Melnā Šuvēja lieliski paredzēja nākotni, taču viņa nevarēja ciest atdzīvinātājus, jo viduslaikos atdzīvinātāji tādas kā viņa slīcināja upēs, dedzināja sārtā, sauca par viltus pravietēm, melīgām orākulēm, citiem vārdiem sakot, — raganām.
Vajātās orākules pilnveidojās un bez pareģošanas noslēpumiem no paaudzes paaudzē nodeva maģiskus buramvārdus, kas ļāva uzbūvēt apvalkus, kas viņas pasargāja no nevēlamiem viesiem. Atdzīvinātāji to zināja, un nevienam no viņiem nebūtu ienācis prātā griezties pie orākules un, vēl jo vairāk, lūgt viņai palīdzību. Taču lielmestram nebija citas izejas.
— Es neko sliktu neesmu darījusi, nekādus noteikumus neesmu pārkāpusi,— vecene iešņācās, metot uz atnācēju dusmīgus zibšņus.
— Tinies projām, lielmestr! Un ved laukā savu varzu, ja nevēlies uz savas ādas izbaudīt, uz ko ir spējīgs mans apvalks.
Grāfs izpleta rokas.
— Es atnācu viens, — viņš nomurmināja un pēkšņi iegārdzās, sajutis, kā neredzamas rokas sagrābj rīkli.
— Ak, tad labi, — mierīgi noteica vecene, un neredzamās rokas acumirkli atlaidās.
Mestrs pēkšņi saprata, ka lode reaģē uz vecenes balsi.
Viņa ieķiķinājās.
— Vēlies, lai izzīlēju nākotni? — viņa teica un, paraususies skrandu kaudzē, izvilka pustukšu pudeli. To atgāzusi, izdzēra lielu malku.
Mestrs, sakodis zobus, klusēja, lode nepārliecinoši mirguļoja. Vecene skaļi atraugājās, nolika pudeli uz zemes un pavērsa pret atnācēju pirkstu.
— Un ko tu dosi man pretī? Zaļas debesis, alus lietutiņu? Paldies, man neko nevajag. — Viņa nedaudz paklusēja. — Ja jau esi atnācis viens, lielmestr, tad viens ari aizej, — viņa piemetināja citādā balsi — šoreiz ne čērkstošā un ķērcošā, bet skaļā un skaidrā. — Es esmu pēdējā no orākulēm, un mani tik viegli tu nepieveiksi. Ej pro|.im uz neatgriešanos!
Lodes gaisma atkal kļuva spilgtāka, bet mestrs pat negatavojās doties projām.
— Ņem zeltu un taisnību teic, — viņš lēni, bet pārliecinoši pateica buramvārdus, kas bija veci kā pasaule.
Vecene sarāvās, it kā būtu saņēmusi pātagas cirtienu un sniedzās pēc pudeles.
— Tu gan esi gudrs, lielmestr,— viņa teica. — Tu taču varēji piedraudēt. Vai aizvest mani uz saviem pagrabiem. Daudz ko varēji. Het esi gudrs. — Viņa atgāza pudeli, un gar zodu notecēja zaļš un lipīgs šķidrums. Šis absints bija kaut kāds savāds. Vecene ar trīcošu rādītājpirkstu atkal notēmēja uz nelūgto viesi. — Labi, Konrād fon Vilgenštein, paņemšu tavu zeltu un pateikšu taisnību.
Lode pēkšņi nodzisa, dūmi izklīda.
Grāfs piesardzīgi paspēra dažus soļus uz priekšu, izņēma maku .11naudu un jaunas meitenes fotoattēlu, kas bija noslēpti zem apmetņa. To visu viņš novietoja uz galdiņa blakus šujmašīnai.
Melnā Šuvēja laiski izrausās no gultas. Ar pudeli rokās, glūnēdama uz atnācēju, viņa piegāja pie mašīnas un iekrita krēslā. Uz maisiņu ar zeltu viņa pat nepaskatījās.
Mestrs atkāpās durvju virzienā.
“Gritzner" no Saksijas, — noglāstījusi šujmašīnu, vecene pie i’vis nomurmināja. — Viņu zīme ir zirneklis tiklā. Laba firma, uzl irama.
Runājot viņa no atvilktnītes izvilka nazi ar smalki izgrebtu asmeni un neticami baltu kabatas lakatiņu. To viņa palika zem šujamās adatas, tad pie acīm pielika Milas fotoattēlu.
— Skaista meitene. Bet ne tev, atdzīvinātāj, — Melnā Šuvēja ievērtēja fotoattēlu un ieķiķinājās par savu asprātību. Pēc tam ķērās pie darba.'
