Vit'iiu rūpniecisko revolūciju, pētniekiem, kas nebaidītos ne no aukBluma, ne tumsas, ne bada. Tātad atdzīvinātāji, atrotījuši piedurkne:;, vēl cītīgāk ķērās pie darba — radīja un eksperimentēja, reizēm pārkāpdami likumus, reizēm samīdami cilvēcīgumu, bet svēti ticēil,mu, ka veiksmes gadījumā pasaule būs zem viņu kājām.
Taču nezin kāpēc veiksme aizvien meta viņiem lielu likumu, un neizdevušies eksperimenti, necilvēcīgās balsis kaucoši briesmoņi I Ika ieslēgti dziļos Prāgas atdzīvinātāju pagrabos. Ložas lielmestram nebija viegli atzīties, ka atdzīvinātāji nonākuši strupceļā.
Grāfs Konrāds fon Vitgenšteins bēdīgi iesmējās. Kas gan varēja padomāt, ka progress notiks pašā degungalā, pašā ložas sirdi? Šeit, l’r.'igā.
Pirms pieciem gadiem viņš, toreiz vēl parasts Prāgas atdzīvinātāju ložas loceklis, Jaunā gada un jaunā gadsimta sākuma ballē neļauši satika jaunu meiteni, vārdā Mila, kurai uz balli līdzi bija devu••;as dažas rotaļlietas — automatoni. Tās bija apveltītas ar spēju 1 li unāt! Tās varēja rīkoties, kā vien tām ienāk prātā! Tas bija kaut kas 1 ik neticams, ka grāfu piemeklēja šoks. Atģidies viņš visu pastāstīja lielmestram, un tas, lieki laiku netērējot, sāka rīkoties. Ievilināt meiteni lamatās ar kaut kādiem muļķīgiem solījumiem likās vieglāk par vieglu. Bet izrādījās, ka meitene nav nekāda vējgrābsle. Atdzīvinātāji apjuka un aiz pārsteigumiem sāka pieļaut kļūdas. Grāfs saviebās, jo viņam nebija patīkami to atcerēties. Kļūdas bija rupjas, vienkārši nepiedodamas. Vispirms atdzīvinātāji veltīgi mēģināja izsekot un nolaupīt meiteni Prāgā. Toreiz meitenei izdevās aizbēgt ar diviem aizgādņiem, kuri, kā vēlāk izrādījās, bija ļoti nopietni Alianses zinātnieki. Pēc gada izdevās viņu sameklēt Konstantinopolē, masku ballē bija mēģinājums viņu nolaupīt sultāna pili, bet atkal neveiksmīgi. Vel pēc gada viņa tika pamanīta Vārnā, taču arī tur atdzīvinātājiem nekas neizdevās. Atdzīvinātāju aģenti tikai veltīgi izraisīja ugunsgrēku. Tā laikā gāja bojā alķīmiķa Basanaviča sieva, bet loža iemantoja nāvīgu ienaidnieku. Un, luk, atkal viens absurds ugunsgrēks baznīcā netālu no Krakovas. Pēc nesekmīgiem mēģinājumiem meiteni nolaupīt atdzīvinātāju ložas locekļu pacietības mērs bija pilns. I .ielmestram nācās atkāpties, precīzāk sakot, viņš pazuda bez vēsts,
un neviens nekad viņu neatradis. Konrāds fon Vitgenšteins, kas nesen bija ieņēmis viņa silto krēslu, nevarēja vien nobrīnīties par priekšgājēja stulbumu. Un vēl runā, ka par atdzīvinātājiem kļūstot tikai gudrākie!
Vardarbība rada vardarbību, darbība sagaida pretdarbību. Grāfs fon Vitgenšteins mācēja lasīt starp rindiņām, mācēja saskatīt smalkākās lietas, tātad viņam uzreiz kļuva skaidrs, ka meitene tiek apsargāta. Kāds viņu ir pārsedzis ar nepārvaramu aizsargvairogu, kas pasargā no vardarbības. Nejaušību nemēdz būt. Lielmestrs nešaubījās, ka profesionāli slepkavas būtu varējuši bez grūtībām ielenkt meiteni kaut kur slēgtā pagalmā, bet tad iespertu zibens, zeme atvērtos zem kājām, nokristu dirižablis vai notiktu vēl kaut kas, un meitene paspētu aizmukt.
No otras puses, pirmoreiz pēc vairākiem simtiem gadu atdzīvinātāji ieraudzīja gaismu tuneļa galā, atrada durvis, aiz kurām slēpās viņu sapnis. Tātad tagad Konrāds fon Vitgenšteins nosolījās noskaidrot, kādā veidā iespējams noķert meiteni. Pat ja nāktu izmantot metodes, kas nepatiktu ložas locekļiem. Pat ja nāktos aicināt palīgā nāvīgus ienaidniekus.
