Pēc stundiņas Edvards atgriezās un uzreiz devās uz dušu. Viņš durvis negaidīti saskrējās ar Čārlzu Finleju un saviebās, — ļoti negribējās jau no paša rīta bojāt garastāvokli.
Finlejs izskatījās tā, it kā visu nakti būtu uzdzīvojis "Cūkas un svilpītes" krogā: zem acīm melni riņķi, seja uzblīdusi, lūpas sašķiebtas. Viņu acīmredzami mocīja paģiras. Edvards jau domāja, ka izdzirdēs kādu muļķīgu repliku, bet Finlejs negaidīti pasmaidīja ar plašu smaidu un pasniedza roku.
— Labrīt, Edvard! — viņš sasveicinājās. — Vai tu jau dzirdēji baumas par sevi un lielisko Viktorijas medaļu? — viņš iedūdojās, it kā būtu saticis labāko draugu. — Žēl, ka vakar nebiji krogā, mēs būtu ar draugiem aplaistījuši tavu medaļu. Protams, tagad galvā dun lielgabali. — Viņš saviebās un parīvēja pieri.
O’Braits pārsteigts klausījās Čārlza Finleja vāvuļošanā, domādams, ko tas varētu nozīmēt. Bet “labāko” barvedis paplikšķināja viņam pa plecu un piemetināja:
— Turies, brāl. Un neaizmirsti, ka mēs esam tavi draugi. — Viņš pamirkšķināja Edvardam un aizsteidzās tālāk, aiz sevis atstādams novadējuša alus, zobu tīrīšanas pulvera un vēl nezin kādu smaku.
Tuvojoties pusdienlaikam, Sandhērstā sapulcējās karietes, kas no stacijām atveda salūgtos viesus. Pēc neilga laika visi sapulcējās laukumā iepretim Karaliskajai militārajai akadēmijai un apsēdās pie četrstūrainajiem galdiem, bet uz akadēmijas kāpnēm ierindā nostājās kadetu koris.
Diena bija saulaina, kokos čivināja putni, viesi, starp kuriem bij.i arī Karaliskā gaisa korpusa ģenerālis, dzīvelīgi dalījās ar jaunumiem,
Iirl pēkšņi visus apklusināja skaļa trompetes skaņa, kas ziņoja par I/.I.līduma svētku sākumu.
Pēc brītiņa kadetu koris lieliski izpildīja divas dziesmas par tēvzemi un mīlestību, tad apsveikuma vārdus teica vecākais studiju kui.iiors majors Stens Makdermots. Kad viņš pabeidza savu runu, priekšā iznāca sirmgalvis, eksāmenu komisijas priekšsēdētājs ģenerāli.'; Džozefs Žofrē un svinīgi paziņoja, ka tagad ar karalienes Viktorlj.is medaļu tiks apbalvots sekmīgākais kursants.
Ģenerālis pārlaida skatienu pāri publikai un pasmaidīja.
— Tātad aicinu… — Viņš tīšām ieturēja pauzi. — Kadetu O’Braitu s.iņemt pelnīto novērtējumu.
Pēc svinīgās daļas Edvards šķērsoja pagalmu, lidinoties virs zemes un lepojoties ar Karalienes Viktorijas medaļu, kas mirdzēja pii' krūtīm, priecīgi klausīdamies draugu, kuru negaidīti bija kļuvis v.urāk, apsveikumus. Viens no pirmajiem, kas piesteidzās paspiest roku, bija Čārlzs Finlejs. Viņa paraugam, kaut ari negribīgi, sekoja arī daži citi viņa draugi. Edvarda draugs Viljamss, kas gāja blakus, jau pavēra muti, lai kaut ko teiktu, bet labākais Karaliskās militārās .ikadēmijas kadets O’Braits tikai atmeta ar roku. Viņš pats nesaprata, kas notiek, bet viņam nebija nekādas vēlmes to noskaidrot.
Tagad kadeti barā traucās uz Lielo zāli, intensīvi apspriezdami un minēdami, uz kādām dienesta vietām viņi tiks norīkoti. Karaliskā militārā akadēmija ar oficieriem apgādāja gandrīz visu Britu impērijas armiju, izņemot Karalisko floti. Triju studiju gadu laikā instruktori novērtēja kursantu prasmes un talantus un atkarībā no tā atlasīja mācību priekšmetus un praktiskās disciplīnas. Tāpēc lielākā daļa kadetu bez grūtībām nojauta, kur nākotnē dienēs — sauszemes karaspēkā, Karaliskajā inženieru korpusā, artilērijā vai Gaisa korpusā. Un tomēr precīzu dienesta vietu zināja tikai neliels skaits laimīgo — tie, kuriem bija sakari vai ietekmīgi vecāki. Dienestus pārdot bija aizliegts, bet izdzīt simtiem gadu vecu ieradumu nebija viegli.
