* * *
Kad pienāca vakars, “labākie" ar Čārlzu Finleju priekšgalā jau dzēra alu Blekvoterā, krogā “Cūka un svilpīte”. Septiņi puiši sēdēja pustumšā zālē pie gara koka galda un rāva vaļā dziesmu.
Mēs kadeti esam, vīri kā mūri,
Tam piekritīs laikam ikviens.
Labdien, kā klājas? Un tagad — škic!
No ceļa mums projām mūciet!
Pēdējo rindiņu “labākie" izkliedza pilnā rīklē. Atgāzuši galvas, viņi kausus izdzēra līdz galam un sāka dauzīt tos pret galdu, pieprasīdami vēl. Jaunas, iekarsušas asinis alka pēc piedzīvojumiem, tāpēc viens no puišiem, vārdā Frenks, pagriezās pret bandas vadoni, vēlo-
l ies viņam piedāvāt aizskriet uz pilsētiņas laukumu un tur nedaudz papriecāties.
— Čārlz, varbūt ir laiks kādam sadot pa purnu? — pagriezdamies pret draugu, viņš noteica, bet pārsteigts apklusa. — Ei, vai kāds nav redzējis Čārlzu? Kur viņš pazudis?
— Visticamāk, aizskrēja kādiem brunčiem pakaļ, — atbildēja cits puisis un ieķiķinādamies iebļāvās: — Vai kāds atnesis alu, pie velna!
Tobrīd Čārlzs Finlejs sēdēja kroga tumšākajā stūri pie galda, kas bija domāts četrām personām, un lūkojās uz nepazīstamu vīrieti melnā apmetni un melnu platmali galvā.
— Tātad jūs esat tas cilvēks, par kuru man stāstīja vecāki? — muļķīgi pasmaidījis, pajautāja Finlejs. — Telegrammā viņi rakstīja, ka varat man palīdzēt. Ka jūs darāt brīnumus.
Nepazīstamais pagrozīja galvu.
— Skatoties, kādu brīnumu vēlēsieties, — viņš pateica aizsmakušā balsi.
Čārlzs skaļi uzsita ar plaukstu pa galdu.
— Jūs gan esat veicīgs. Atskrējāt kā viesulis. Cik mani vecāki jums apsolīja?
Melnais vīrietis nesteidzās atbildēt, vienkārši uzmanīgi lūkojās Čārlzā, it kā vēloties iegaumēt katru viņa sejas pantu.
— Kāds cienītam būtu vārds? — nekaunīgi pajautāja kadets.
— Man nepatīk kārtot darīšanas ar nepazīstamiem cilvēkiem.
— Sauciet mani par Feču, — vīrietis atbildēja.
Finlejs sāka smieties.
— Ļoti asprātīgi, Spoka kungs, — viņš noteica. — Labi, es pateikšu, kādu brīnumu es vēlos. Vēlos slavu un naudu. Gribu saņemt norīkojumu uz Karalisko kavalēriju.
Vīrietis melnajā apģērbā klusēdams aizvien lūkojās uz kadetu.
— Jā, — viņš beidzot pateica.
Čārlzs Finlejs pēkšņi sajuta, kā pār muguru pārskrien skudriņas.
— Bet vecāki laikam minēja, ka akadēmijā man klājas… ēēē… ne pārāk, ka atzīmes nav pārāk… — nedroši viņš noteica, bet vīrietis, kas stādījās priekšā kā Fečs, viņu pārtrauca:
— Iesim, es jūs pavadīšu, — viņš vēsi noteica un piecēlās no krēsla. — Parunāsim pa ceļam.
Nezin kāpēc nekaunīgais kauslis Finlejs uzreiz paklausīja un, neatsveicinājies no draugiem, izgāja no kroga pakaļ vīram. Likās, it kā viņu kāds vilktu aiz striķlša, bet viņš neko sev nevarēja padarīt.
Pēc, neilga laika Blekvoteras laternas palika aiz muguras un apkārt kļuva tumšs. Sacēlās vējš, un ap kājām sāka tīties no upītes kāpjošā valgā migla, un Finlejam, kas cauri viršiem gāja iepakaļus Fečam, palika neomulīgi. Viņš nedaudz atpalika un palūkojās apkārt, meklēdams kaut kādu nūju, un nožēloja, ka nav paņēmis līdzi pistoli, kaut ari akadēmijas noteikumi to aizliedza.
— Feča kungs, nepavadiet mani vairs, — viņš beidzot pateica, cenzdamies, lai nedrebētu balss. — Bet kas attiecas uz naudu…
— Finleja kungs, — vīrietim pie pašas auss iečukstējās balss, un kadets pat nodrebēja, jo Fečs gāja nevis blakus, bet pa priekšu, dažu soļu attālumā. — Par cenu neuztraucieties. Par neko neuztraucieties.
— Lieliski, — nomurmināja Finlejs un apstājās. — Tad es pilnībā nododu sevijūsu rīcībā.
