Edvarda O’Braita vecāki bija dzimuši Lietuvā. Tēvs Petrs Abraitis kopā ar sievu Sofiju emigrēja uz Londonu, kad dēlam bija trīs gadi. Abi vecāki darbu atrada nespējnieku namā — ļaužu starppieturā pa ceļam uz debesīm. Māte aprūpēja smagus slimniekus, bet tēvs, kas Lietuvā strādāja par lokomotīves mašīnistu, sāka strādāt par kurinātāju. Bērns uzauga par skaistu vīrieti, bija apdāvināts, angliski runāja lieliski, bet, bērnībā saskatījies slimo večuku ciešanas, bija noslēgta rakstura un nekur nespēja iekļauties. Mēģinot kaut kā iesakņoties starp svešajiem, viņš iestājās Karaliskajā militārajā .ikadēmijā. Agrāk, līdz 1871. gadam, arī šeit nebija nekāda saldā dzīve. Par laimi, šis gads britu armijai bija liktenīgs — bija aizliegts pirkt l’.rādus un amatus, citādi O'Braits labākajā gadījumā būtu varējis cerēt uz seržanta vai kaprāļa grādu un dienestu kaut kādā nenozīmīgā sauszemes karaspēka bataljonā. Bet viņš, pirmais pēc sekmīguma akadēmijā, sapņoja par Karalisko gaisa korpusu, par dirižabļiem, divplākšņiem, cepelīniem, korvetēm un reideriem. Militārās topogrāfijas, militārās tiesības, administrācijas, svešvalodas un citu priekšmetu teorētiskos eksāmenus viņš nokārtoja
lieliski. Kursabiedrus viņš pārspēja ari šaušanas un jāšanas prasmēs, bija lieliskā fiziskā sagatavotībā un labs artilērists.
Gandrīz pēc visu instruktoru domām, O’Braits bija acīmredzams kandidāts uz Karalienes Viktorijas medaļu, ar kuru tiek apbalvots vissekmīgākais students, un viņš varēja cerēt uz pašu labāko amatu Gaisa korpusā, uz kādu vien varēja cerēt kadets, kas tikko pabeidzis akadēmiju.
“Ja tikai es nebūtu tā izblamējies," Edvards domāja.
— Mani tas nemaz nepārsteidz, — pavisam blakus atskanēja balss, un Edvards atģidās, ka pēdējo savu domu viņš pateicis skaļi.
Sandhērstā kadeti bija ļoti labi uztrenēti, tāpēc negaidīti pārsteigtais O’Braits pat nesatrūkās, tikai pagrieza galvu pret runājošo, kas, neko negaidīdams, pēkšņi apsēdās uz sola.
— Jā, Viljam, vari priecāties, tev atkal ir taisnība, — nomurmināja Edvards.
— Nūjā, — atbildēja Viljamss Dalvels, īsa auguma, diezgan apaļīgs kadets ar neticami baltu ādu un iespaidīgi lielu Ādama ābolu.
— Protams, ka man ir taisnība, jo tu mani nekad neklausi. Vai tu zini, kāda ir atšķirība starp mums abiem? Man ir taisnība tikai tad, kad man tas ir izdevīgi. Bet tu vienmēr gribi būt par visiem gudrāks, uzbāzies ar savu viedokli, it kā tas būtu vissvarīgākais. Varbūt tu arī esi Makdermota favorīts, bet vai tu tiešām cerēji, ka, nekaunīgi runājot eksāmena laikā, atstāsi iespaidu uz to veco perdeli ģenerāli Žofrē? Man ir aizdomas, ka tev, balodīt, piemīt nopietna prāta slimība, un savas pēdējās dienas tu aizvadīsi svētā Andreja psihiatriskajā slimnīcā.
Viljamss izvilka no kabatas žāvētu plūmju sauju, sāka tās košļāt un kauliņus spļāva zālē.
Edvards bez dusmām paraudzījās uz vīreli. Dalvels bija gandrīz vienīgais viņa draugs Sandhērstā, turklāt viņš runāja taisnību, kaut arī tā nebija patīkama. Edvards novērsa skatienu uz baznīcas torni un pakasīja pakausi.
— Nebiju domājis, ka komisijā būs ģenerālis Žofrē, — galu galā viņš teica.
Viljamss saviebās.
