Makdermots sarauca pieri, it kā nekādi nespētu noticēt tam, ko pats izlasījis, bet, nedaudz uzkavējies, paņēma citus vākus.
Kursanti, kas pabeidza mācības un saņēma norīkojumus, ar mantām izbraukuši no akadēmijas pagalma, tūlīt pat izvilka šim gadījumam par godu glabātus smaržīgus cigārus un, labpatikā mirkšķinādami, tos izsmēķēja. Sandhērstā tāda bauda bija stingri aizliegta. Vienīgā vieta, kur kursanti varēja uzvilkt dūmu, nebaidīdamies iekrist, bija Velna Mārciņas alas, kas atradās Sandhērstas
nomalē. Tur uzraugi iemaldījās reti. bet, ja ari iemaldījās, kadeti paspēja izvilkt mācību grāmatas, izlikdamies, ka lasa.
Lūk, ari tagad divi otrā kursa studenti pēc izlaiduma atnāca uz vienu no alām izbaudīt dūmu un apspriest dienas jaunumus. Edvarda O’Braita neveiksme pārsteidza daudzus, bet visus visvairāk pārsteidza tas, ka Čārlzs Finlejs bija norīkots uz gaisa spēkiem un, kas pats dīvainākais, — uz to pašu dirižabli, kur dienēs O'Braits.
Ja abi otrā kursa studenti būtu aizlīduši līdz pašām alas beigām un kaut kāda iemesla dēļ būtu nocēluši rūpīgi kaudzē saliktus akmeņus, viņi būtu izbijušies, jo zem akmeņiem būtu atraduši līķi. Bet, atrazdami ķermeni, diez vai būtu atpazinuši, ka tās ir kadeta Čārlza Finleja jaunākā mirstīgās atliekas.
Cilvēks gulēja uz zemes, bet apkārt viņa galvai lēnām pletās asins peļķe.
— Apslienātā utubunga! Pagalam ir.
Steps Rickus paskatījās uz palielu akmeni, kas mētājās blakus nelaimes putnam, nospļāvās un pavilka bikses uz augšu. Jostu viņš nenēsāja, bet no kāda nelaimīga tirgoņa atņemtās bikses, kuras Rickus bija izrotājis ar metāla galvaskausa formas āķiem, bija stipri par lielām. Tāpēc ari tās nācās mūžīgi savilkt uz augšu, lai nekristu zemē.
— Pagalam, — apstiprināja Zaremba. Viņš bija nometies ceļos, pielicis ausi guļošajam pie krūtīm. Pēc tam piecēlās kājās un sāka tirit netīros ceļgalus. Pirms šis vīrietis nokļuva opija atkarībā, viņš Kauņā strādāja par feldšeri, tāpēc Rickus bandā viņš pildīja svarīgos mediķa pienākumus. — Nežēlīgi nositās.
— Ak tu zalkti, zalkti, — nomurmināja Rickus. — Es taču skaidri un gaiši teicu: viens, divi, trīs, parauj aiz virves — un vējagrābslis izplešas. Kāpēc tas vārgdienis kavējās?
Mironi ielenca pārējie bandas locekļi. Daži no tiem kliboja, jo ari viņi nenolaidās pietiekami veiksmīgi.
— Jis tok žemaits, — sarunā iejaucās Jokūbs. — Mušen navarēja leidz treis saskaiteit, leidz tys pologs atsadareis.
Jokūbs tikai nesen bija pievienojies bandai, un runāja dīvainā valodu sajaukumā, tāpēc ne vienmēr varēja saprast, ko viņš grib pateikt. Pat Rickus lūdza viņam atkārtot domu. Toties Jēkabs šāva ļoti precīzi, tāpēc visi ātri pierada pie šī dīvainīša.
— Bet varbūt gadījās slikts vējagrābslis? — sarunā iejaucās Čečka, plikpaurains vīrelis, kura nosvīdušais pakausis atgādināja paipalas olu, kas nosēta brūniem plankumiem.
Rickus dusmīgi paskatījās uz draugu. Čečka vienmēr pats pirmais pietaisīja bikses, tiklīdz kaut kas notika, un vienmēr bija ar kaut ko neapmierināts.
— Aizver žaunas, Čečka, — Rickus atraugājās, jo par vējagrābšļiem viņš bija parūpējies pats. — Vējagrābšļi ir lieliski. Untulis ir labs mans drauģelis no armijas laikiem, mēslu patiešām neiesmērēs. Laikam Kuzavs nemācēja saskaitīt līdz trīs, bet tā jau ir viņa nelaime. — Rickus paskatījās apkārt, tad ar pirkstu norādīja uz dažiem vīriem. — Tagad tu, tu, tu un tu kāpiet gaisa grozā, veiksiet otru lēcienu. Un centieties nenosisties kā šis. — Viņš ar galvu pamāja uz asins peļķē guļošo bijušo cīņas biedru. — Un tu, Čečka, parūpējies par līķi.
— Kā lai es parūpējos? — Čečka pavēra muti.