Fečs ari apstājās un pagriezās, piegāja pie kadeta un atsveicinoties pastiepa abas rokas.
Iespējams, visbriesmīgākais murgs viņa bērnībā bija tāds, ka viņš devās uz mežu kādā mierīgā vasaras dienā. Kamēr mamma ar guvernanti un jaunākajām māsām izklāja galdautu un sagatavoja uzkodas, Čārlzs devās izpētīt apkārtni. Viņš apsēdās uz zemes, atspiedās pret liela koka stumbru un aizsapņojies sāka vērot peldošus mākoņus. Pēc tam pagriezās, atspiedās ar roku pret zemi un sajuta kaut ko pretīgi siltu un glumu. Pārsteigts viņš paskatījās uz roku un sāka kliegt. Tas bija vecs nosprāguša kurmja līķis. Lai ari cik rūpīgi jaunais Finlejs neberztu un nemazgātu rokas, sajūtu, kas izraisīja vemšanu, viņš nespēja aizmirst.
Un tagad viņš atkal sajuta to pašu. Tikai nelabums bija daudz spēcīgāks, it kā kurmja puvekļos viņš būtu iegrūdis galvu. Šausmu pārņemtais Čārlzs gribēja atrauties no tā vīrieša, bet rokas bija kā sakaltas važās.
Fečs parāva viņu tuvāk, nočukstēja: “Tu esi mūsu rokās," un pienācās Finleja lūpām. Pēc mirkļa plikpaurainā seja sāka pārvērsties.
Sandhērsta nakts laikā pārmainījās. Vakar akadēmijas pagalmā v.ildīja klusums, bet šajā agrajā rīta stundā šurpu turpu skraidīja dārznieki, puķkopji, zirgkopji, slaucītāji un mazgātāji. Ari jaunākie kadeti pēc brokastīm ķērās pie darba — vieni, paķēruši instrumentii:;, aizskrēja uz mēģinājumiem, citi devās uz Kristus baznīcu palīdzot kapelānam, kas tikko bija pārcēlies uz šejieni, jo viņam šis bija pirmais akadēmijas kursantu izlaidums. Pirmkursniekiem nācās veikt nepatīkamākos darbus — iztīrīt zirgu staļļus un palīdzēt pavāriem. Bet neviens kursants nesūdzējās, gaisā virmoja svētku noskaņa.
Edvards O’Braits pēc brokastīm iznāca pagalmā un dziļi ieelpoja. ('.aisā smaržoja pēc mitruma un rododendriem. Puisis izstaipījās un, mēģinot netraucēt kārtības uzturētājiem, aplenkdams puķu podus, rikšiem aizskrēja pa grantēto taciņu. Šonakt viņš gulēja pārsteidzoši labi, acīmredzot nervus nedaudz nomierināja grāmata un liepziedu tēja ar medu, bet īpaši draugs Viljamss, kas bija atnācis ciemos vakar vakarā. Viņš atnesa ne tikai blašķīti laba konjaka, bet arī lielisku /.iņu: vecis Žofrē bija nomierinājies, un labākajam kadetam domātā Karalienes Viktorija medaļa tiks viņam, Edvardam O’Braitam.
Tā bija pēdējā reize, kad Edvards devās skrējienā, tāpēc viņš izvēlējās garāko maršrutu — gribēja apmeklēt trīs studiju gadu laikā iemīļotās vietas. Līdz trompetei, kas ziņoja par svētku iesākumu, laika bija pietiekami, tāpēc vīrietis nesteidzās.
Šodien dienas kārtība bija citādāka nekā citas reizes. Līdz pusdienlaikam bija jāierodas godājamiem viesiem. Svētku sākumā — labākā kadeta apbalvošana un īss koncerts, pēc tam Lielajā zālē — kadetu norīkošana dienestā. Tad svinīgas pusdienas un Karaliskā gaisa korpusa Fārnboro.^ eskadriļas priekšnesums. Fārnboro no Sandhērstas šķīra tikai dažas jūdzes un vienoja draudzīgi sakari. Citu karaspēku daļu komandieri ne reizi vien izteica publisku neapmierinātību, kāpēc labākie Karaliskās kara akadēmijas kadeti aicina tos izlēcējus no Gaisa korpusa, bet nevis uzticamo artilēriju,
sauszemes karaspēku, vai karaliskos inženierus, bet Gaisa korpusa ģenerāļi tikai smaidīja bārdā un parūpējās, lai izlaiduma svinībās eskadriļas asi sagatavotu pēc iespējas iespaidīgāku programmu.
Ar to svinības ari beidzās. Pēc norīkojuma saņemšanas kadetu pienākums bija pēc iespējas ātrāk ierasties dienesta vietā, tāpēc dienas beigās no akadēmijas pagalma projām dosies noalgotu bričku virkne, kas mācības beigušos vīreļus nogādās uz Blekvoteras vai kādu citu tuvējo dzelzceļa staciju.