Konrāds fon Vitgenšteins paslēpa pistoli zem apmetņa, pār acīm pārvilka kapuci un, atstādams četrkājainos briesmoņus apraudāt savu zaudējumu, viņš caur arku izmuka uz ielas, kur viņu gaidīja kariete.
— Uz ložu! — viņš pavēlēja, iesēzdamies karietē. — Ātri!
Kučieris nekavējoties palielināja dzinējā spiedienu, atskanēja griezīga svilpoņa, un kariete izkustējās. Tā aizvien palielināja ātrumu, drāzās cauri milzīgām peļķēm, taču kučieris nepievērsa tam uzmanību — viņš paklausīgi pildīja pavēli.
Mestrs palūkojās uz aizvilktajiem aizkariem, pēc tam paskatījās uz kabatas lakatiņu. Tagad viņš vairs nezināja, ko darīt, — vai
dusmoties uz sevi, vai smieties. Dodoties pie Melnās Šuvējas, viņš lika uz kārts ne tikai savu dzīvību, bet arī prestižu. Bet vecenes pareģojums izrādījās īsta banalitāte.
Uz asinīs izmirkušā kabatas lakatiņa bija izšūtas divas vienkāršas lietas — sirds un atslēdziņa. Atslēdziņa uz sirdi. “Meklē atslēdziņu uz meitenes sirdi. Kad to atradīsi, dabūsi meiteni." Tātad nav nepieciešama nekāda vardarbība, nekādas burvestības, nekādas slepkavības. Viss ir vienkārši kā trīs helleri — atliek tikai iekarot Milas sirdi.
Mestrs ar riebumu nosvieda kabatas lakatiņu uz grīdas, atkal iekārtojās pusguļus un aizvēra acis. Mocīties pagātnes dēļ un grauzt sevi pieļautu kļūdu dēļ nebija viņam raksturīgi. Kas padarīts, padarīts, neko nevar mainīt, jāskatās tālāk. Laiks darināt īpašu zirnekļa tīklu.
Pēc stundiņas kariete atgriezās pašā Prāgas centrā un, apbraukusi apkārt svētā Vita katedrālei, ieripoja caur modri apsargātiem vārtiem, kas bija ierīkoti biezā sienā. Melnā un baltā krāsā apmestās sienas izskatījās tā, it kā būtu veidotas no mazām piramīdām. Tā bija lielā Švarcenbergas pils — centrālā Prāgas atdzīvinātāju mītne, draudīga pils, kurai garāmgājēji meta līkumu. Uz milzīga pulksteņa, spārnus izpletis, tupēja atdzīvinātāju simbols — oranžs fēnikss, bet apkārt viņam, notupušās uz jumtiem, lietus ūdeni spļāva līkdegunes gargūlijas. 7
Kad grāfs izkāpa no karietes, viņš jau zināja, ko darīt.
— Sagatavojiet opija spoguļu istabu, — iegājis pa durvīm, viņš valdonīgi pavēlēja kalpiem, kas piesteidzās klāt. — Man vajadzēs Viļņas atdzīvinātāju ložas… — lielmestrs mirkli padomāja. — Nē, atstāsim viņus mierā. Man vajadzēs mūsu īpašo draugu feču palīdzību. Parūpējieties par sakariem ar Londonu.
Grāfs iegāja garderobē, nosvieda slapjo apmetni, noģērbās un ietinās mīkstā persiešu halātā. Tad devās uz opija spoguļu istabu, iemalkoja tikko pasniegtu, kūpošu bergan\otes tēju un ērti iekārtojās uz mīkstās gultas. Virs galvas sāka virmot plānas dūmu urdziņas. Pēdējā doma pirms ieniršanas alķīmijas opija sapņos bija šāda: “Mīlestības intrigas. Cik romantiski!”
To, ka valsti beidzot pienācis pavasaris, varēja saprast, tikai izbraucot no Londonas. Britu impērijas galvaspilsētas ielās koki bija ietinušies biezos dūmos, ko izklepoja milzīgās īstendas rūpnīcas, i.ipēc knapi varēja saskatīt novēloti plaukstošās lapas. Turklāt mū.'Igi steidzīgajiem londoniešiem nebija laika lūkoties uz kokiem, viņi pat neapstājās Redženta vai svētā Džeimsa parkā, kur smaržoja pēc hiacintēm un vizbulītēm. Iespējams, tikai vasarā no karstuma apreibusi lielpilsēta atpogāja baltās apkaklītes, noņēma priekšautus, ar sodrējainu roku notrauca no pieres sviedrus un beidzot ļāva sev nedaudz atpūsties.