— Tad varbūt viņš būs nokritis no debesīm? Vai, tev runājot, parodijās auditorijā kā Herberta Velsa neredzamais cilvēks? — Vil|.u ass sagremoja vēl vienu plūmi, tad pagriezās un iedūra ar pirkstu Edvardam krūtīs. — Vīriņ, tu viņu redzēji jau pirms eksāmena. Un lieliski zināji, kas viņš par putnu. Tev tikai vajadzēja atbildēt uz jau-
l. 'ijumu, paslavēt karali Edvardu, Britu impēriju, tās neuzveicamo armiju, drošsirdīgākos vadoņus, un tu būtu izgājis aplausu pavadlbā. Bet kur tev! Edvards O'Braits tā nerīkojas. Viņam noteikti jāiz«aka savs viedoklis. Viņš, ziniet, personīgi veidos Britu armiju un viens pats uzvarēs karu Krimā, Zabulistānā, Birmā vai vēl kaut kur, kur tikai tiks nosūtīts. Es tev saku, svētā Andreja trako nams brēki in brēc pēc tevis!
Edvards klusēja, tikai piemiedza acis, un Viljamss saprata, ka ir pārāk iekarsis un aizskāris draugu.
— Nu nedusmojies, — viņš nomurmināja. — Varbūt vecis tikai patrokšņos un nomierināsies. Tavas balles ir tik augstas, ka par nākotni vari nelauzīt galvu. Kaut gan eksāmenā par mēles turēšanu .iiz zobiem tu neapšaubāmi izgāztos.
— Toties tu esi īsts līderis draugu mierināšanas disciplīnā, — nenocieties dzēlīgi noteica Edvards un pasmaidīja. — Lai kā arī nebūtu, viss noskaidrosies rīt ceremonijas laikā.
Viljamss iebukņīja draugu un pamirkšķināja ar aci.
— Bet šovakar mūs gaida Blekvotera un Anglijā visgardākais Kapnera plūmju pīrāgs. Pēdējais eksāmens nokārtots, teorētiski mēs vairs neesam kadeti.
— Teorētiski varbūt arī neesam, bet praktiski esam līdz rītdienas vienpadsmitiem, — Edvards piezīmēja un piecēlās. — Tu, protams, vari riskēt, bet man nepatikšanu pietiek. Iešu uz šautuvi, kapteinis Pārķers apsolīja parādīt jaunu Lī-Metforda trīsstobreni.
— Oho, Edvards O’Braits cenšas izvairīties no nepatikšanām? — Viljamss dzēlīgi piebilda. — Draudziņ, tu ātri progresē!
Taču Viljamss maldījās. Nepatikšanas O’Braitu sagaidīja pavisam drīz. Tiklīdz viņš izgāja no dārza, pie viņa piegāja klāt pulciņš kursabiedru-kadetu.
— Re, kur viņš, lielais reformators, Anglijas cerība un mēles kulstītājs, — ierunājās Čārlzs Finlejs.
Viņam aiz muguras stāvošie trīs draudziņi draudoši ieķiķinājās.
Sandhērsta bija caura kā siets, baumas te izplatījās ātrāk nekā lodes no trīsstobrenes, bet nosūdzēšana bija kļuvusi par amatu — akadēmijā strādājošie rezerves seržanti vainīgajiem kadetiem ļāva izpirkties un šādā veidā piemeta pie algas. Tāpēc O’Braits neizbrīnījās, ka ziņa par ģenerāļa Žofrē neapmierinātību sasniegusi arī Finleja ausis.
Abi kadeti nesapratās jau no pirmajām dienām. Čārlzs Finlejs, bagātu aristokrātu atvase, ar īpašām spējām neizcēlās, bet par to neuztraucās. Viņš sapulcināja sev līdzīgu kaušļu bandu un baudīja dzīvi — bez žēlastības bojāja dzīvi citiem kadetiem. “Labākos" (tā sevi dēvēja šī kompānija) jau sen vajadzēja izsviest laukā no akadēmijas, bet Finlejs bez grūtībām visus izpirka. Turklāt viņa vecāki līda vai no ādas laukā, lai dēls šeit paliktu un pēc tam tiktu kādā pēc iespējas siltākā dienestiņā.
Edvards O’Braits arī varēja sev apkārt sapulcināt pulku un sist pretī, bet tas nebija viņam raksturīgi. Tagad viņš dusmīgi paskatījās uz zobgaļiem un, ne vārda neteikdams, aizgāja savās darīšanās.