Jons SIMAŠKA, Starojošo biedrības līderis
Brāļi UNGĀRI, lunkaiņi
Leibs VOLINSKIS, “Viļņas Taisnības" redaktors
Jadviga ZAICA, Girša ŠIBUKS, CIPA, dumpinieki
Citi
Vasīlijs HARDINS, Novoviļeiskas psihiatriskās slimnīcas galvenais ārsts
MELNĀ ŠUVĒJA, pēdējā Prāgas orākule
Krievijas impērijas Valsts padomes priekšsēdētājs lielkņazs Konstantīns Nikolajevičs smagi nopūtās, noņēma pensneju, parīvēja nospiesto degunu, aizgriezās no loga un paskatījās uz vīriem, kas sēdēja mīkstos klubkrēslos.
— Nu, kas vēl, Dmitrij Martinovič? — viņš vērsās pie valsts sekretāra, garbārdainā Soļska. — Man jāsteidzas uz Padomes sēdi, viņi jau deg nepacietībā.
— Pēdējais jautājums, jūsu imperatoriskā augstība, — steidzās atbildēt Soļskis. — Pēdējais, bet pats… — Pieredzējušais diplomāts apklusa īstajā laikā un nepateica, ko nevajag. Viņš pievērsa skatienu Mihailam Kristoforovičam Reiternam, Impērijas finanšu ministram, kas bezrūpīgi spēlējās ar sudraba vēstuļu nazi. Labāk lai runā viņš.
Ministrs Reiterns pacēla galvu, nosvieda malā sudraba spēļmantiņu un pielaboja balto tauriņu, kas bija pieskaņots sniegbaltajam kreklam.
— Palika neapspriests pilsētu nodošanas jautājums, jūsu imperatoriskā augstība, — viņš ierunājās mierīgā balsī. — Un tas ir svarīgi, atlikt to vairs nevaram.
— Vai patiešām? — pērkondārdošā balsi iesaucās lielkņazs, smagi apsēzdamies krēslā. — Mēs, impērija, kaut ko nevaram? Kāds mums, impērijai, neļauj? Tur ciet mūsu roku? Un kas ir tas neģēlis?
Visa Konstantīna Nikolajeviča āriene liecināja par to, ka viņš ir ļoti neapmierināts. It kā piebalsodams saimniekam, mīļotais kņaza spaniels, kas bija iekārtojies uz mīksta persiešu paklāja, pacēla galvu un ievaukšķējās.
Klubkrēslos sēdošie nemierīgi sakustējās. Tikai ministrs Reiterns saglabāja mieru. Jau gandrīz divdesmit gadus viņš bija viens no kņaza uzticības personām, tāpēc zināja, kad vajag paklusēt un kad runāt.
— Rubļi, jūsu imperatoriskā augstība. Rubļi, — viņš teica. — Un, ja ļausiet precizēt, to trūkums neļauj mums rīkoties. Visi šeit esošie lieliski zina, ka viņa imperatoriskās augstības cara Aleksandra Otrā, lai Dievs viņu sargā, ekonomiskās reformas valstij maksājušas pārāk dārgi. Mūsu tirdzniecība piedzīvo panīkumu, un, ja mēs steidzīgi neatbalstīsim rubli, no tā drīz vien pāri paliks tikai čiks. Valsts parāds nav paceļams. Ārvalstu bankas mums pagaidām vēl aizdod, bet uz rokas mēs saņemam tikai pusi no summas, kamēr procentus maksājam par visu. Ražošana…
— Hm, hm… — neapmierināti iekrekšķinājās Iekšlietu ministrs Aleksandrs Jegorovičs Timaševs, kas ari atradās kabinetā. Šim vīrietim, atšķirībā no Reiterna, nepiemita ne takta izjūta, ne pieticlgums. Ari šoreiz, atdarinādams lielkņazu, viņš bija ieradies mirdzošiem ordeņiem klātā mundieri. — Ļaujiet pajautāt, jūsu imperatoriskā augstība, kas par to ir atbildīgs? — Timaševs pavīpsnāja ar lūpu kaktiņu. — Vai tad ne finanšu ministrs? Vai tad viņam nevajadzētu rūpēties par to, lai valsts kasē nepietrūktu naudas?
Taču finanšu ministrs Reiterns piezīmi izlikās nedzirdam.
— Ražošanas apmēri samazinās, — viņš mierīgi turpināja.
— Bet mūsu izslavētais dzelzceļš naudu rij kā trīs dienas nebarots zemnieks.
— Kā gan neris, kā gan neris, — atkal viņu pārtrauca Timaševs un, pielēcis kājās, ar platiem soļiem sāka mērīt kabinetu.
Lielkņazs Konstantīns Nikolajevičs ar skatienu sekoja vīra soļiem, valsts sekretārs Soļskis noslēpās aiz papīru kaudzes, tikai Reiterns delikāti ieklepojās un pielika pie lūpām salveti, izlikdamies, ka viņa runu pārtraukusi klepus lēkme, nevis izlēcējs iekšlietu ministrs.