Tie, kas bija noilgojušies pēc dabas, ar vilcieniem devās uz Kentu, ko mēdza dēvēt par Anglijas dārzu, citi baudīja atspirdzinošu jūras gaisu Braitonas pludmalēs, trešie brauca medīt uz biezajiem Sarejas grāfistes mežiem. Rietumu (Oksfordas) un Ziemeļu (Kembridžas) virzienos dārdošajos vagonos trokšņoja studenti, nepacietīgi gaidīdami eksāmenu beigas, romantiski noskaņoti pārīši devās pie Temzas, lai varētu pabraukāt ar laiviņu. Lielā Anglijas upe, kurai pagaidām izdevās izvairīties no Londonas eļļainā pieskāriena,
nesteidzīgi pludināja ūdeņus caur pasakaini skaistiem ciematiem ar alus brūžiem, kas ievēroja simtgadīgas tradīcijas un vilināja ar tumšo alu un pavēni zem kuplajiem vītoliem. Pat paši nepacietīgākie garāmgājēji, nonākuši šeit, atpūtās un, tīksminādamies par ainavu, labprāt iemalkoja kādu pinti alus.
Agrā rītā no Londonas Čeringkrosas stacijas uz Redingu izbrauca Dienvidaustrumu dzelzceļa kompānijas vilciens. Vienā no vagoniem skaļi čaloja jaunu dīkdieņu kompānija, kas devās atpūsties. Acīmredzot viņi bija sākuši svinēt, jau izbraukdami no Londonas, tāpēc tagad bija krietni iesiluši un smējās pilnās rīklēs tikai par sev saprotamiem jokiem. Troksnis bija tik milzīgs, ka daži pārīši un ģimenes ar bērniem neizturēja un pārcēlās uz mierīgāku vagonu. Un tikai vienam cilvēkam, kas bija iekārtojies vagona stūri, kņada, šķiet, netraucēja. Viņš sēdēja sarāvies, iespiedies stūri un pār acīm pārvilcis melnu hūti — iespējams, lai noslēptos no rīta saules, kas žilbināja caur netīro logu, bet varbūt tāpēc, ka viņš negribēja ielaisties ar jautro kompāniju.
Taču pavasarīgo krāsu raibumā viņa melnā platmale un vecmodīgais melnais apmetnis dūrās acis, tāpēc cilvēkam tikai uz īsu bridi izdevās izvairīties no uzmanības.
— Ei, cienītais kungs, vai jūs gadījumā nebraucat uz bērēm? — Viņam klāt piegāja viens zobgalis, zīmīgi pamirkšķinādams draugiem. 7
— Bet var būt, ka uz savējām? — ievaicājās cits. — Tad gan nav, ko steigties.
Vīrietis platmalē lēni pacēla galvu.
— Var būt, ka ari uz bērēm, — viņš pusbalsī ierunājās un noņēma platmali. Viņa pakausis bija pliks un gluds kā biljarda bumba.
Vīrietis paskatījās uz vienu no līksmotājiem, tad uz otru, un vīreļiem acumirkli pārgāja vēlme smieties. Viens, kas bija jau pavēris muti, lai kaut ko teiktu, aizvēra to tik ātri, ka pat zobi noklaudzēja. Pēkšņi viņam satumsa acis, urTviņu pārņēma sajūta, it kā viņš kristu no liela augstuma. Likās, ka zeme tuvojas ar mežonīgu ātrumu, puisim sagrāba ciet rīkli, it kā kaklam apkārt būtu apvijusies resna pakulu virve. Otrs zobgalis saķēra sirdi, kura tagad sitās tik
rit ri, it kā gribētu palēkties un izlidot caur muti. Abi puiši krampjaini •i.iķēra galvas, bet viņu draugi apstulbuši skatījās, nesaprazdami, Kas ar viņiem notiek.
Vīrietis melnajās drēbēs dziļi ieelpoja, ērti atgāzās krēslā un .itkal aizvēra acis. Viņu it nemaz neinteresēja ne kompānija, ne Kārām slīdošie skati aiz loga, viņam vispār nepatika ne pavasaris, ne zaļumi, un viņš labprāt būtu palicis Londonā, ja vien nebūtu pienākusi ziņa par neveiksmi Krakovā, ko viņš saņēma caur opija spoguļiem, un jauns uzdevums, kas viņam bija jāveic.
Kad cilvēks nonāk nepatīkamā situācijā, viņa domas parasti Kalvā grozās ap vienu un to pašu. Viņš nepārstāj sev jautāt: “Kā būtu, ja būtu", “Ko darīt tālāk", "Vai es visu esmu labi apdomājis”, taču pasažieris, kas devās uz Redingu, nebija no tādiem. Tiesa, saņemtais norādījums bija dīvains, atļautie līdzekļi — neparasti, bet viņam bija mērķis un darbības plāns, un ar to pilnīgi pietika. Viņš jutās mierīgi.
Nobraucis no Londonas gandrīz četrdesmit jūdžu, vilciens apstājās pie neizskatīgas pieturas. Uz sarkanu ķieģeļu celtnes vidēja izkārtne ar uzrakstu "Blekvotera”.
Vīrietis melnajās drēbēs piecēlās kājās, nepaskatīdamies uz apklusušajiem jaunekļiem, pārgāja pāri vagonam un izkāpa no vil< iena. Kopā ar viņu izkāpa vēl daži desmiti cilvēku, un uz nelielā perona uzreiz kļuva par šauru. Cilvēki stiepa piederumu kastes, lielus, .ir nezin ko piebāztus pakulu maisus un pat būrus ar zosīm-gāginātājām.