Kariete apstājās. Kučieris nesteidzās atvērt durvis — palika sēdēt uz sēdekļa, kā bija pavēlēts. Grāfs ar plaukstu izlīdzināja vienkāršu melnu apmetni ar apakšā izšūtām oranžām liesmu mēlēm, uzlika galvā kapuci, kas labi paslēpa seju un reizē pasargāja no lietus, un tad izkāpa ārā no karietes. Laikapstākļi bija kā pēc pasūtījuma — varēja redzēt, ka lietus noskaloja ne tikai ielas, bet arī garāmgājējus, pat logos nebija saskatāmas ziņkārīgas sejas. Konrāds saviebās un ar diviem pirkstiem aizspieda ciet degunu. Viņš atradās ne pašā labākajā Prāgas rajonā, par kanalizāciju šeit nevarēja būt ne runas, tāpēc pa ielu kopā ar lietus ūdeni plūda virca un naktspodu saturs. Uz mājām nebija nekādu numuru, bet fon Vitgenšteinam adrese tika norādīta ļoti skaidri — starp skārni un zaļo māju ar aizvērtajiem slēģiem. ^
Mestrs brida cauri peļķēm (šeit ļoti noderēja garās kājas). Ieraudzījis blakus arkai piestiprinātu koka izkārtni ar uzrakstu "Šuvējas pakalpojumi. Šuju, laboju, izšuju”, viņš drūmi pasmaidīja un caur
iirku iegāja lielā pagalmā. Šeit viņu sagaidīja izkāmējušu, slapju kaķu bars visādās krāsās — strīpaini, melni, plankumaini, un pat lādi, kas reiz bija zeltaini. Kaķi kā sarunājuši sagaidīja atnācēju ar fik.iļu ņaudēšanu. Konrādam fon Vitgenšteinam ienāca prātā doma, k.i logos tūlīt pavīdēs zinātkāras sejas, bet nami, kas ielenca papilinu no trim pusēm, palika mēmi. Ari kaķi ieņaudējās tikai vienu iri/.i. Saspiedušies barā, viņi ar skatienu sekoja iebrucējam, kas uzmanīgi vēroja namu fasādes.
Grāfs piegāja pie vienām durvīm, precīzāk sakot, pie melna cauruma, un nonāca nama gaitenī. Smaka šeit nebija patīkamāka kā uz Ielas, satrupējušās kāpnes čikstēja, otrajā stāvā logu iedobumi bija «izmūrēti ciet, tāpēc nācās kāpt taustoties. Nejauši iemaldījies cilvēks patiešām būtu pagrozījis pirkstu pie deniņiem — kas gan ies uz i ādu caurumu šūt drēbes, tās labot vai pielaikot? Bet grāfs zināja, ko dara.
Laimīgi sasniedzis trešo stāvu, lielmestrs pārvilka kapuci pār acīm un pastūma vienas durvis. Tās nebija aizslēgtas. Ieejot iekšā, vīrietim uzreiz radās vēlēšanās mesties laukā, jo istabā valdīja pret īgi saldena smaka, it kā apkārt lodātu zalktis un draudētu viņu nožņaugt, taču aizbēgt no tā nebija kur — grāfs neatradās uz ielas. (irāfa ķermenis pat pārklājās sviedriem.
Pēkšņi iemirdzējās gaisma, un istabas stūrī kaut kas sakustējās.
Grāfs uzmeta skatienu skrandu kaudzei.
— Paskat, ko kaķis aiz astes būs atvilcis līdzi, — no skrandu puses atskanēja veca un čērkstoša balss. — Kāds negaidīts viesis!
Mestrs pamirkšķināja acis, un tās acumirklī aprada ar gaismu, ko izstaroja liela kristāla lode, kas stāvēja uz zemes blakus guļasvietai. No tās, gluži kā no vīraka kociņa, stiepās dzeltenīgi dūmu taustekļi, kas sāka tuvoties Konrāda fon Vitgenšteina virzienā.
— Atdzīvinātājs? — balss atkal iečērkstējās. — Nu, ko labu teiksi, atdzīvinātāj? Kā tev mans apvalks, ko?
No skrandu apakšas izlīda laukā krunkaina roka un nolaidās uz lodes. Tā iemirdzējās vēl spilgtāk, dūmi ieguva gandrīz taustāmu veidolu. Mestram sāka spiest ciet rīkli.
Nu ko, nebija jēgas slēpties. Grāfs nometa kapuci.
Būtne istabas galā skaļi ieelpoja un apsēdās gultā.
— Oho, pats lielmestrs? — tā izsmējīgi noteica. — Neticu savām acīm.
Mestrs ar skatienu ieurbās skrandainajā vecenē ar iekritušajiem vaigiem un šķidrajiem, vaļā izlaistajiem, sirmajiem matiem. Lodes gaisma atmirdzēja viņas acis, un tās izskatījās dzeltenas kā kaķim. Blakus gultai mētājās dažas tukšas, zaļas četrkantīgas absinta pudeles. Istaba bija patukša. Bez gultas šeit vēl atradās galdiņš, viens krēsls un veca šujmašīna, uz kuras stāvēja sarūsējušas šķēres. Vecene nekad nebija bijusi šuvēja. Viņa patiešām nebūtu atšķīrusi krinolīnu no krepdešlna, bet dāmas sastingtu šausmās no domas vien, ka tāda būtne pieskarsies viņu pielaikojamām drēbēm. Un tomēr visa Prāga nāca pie šuvējas — gan dižciltīgas dāmas, gan bagāti tirgoņi, gan līdz kliņķim nodzērušies dzērāji.