Pašā Blekvoterā arī valdīja neikdienišķs troksnis. Varbūt tas kādam iebraucējam likās dīvaini, bet visi apkārtējie zināja, ka Blekvotera gatavojas ikgadējam gadatirgum. Pie stabiem plīvoja lentes, galdnieki klaudzināja āmurus, pabeigdami būvēt paviljonus tirgotājiem, skaļi māva garām vestie liellopi. Centrālajā ciemata laukumā griezās tvaika karuselis, ķo no visām pusēm bija ielenkuši bērni, blakus šaujamieročus pārbaudīja šautuves īpašnieks, nedaudz tālāk daudzkrāsainas teltis bija uzcēlis klaiņojošs čigānu tabors.
Plikpaurainais vīrietis bez acīmredzamas ieinteresētības aplūkoja gadatirgus izklaides, bet viņa skatiens meklēja ko citu.
Ieraudzījis koka divstāvu ēku zaļā krāsā ar izkārtni “Cūka un svilpīte. Krogs un naktsmājas", viņš devās uz turieni.
Iegājis krogā, viņš noņēma platmali un piegāja pie jaunas apteksnes ar netīru priekšautu, kas garlaikojās pie gara galda.
— Es vēlētos istabu, — viņš noteica un aizgriezies aplūkoja pustukšo zāli. Lielā pļēgurošanas stunda šeit vēl nebija sākusies.
Meitene vienaldzīgi paskatījās uz vīrieti.
— Jūs jokojat? — viņa neslēpa izbrīnu. — Tagad taču gadatirgus, visas istabas rezervētas pirms dažām nedēļām.
Viņa jau grasījās iet projām, bet cieta roka sagrāba viņu aiz elkoņa, un meitene gandrīz iespiedzās. Pieskāriens bija auksts, bet satvēriens kā no dzelzs.
— Es vēlos istabu, — vīrietis mierīgi atkārtoja.
Viņa plikais pakausis spīdēja luktura gaismā, viņš skatījās apteksnei tieši acis.
— Ēēē… jā, protams. — Meitene parausās zem galda un izvilka vara istabas atslēgu, kas bija domāta pazīstamam liellopu tirgonim, kam bija jāierodas rit. — Lūdzu, — viņa pasniedza atslēgu atbraucējam. — Trešā istaba otrajā stāvā, kungs…
— Fečs*, — sekundi padomājis, nomurmināja plikpauris.
— Lūdzu, ser Feč, — kā papagailis atkārtoja apteksne. — Vai pagatavot vakariņas?
Vīrietis papurināja galvu.
— Nav nepieciešams.
Aiz Blekvoteras ceļš kļuva platāks un vijās caur bezgalīgiem viršu laukiem, kas vakara krēslā izskatījās tik draudīgi, ka drīzāk atgādināja drūmos Ziemeļjorkšlras purvus, nekā Anglijas Dienvidus. Tālumā aiz viršu laukiem rēgojās melni mežu masīvi. Ceļš atradās virs patīkami čalojošas Blekvoteras upītes. Šeit, uz neliela tiltiņa, ceļinieku gaidīja pārsteigums — ieraudzījis cilvēku, no būdiņas izsteidzās plecīgs virs militārā uniformā un pieklājīgi, bet stingrā balsi
* Angļu mitoloģijā — dubultnieks, spoks. Satiekoties ar viņu pēc saulrieta, gaida nāve, līdz saulrietam — nepatikšanas.
ļ.iutāja, uz kurieni iebraucējs dodas, kāds ir viņa ceļa mērķis, jo šajās vi('tās svešinieki nebija vēlami. Bet ceļš veda tālāk uz meža izcirtumu, līdz beidzās pie lieliem vārtiem, pie kuriem dežūrēja daži sargkareivji. Tālāk jau stiepās grantsceliņš, kas bija apstādīts ar rododendriem. Tas aizlocījās koka tiltiņa virzienā, kas savienoja divus ar Kokiem apaugušus ezeriņus — Augšējo un Apakšējo, tad nedaudz 11/. priekšu tas aizveda līdz garai un neglītai divstāvu akmens ēkai.
Šo vietu sauca par Sandhērstu. Šeit tika nodibināta Karaliskā militārā akadēmija, Britu impērijas armijas karavīru šūpulis.
Tagad virs neizskatīgās ēkas pletās pavasarīgi dzidras debesis, liet saules stari ziņkārīgi lūkojās caur logu uz nelielu auditoriju, kur ('ksaminatoru komisijas priekšā pamatstājā stāvēja akadēmijas pēdējā kursa kursants Edvards O'Braits. Viņam mugurā bija parādes uniforma ar uzšuvi baltā un zilā krāsā — kadetu atšķirības zīmi, un nospodrinātās uniformas pogas mirdzēja kā dimanti.
—… un es esmu stingri pārliecināts, ka tādas reformas Viņa Augstības armijai ir vienkārši vitāli nepieciešamas, — runu noslēdza Edvards O’Braits un pamatstājā sasita papēžus.
Sirmgalvis, eksāmenu komisijas priekšsēdētājs ģenerālis Džozefs Žofrē saviebās, it kā saule būtu viņam iespīdējusi tieši acīs.