— Kā gan nerīs, ja ikviens ierēdnis ir kaut kādas kompānijas akcionārs, kas izsūc valsts naudu, — iemaurojās Timaševs. — Ierēdnītis — tas vēl būtu nieks! — Viņš apstājās pretī Reiternam. — Vai jūs jau esat aizmirsis Lamanska afēru, ministr? Valsts bankas priekšsēdētājs kļūst par vienu no dibinātājiem dažādās dzelzceļa sabiedrībās, bet pēc tam dala tām valsts bankas kredītus. Šādi rīkojas valsts bankas galva! Kur tas redzēts? Cik sabiedrībās viņš bija iekārtojies, ko? Piecās? Septiņās?
Reiterns slepšus saskatījās ar Valsts Ekonomikas departamenta priekšsēdētāju Aleksandru Abazu, vēl vienu sarunas dalībnieku, kurš līdz šim nebija atvēris muti. Arī šie abi vīri bija bāzuši nagus spīdošajā naudas upē, tāpat kā daudzi citi ierēdņi. Tātad no valsts kases aiztecēja simtiem miljonu rubļu — dzelzceļa būvei, graudu iepirkšanai no auglīgās Krasnodaras un vēl sazin kam. Reiterna un Abaza izveidotā grupa veikli dalīja valsts koncesijas un rūpējās par astoņpadsmit jaunu dzelzceļa līniju būvēšanu. Taču viņiem pietika prāta darboties caur ielikteņiem, bet nejēga Lamanskis nolēma visu sagrābt sev un iekrita.
— Zagļiem, bez šaubām, jāsēž cietumā, — pie izdevības lepni izteicās Reiterns. — Bet kas par to atbildīgs? Vai tad ne jūs pats, iekšlietu ministra kungs? Bet nenovirzīsimies… Kā jau es teicu, valsts kase ir tukša.
— Bet kā ar Aļaskas naudu? — atrūca Timaševs. — No māmuļas Krievijas atplēsāt daļu zemju un pārdevāt jeņķiem. Kur jūs likāt saņemtos dolārus? Septiņus miljonus!
Reiterns sakoda zobu§ un vāri pasmaidīja. Viņš aktīvi piedalījās arī Aļaskas pārdošanas darījumā, bet kāda velna pēc to tagad celt gaismā!
— Dolāri tika saņemti un ir jau iztērēti, — viņš vēsi atcirta.
— Neaizmirsīsim vēl arī valsts projektus. No jauna būvētā
imperatoru ģimenes rezidence šī gada laikā vien valsts kasei izmaksājusi…
Lielkņazs Konstantīns Nikolajevičs beidzot sakustējās krēslā.
— Pietiks, pietiks, viss jau tāpat ir skaidrs, — viņš ieņurdējās, jo ari pats nespļāva virsū greznībai, personīgi rūpējās par savas rezidences celtniecību. — Nu, ko tad man teikt Padomei?
Finanšu ministrs Reiterns piecēlās kājās. Viņš atradās ļoti tuvu savas dzīves vislielākajai veiksmei. Viss jau pārrunāts, izlemts un saskaņots, bet, ja lielkņazs vēlas skaidrību…
Reiterns noklepojās un ierunājās:
— Pirms dažiem gadiem, kad tika runāts par jaunu kredītu piešķiršanu Krievijai, Rotšildu korporācija piedāvāja interesantu finansēšanas veidu. Tika ņemta vērā mūsu pieredze ar… ar… — viņš uzmeta skatienu iekšlietu ministram Timaševam un atkal pagriezās pret lielkņazu, — ar Aļasku. Rotšildi lolo dīvainu ideju. Viņi vēlas apvienot vairākas pilsētas savienībā — Aliansē, un tur veikt zinātniskos pētījumus, nodarboties ar alķīmiju* un citu abrakadabru. Vārdu sakot, ārprāts. Viņi vēlas Rēveli un Viļņu, bet apmaiņā sola norakstīt pilnīgi visus Impērijas parādus, turklāt uz trim desmitgadēm viņi piešķirtu bezprocentu kredītus. Rotšildi plāno Rēveli un Viļņu pievienot Krakovai, kura arī tiek uzskatīta par brīvpilsētu, ar austriešiem viņi jau vienojušies par Prāgu, ar Osmāņu impēriju — par iespēju daļēji pārvaldīt Konstantinopoli.
Iekšlietu ministrs Timaševs saviebās.
— Es taču teicu, saku un atkārtošu vēlreiz: tas nav iespējams! — viņš iebļāvās pa visu istabu. — Ja mēs atdosim šis pilsētas, mēs atvērsim vārtus revolūcijai.
— Vēl dažus gadus pasēžam bez naudas, un revolūcija izcelsies pati no sevis, — atcirta Reiterns, bet Abaza piekrītoši pamāja ar galvu. — Par kādām pilsētām jūs iestājaties, jūsu labdzimtība? Kam mums nepieciešama Rēvele, ja mums pie jūras ir Pēterburga? Kam mums Krakova, ja ir Varšava? Kam mums nolaistā Viļņa ar slēgtu universitāti un šļahtām sagruvušajās būdās? Aļasku mēs pārdevām