— Kā vien vēlies, — dusmīgi atcirta Rickus. — Aproc, noslīcini, sadedzini, izbaro cūkām. Bet varbūt pats gribi uz grozu, apslienātā uts?
Čečka jau pavēra muti, lai pretotos, bet, izdzirdējis pēdējos vadoņa vārdus, aizvērās tik ātri, ka pat zobi noklaudzēja. Pašķielēja uz līķi un aizslāja uz ciematu pēc lāpstas. Rickus norīkotais četrinieks negribīgi devās pie gaisa groza, kas šūpojās vējā.
Rickus palūkojās apkārt. Viņi, septiņi vīri, atlidoja ar lielu gaisa grozu un nolaidās pie Būdas ciemata, uz zālēm apauguša paugura. Vietas šeit bija skaistas — tālumā vizēja lielais Galves ezers ar sagruvušu salas pili, pa kreisi, blakus mūra muižas ēkai, slējās dažas ciemata būdas, aiz tām rēgojās mežs, bet debesīs slīdēja lieli gubu mākoņi. Bet skaistā daba Rickum garastāvokli neuzlaboja.
"Nekas labs,” pavadīdams vīrus ar skatienu, viņš nodomāja. "Tā vien izskatās, ka varu gaidīt dumpi.”
Slikta nojauta viņu nomāca jau no tā nelaimīgās tikšanās brīža /Vmaitijā, vecā Aizventas pilsētiņas krogā.
"Ir nopietns darbiņš,” Rickum čukstēja Veksleris, glums slepk;iva, kas uzglabāja salaupītu mantu un vienmēr norēķinājās uzreiz. " 1.1 nebūtu nopietns, nepiedāvātu, tu taču mani pazīsti, — viņš apliei ināja. — Ari nauda laba.”
Steps Rickus, dirižabļa "Kruķis" vadītājs, lepojās ar laupītāja reputāciju un iesauku "gaisa pirāts", kā viņu iesauca spalvasgrauzēji. Bet viena lieta ir mētāt bumbiņas uz garāmbraucošām karietēm, cila — izdarīt to, ko lūdza žldiņa Vekslera atsūtītais atbaidošais tips, kas sevi dēvēja par Feča kungu vecāko. Oi, nepatika tas cilvēks Rickum, uzreiz nepatika. Plikpauris, acis melnas kā muklājs, ar melnu .ipmetni no augstākās kvalitātes tūka. Uzreiz skaidrs, ka nebija vietējais.
Tiklīdz Aizventas krogā Veksleris iepazīstināja ar to tipu, šamējais tā nozibsnlja acis, ka žldelis momentā nozuda. Rickus jau gribēja nospļauties un aizcirst kroga durvis, bet nepazīstamais uz galda pastūma pretī lielu maku ar zelta rubļiem. “Te būs avanss, — viņš nomurmināja. — Izdarīsi darbu, dabūsi piecas reizes vairāk.’’ Rickus pat nosvilpās. Par solītajiem skanošajiem varēja kaut kādā Brazīlijā kļūt par sabiedrībā cienījamu cilvēku. Vai ari pataupīt kādam labam, kaut ari ne pirmā svaiguma dirižablim, un tad no sirds izpriecāties.
Garāmgājējam varēja likties, ka Steps Rickus ir muļķīgs un lempīgs, bet patiesībā šis virs bija iesīkstējis žemaitis, kuram piemita zvēra nojauta. Viņš vienmēr uzsvēra: nelienam tur, kur nevajag. Tirgotāji, vietējie bodnieki, mežos apmaldījies muižnieķelis vai naudīgs dienaszaglis, kas nelaikā pacēlies gaisā, lai izklaidētos, — lūk, tāda bija viņa "klientūra”, kuru viņš labprāt aptīrīja. Taču milzīgajiem Alianses pasažieru dirižabļiem viņš ar draugiem meta likumu pa gabalu. “Varbūt tur ari ceļo turīgi kungi, bet lai viņi lido savā nodabā, mēs — savā,” viņš sacīja draugiem. Turklāt Stepam Rickum darbu netrūka.
Politikā viņš neiedziļinājās, bet nojauta, no kurienes atceļojis kundziņš ar pielaizītajiem matiem, kas par labu atlīdzību lūdza nolikt bumbu no Rēveles uz Viļņu dārdošā vilcienā, vai arī kāds cits pasūtītājs. Šeit smirdēja vai nu pēc Vācijas ķeizara, vai Krievijas tētiņa cara, un Rickus tādus darbus neņēma. Taču tagad bija citādi. Šoreiz tika apsolīta ļoti liela nauda. Turklāt melnsvārcis skaidri lika saprast, ka atteikties Rickus nedrīkst. Nē, tas tips nedraudēja — Rickus to vienkārši sajuta. Tātad tagad nāksies veikt ļoti nepatīkamu darbu: no “Kruķa" ar vējagrābšļiem nolaisties uz Alianses dirižabļa, novākt apsardzi un nolaupīt vienu cilvēku.
"Manējie neprot pārāk labi lēkt ar vējagrābšļiem," Rickus vēl mēģināja atrunāties.