pie namu sienām. Dažs labs i’.aramgājējs karietei nopakaļus sauca sliktu vārdu, bet kučieris, kas bija uzmaucis ādas ķiveri, neko nedzirdēja. Viņš sakoncentrējies regulēja spiedienu tvaika katlā, skatījās uz ceļu caur guguļiem, kas
sedza gandrīz pusi sejas, un grozīja stūri, mēģinādams izvairīties no bīstamām bedrēm, ik pa reizei pasignalizējot kādam muļķa sunītim vai kādai tūļai, kas pamanījās nelaikā pāriet pāri ielai.
Iekārtojies gandrīz guļus un pēc iespējas ērtāk izstiepis neparasti garās kājas, karietē brauca vēl diezgan pajauns, kalsns, gara auguma virs ar smailu degunu, kas atgādināja gandra knābi. Tas bija grāfs Konrāds fon Vitgenšteins — Prāgas atdzīvinātāju ložas lielmestrs, golemu saimnieks, turklāt, kā runāja ļaunas, bet piesardzīgas mēles, ari nedaudz nekromants. Vīrietis sēdēja, aizvēris acis, un klausījās, kā lietus lāses sitas pret karietes jumtu, un saspringti prātoja, vai viņš rīkojas pareizi.
Sensenos laikos atdzīvinātāju ložas bija alķīmiķu ģildes daļa. Leģendārais XVI gadsimta mags Fausts, viduslaiku pravietis Nostradamus un pat Prāgas rabīns Liva ben Becalels veidoja homunkulus, cilvēkiem līdzīgas būtnes, ticot, ka alķīmija var tās atdzīvināt. Pieminētos vīrus laikabiedri sauca par dīvaiņiem, viņi dzīvoja vientulībā, balansējot uz vājprāta robežas. Bija laiki, kad ari uz golemiem skatījās greizi.
Tie laiki bija pagājuši, bet atdzīvinātāju pieredze nebija noslēpta atvilktnēs. Pēc atdalīšanās no alķīmiķiem un Alianses izveidošanas ar Rotšildu naudu dāsni barotie jaunie atdzīvinātāji kļuva par ļoti varenu organizāciju. Viņu ložas darbojās visās Alianses brīvpilsētās un Eiropas lielpilsētās, bet vislielākā ietekme un vara viņiem bija dzimtajā šūpulī — Prāgā. Šeit atdzīvinātāju loža de facto pārvaldīja visu pilsētu.
Jau no viduslaikiem atdzīvinātāji lauzīja galvas, kā savos veidojumos iepūst ne tikai dzīvību, bet ari panākt, lai tie spētu domāt un paši būtu spējīgi pieņemt lēmumus. Pagājušā gadsimta vidū, izveidojoties Aliansei un tās brivpilsētām, atdzīvinātāji pēkšņi kļuva ļoti svarīgi. Alianse, kurai piederēja maģiskā gāze prometils, par katru cenu vēlējās mehāniķu veidotos automatonus (mākslīgus mehānismus, kādus sen senos laikos veidoja dievs kalējs Hēfaists) pārvērst "dzīvos", bioniskos, domājošos radījumos, tas ir, tādos, kuriem piemistu vēl īpašākas, elpu aizraujošas spējas. Viņi varēja kļūt par karavīriem, kas izlemtu kaujas gaitu, strādniekiem, kas izraisītu vēl