Vispirms viņa kāri norija dzēriena malku, tad ar nazi pēkšņi iegrieza paceltā plaukstā. No tās uzreiz sāka tecēt biezas un tumši sarkanas asinis, lielas lāses pilēja uz Milas fotoattēla, un, tekot tam pāri, iesūcās baltajā kabatas lakatiņā. Konrāds fon Vitgenšteins varēja apzvērēt, ka redzēja asinis dzirksteļojam zaļus punktiņus.
Šuvēja nolaizīja asinis no rokas, no pudeles uz rētas uzpilināja zaļo šķidrumu, un rēta viņa acu priekšā izzuda. Tad viņa novietoja fotoattēlu uz kabatas lakatiņa, ar pirkstiem pieskārās apaļajam mašīnas rokturim, aizvēra acis, un mašīna pēkšņi atdzīvojās: skaļi tarkšķēdama, adata trakotā ātrumā sāka lēkāt uz augšu un leju, bet zem tās novietotais baltais kabatas lakatiņš pats griezās kā dzīvs.
Pēc tam mašīna apklusa, adata sastinga uz vietas. Melnā Šuvēja kādu laiku vēl nekustīgi sēdēja, tad atvēra acis un grīļodamies piecēlās kājās. Viņa ilgi skatījās uz mestru, galu galā padeva viņam kabatas lakatiņu. Bet no fotoattēla bija palicis pāri tikai sacaurumots papīra vīkšķis.
— Meklē atslēgu uz viņas sirdi, atdzīvinātāj, — teica vecene.
— Tikai tad, kad to atradīsi, dabūsi meiteni. — Viņa paķēra pudeli, aizšļūca uz gultu, pagriezās pret grāfu un piemetināja. — Es paņēmu tavu zeltu un pateicu taisnību. Bet tagad ej, no kurienes esi nācis, un nekad vairs nenāc atpakaļ!
Pēkšņi lode žilbinoši iemirdzējās, un dūmu čūskas atkal metās mestram virsū. Saspiezdams plaukstā kabatas lakatiņu, viņš atmuguriski sāka iet durvju virzienā. Viņš pavēra tās, bet, nonācis uz sliekšņa, pagriezās pret veceni. Apvalks tagadļ darbojās no visa spēka, un mestram nācās sakoncentrēt spēkus, jo viņš sajutās tā, it kā mēģinātu pacelt akmeni, kas bija trīsreiz smagāks par viņu pašu. Vecene lūkojās uz viņu, pat acis nepamirkšķinādama, ieurbusies
viņā ar dzeltenām acīm. Konrādam sāka spiest krūtis, kļuva grūti elpot. Gaiss istabā kļuva indīgs kā dzīvsudraba iztvaikojumi.
Sakoncentrējis pēdējos spēkus, mestrs izvilka garstobra pistoli, kas bija noslēpta zem apmetņa, un notēmēja uz veceni. Dūmu čūskas kā plēsoņas apvijās ap viņa roku, bet vīrietis paspēja izšaut sekundi agrāk, pirms pistole izkrita no rokām. Vecene sakņupa, viņai no rokām izkrita pudele un aizripoja pa grīdu.
Pēkšņi burvestības izgaisa, lode sāka dzist, un mestrs dziļi ieelpoja. Plātīdama muti kā tikko no ūdens izvilkta zivs, orākule, izstiepusi roku, saķēra nokritušo pudeli un mēģināja uzpilināt zaļo šķidrumu uz rētas. Taču smaga kurpe izspēra pudeli viņai no rokas, mestrs noliecās virs vecenes, aukstasinīgi izšāva otrreiz, apgriezās uz papēža un, atstājis uz galdiņa maisiņu ar zeltu, pazuda no Melnās Šuvējas midzeņa.
Nonācis gaiteni, viņš izdzirdēja dīvainas raudas, pilnas sirdssāpju, dusmu un niknuma. Jebkurš cits cilvēks būtu bēdzis, ko kājas nes, jo šī šaušalīgā dziesma plosīja sirdi, taču atdzīvinātāju ložas lielinestrs Konrāds fon Vitgenšteins mierīgā soli izgāja pagalmā. Šeit no visiem stūriem viņā nolūkojās kaķi. Viņu skausti bija izstiepti, spalvas sacēlušās gaisā, acis mirdzēja asinskāras liesmas, bet no rīklēm atbalsojās ņaudēšana, kas atgādināja iepriekš dzirdētās dīvainās raudas. Kad mestrs iznāca pagalmā, tās pārvērtās dusmīgā šņākšanā, bet tuvoties cilvēkam kaķi neuzdrošinājās. Mestru ielenca tāds kā neredzams aplis, kuru tie radījumi nevarēja pārkāpt.