Kaušļu barvedis Čārlzs Finlejs akadēmijā tika pieskaitīts pie vislielākajiem sliņķiem, bet viņa vecākiem bija gan sakari, gan nauda. Edvards O'Braits, kas sapņoja par Karalisko gaisa korpusu,
bija akadēmijas labākais students, bet viņam nebija ne naudas, ne sakaru. Visi ar nepacietību gaidīja, kāds liktenis sagatavots šiem abiem puišiem.
— Kadeti, stāt! Mierā! — Lielajā zālē atskanēja leitnanta-instruktora balss, un simts divdesmit septiņi kadeti, kas pirms tam bija sēdējuši krēslos, piecēlušies sastinga, pēdējo reizi godinot zālē ienākošos akadēmijas vadītājus, skolotājus un viesus.
Pēc īsas pauzes, kuras laikā studenti atkal apsēdās, bet tikko ienākušie iekārtojās, kur kam ērtāk, priekšā iznāca majors Makdermots, paņēma no galda vienu mapi, atvēra to un skaļā balsi teica:
— Tiek aicināts kadets Edvards O’Braits.
Edvards piecēlās kājās un parādīja godu.
— Kadets Edvards O’Braits ir ieradies, ser, — viņš raportēja.
— Kadet, jūs iesniedzāt lūgumu par dienestu Karaliskajā gaisa korpusā? — pajautāja Makdermots.
— Tieši tā, ser.
Majors Makdermots nedaudz paklusēja. Zālē visi apklusa.
— Ļoti labi, kadet, — ierunājās majors. — Jūsu lūgums ir apmierināms. Esat norīkots par adjunktu uz korvešu klases dirižabļa “Svētā Jura zvaigzne”. Tā misija — sargāt un uzturēt kārtību Alianses pilsētā Viļņā. Līdz rītdienas pusdienlaikam jums ir jāpiesakās Fārnboro gaisa spēku bāzē. Jums ir kādi jautājumi, kadet?
Edvards bez skaņas atvēra muti, papurināja galvu, parādīja godu un ieslīga krēslā. Viņš knapi noturējās, lai nesaķertu galvu. Viņš cerēja uz dienestu Britānijā vai, vēl labāk, kādā no karstajiem pasaules punktiem, un, še tev, viņš tiek sūtīts uz kaut kādu sili, lai sargātu Alianses pilsētu, ar kuru Britānijā uztur draudzīgus sakarus. Un piedevām uz valsti, no kuras aizbēga viņa vecāki. Kāds bezcerīgs atpalicējs, kuram nebija nekādas aizmugures, protams, varēja uz to cerēt, bet tikai ne labākais akadēmijas kursants ar karalienes Viktorijas medaļu pie krūtīm.
Ģenerālis Žofrē tik tikko pamanāmi pamāja ar galvu un vāri pasmaidīja.
Edvards noskumis sēdēja, lūkodamies uz grīdu, bet tobrīd citi kadeti, kas mācījās sliktāk par viņu, dabūja labākus posteņus.
— Tiek aicināts kadets Čārlzs Finlejs jaunākais, — ziņoja majors M.ikdermots.
O’Braits atguvies pacēla galvu. Ieraudzīja, kā apklusa citi kursa biedri.
Finlejs visiem sen jau bija paziņojis, ka sapņo par Karalisko kavalēriju. Lordi, kas to vadīja, vairāk par taktikas prasmi vērtēja i.'.celšanos un naudu. Tātad uz kavalēriju mērķēja visas aristokrātu atvases.
— Kadets Čārlzs Finlejs jaunākais ir ieradies, — raportēja kaušļu barvedis. Tagad viņš izskatījās labāk nekā no rīta, bet aizvien varēja manīt melnus riņķus zem acīm, un acis bija miglainas.
Majors Makdermots ieurba skatienu vākos un pēkšņi sarauca uzacis. Viņš dažas reizes pārlaida acis papīriem, it kā gribēdams pārliecināties, vai ir pareizi sapratis, kas rakstīts, tad pacēla galvu un palūkojās uz pamatstājā stāvošo Finleju.
— Kadet, vai jūs iesniedzāt lūgumu par dienestu Karaliskajā gaisa korpusā?
Zālē atskanēja čuksti: “Paga, paga, un kā tad ar kavalēriju?"
— Kadet, jūsu lūgums… — Makdermots atkal ieskatījās papīrā, — apmierināms. Jūs esat norīkots par otro adjunktu korvešu klases dirižablī "Svētā Jura zvaigzne”. Tā misija — sargāt un uzturēt kārtību Alianses pilsētā Viļņā. Jūsu atvaļinājums atcelts. Līdz rītdienas pusdienlaikam jums jāierodas Fārnboro gaisa spēku bāzē. Vai jautājumi būs, kadet?
— Nē, ser, — priecīgā balsī teica Finlejs, parādīja godu un apsēdās.