— Hm, hm, — viņš nokrekšķinājās un pagriezās pret blakus sēdošo kolēģi, vecāko studiju kuratoru majoru Stenu Makdermotu, kam mugurā bija nevainojami pieguļoša uniforma. — Interesanta pie jums šeit, Sandhērstā, mode, — viņš noteica, šķībi pasmaidīdams. — "Stingri pārliecināts…. nepieciešamas reformas”. Un kur mēs tādā veidā nonāksim? Varbūt arī jūsu saimniecības daļas vadītāji tūlīt karaliskajiem inženieriem sāks skaidrot, kā būvēt militāros dirižabļus?
Vecākais studiju kurators cieši saknieba lūpas un dusmīgi paskatījās uz kadetu O’Braitu. Bet ģenerālis Žofrē pat nedomāja apstāties.
— Jūs viņiem sabāžat* galvās visādas muļķības — ģeometriju, topoloģiju, alķīmiju, vācu valodu, pasarg' dievs! Un kur cieņa pret priekšniecību? Kur pieticība? Disciplīna? Tā arī rodas visādi “reformatori", — ģenerālis kļuva aizvien niknāks, bet komisijas locekļu,
trīs viru, sejas apmācās aizvien vairāk. — Manos studiju gados tādas nekārtības nebija. — Viņš pagriezās pret adjutantu, kas stāvēja aiz muguras. — Persij, — viņš vērsās pie vīreļa, kurš tieši noliecās, it kā būtu gaidījis komandu, — zini, ko es šodien redzēju ēdnīcā? Izrādes afišu! Un tajā izrādē gorīsies ne tikai tukšpaurainie kadeti, bet ari «
karavīri! Cirks Sandhērstā! Kur tas redzēts?!
Tagad vairs nebija skaidrs, kas tiek eksaminēts — O’Braits vai viņa skolotāji, komisijas locekļi. No neērtās situācijas viņus izglāba pats kadets Edvards.
— Vai godātajiem kungiem ir vēl kādi jautājumi man? — viņš painteresējās, pirms tam skanīgi sasitot papēžus.
Makdermots tikai papurināja galvu un atmeta ar roku, it kā teikdams: “Kadet, nelauzi galvu!"
O’Braits atdeva cieņu, apgriezās un izsoļoja no auditorijas. Nonācis garajā gaiteni, viņš sagrūda pirkstus aiz apkakles un ar tādu spēku atrāva to vaļā, ka gandrīz izrāva metāla podziņu. Tad dziļi ieelpoja un saķēra galvu. Caur atvērtajiem logiem iepūta atspirdzinošs vējiņš, bet Edvardam trūka gaisa. Viņš gandrīz skriešus aizsteidzās pie kāpnēm, nokāpa lejā un izgāja akadēmijas iekšpagalmā.
No šejienes varēja nokļūt pie sarkanķieģeļu Kristus baznīcas, ko ieskāva zaļš dārzs, un kura uzdevums bija ne tikai iepriecināt aci, bet ari sargāt mieru, jo tālāk atradās zirgu staļļi un jāšanas treniņu lauks, aiz tiem — šautuves, kur kadeti, nepacietīgu instruktoru saucienu pavadīti, trenēja aci, šaujot no šautenēm un revolveriem. Taču šodien pēc akadēmijas vadītāja pavēles apkārt valdīja klusums — norisinājās gala eksāmeni, bija pēdējā studiju diena, tāpēc nevienam nebija atļauts traucēt mieru.
Jaunākie kadeti izklīda pa istabām, atkārtodami uzdevumus, pastaigājās pa Sandhērstas parku vai, paslēpušies attālākā nostūri, sabāzuši galvas kopā, domāja, kā apmānīt sargus un, izvairoties no sodiem, nokļūt ikgadējā Blekvoteras gadatirgū, kas sākās šovakar. Kadetiem bija stingri aizliegts apmeklēt gadatirgu, īpaši pēc aizpagājušā gada skandāla, kad zaudētāji vainoja laimes rata īpašnieku blēdībā, iemeta viņu upē un izraisīja kautiņu.
Taču Edvardu O’Braitu gadatirgus neinteresēja. Viņš aizgāja uz
baznīcas dārzu, sameklēja attālāku soliņu, apsēdās un aizdomājās. No pirmā acu uzmetiena šis zilacainais kadets izskatījās tā, it kā būtu dzimis karavīrs: gara auguma, spēcīgas miesasbūves, tiešu skai ienu. Taču Sandhērstā O'Braits atšķīrās no citiem kā balta vārna, jo negribēja — un arī ne pārāk labi mācēja — vadīt. Tā vietā, lai pavēlētu, viņš centās iztapt, un daudziem tāda rīcība bija nesaprotama. Triju studiju gadu laikā instruktoriem tā arī neizdevās izsist viņam no galvas tieksmi ietiepīgi aizstāvēt savu viedokli, atzīt militāro disciplīnu un stingri turēties pie subordinācijas. Studiju biedri uz Edvardu arī skatījās greizi — viņš mācījās pārāk labi, bet studentu izpriecās piedalījās pārāk reti. Edvards nebija sūdzambībele — nenosūdzēja studiju biedrus, kas bija aizskrējuši uzvilkt dūmu uz Velna Mārciņas alām Sandhērstas nomalē vai pa naktīm vazājās Blekvoteras pilsētiņā. Viņš pats nekur neiesaistījās, brīvajā laikā viņš visbiežāk devās uz zirgu staļļiem un runāja ar zirgiem vai šautuvē pilnveidoja ātršaušanas iemaņas. Bet vislielākais Edvarda netikums kursa draugu acis bija tas, ka viņš nebija anglis.